Foto: Publicitātes foto
Pirms pāris dienām mani uzrunāja Latvijas Radio, sakot, ka tiešraidē vēlēsies nelielu manu komentāru par haipu Kaņepes Kultūras centra (KKC) aizvēršanās jautājumā [1]. Protams, dažās minūtēs neko daudz un sakarīgu nepateicu, bet, tā kā par šo biju nedaudz domājis, te dažas tēzes.

Sākumā gribu uzsvērt, un kaut kur jau esmu to paudis, ka, pateicoties tādām vietām kā KKC, Rīga pēdējos desmit+ gados ir kļuvusi daudz, daudz patīkamāka un labāka. Ja atskatāmies uz Rīgu 90. gados vai pat līdz 2009./2010. gada krīzei pilsētā praktiski nebija bāru un krogu, ko radošā alternatīvā jaunatne (un ne tikai jaunatne) uztvertu par savējiem. Bāru scēnā joprojām dominēja uzskats, ka to vieta ir Vecrīga, bet tā kā tā ir dārga, neko īsti piemērotu jauniešiem tur nevarēja izveidot.

Viens no pirmajiem bāriem, ko es ierindotu tā saucamajā "hipsterbāru" kategorijā, kas izceļas ar vienkāršību un apzinātu izvairīšanos no jauniem interjera un apdares priekšmetiem un materiāliem, ir vecā "Gauja" Tērbatas ielā. Tas vēl nebija tas bāru tips, ko Budapeštā dēvē par drupu bāriem (ruin bars) [2] un kuri Rīgā sāka parādīties pēc ekonomiskās krīzes, kad pat Vecrīgā varēja dabūt telpas par smiekla naudu (tā radās, piemēram, "Up In Smoke"). Tad arī sāka parādīties "jauniešu bāri" ārpus vecpilsētas, centra apkaimes nomalēs vai pat ārpus tām. Leģendārākais no tiem – "Chomsky" uz Lāčplēša un Avotu ielas stūra.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!