Dzīva vai mirusi. Par prūšu un lībiešu valodām sarunājas Valts Ernštreits un Valdis Muktupāvels  (1)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Valts Ernštreits. Kad īsti var teikt, ka valoda ir mirusi? Valoda ir mirusi tajā brīdī, kad kopiena pati no valodas atsakās. Tad apstājas gan valodas, gan kultūras attīstība. Un valoda nonāk fiksētā nesēja statusā, tomēr tas nenozīmē, ka tā nevar atkal atdzīvoties. Tam ir ļoti labs piemērs — veiksmīgākais Eiropā — korniešu valodas gadījums. No jauna parādījās dzīvie nesēji, un šobrīd tajā runā 200—600 cilvēku atkarībā no tā, ko saprot ar valodas runātāju.

Taču ne vienmēr kopienas skaits ir noteicošais rādītājs. Ja Latvijā 250 cilvēku oficiāli sevi uzskata par lībiešiem, tad korniešu ir nesalīdzināmi vairāk, līdz pat desmitiem tūkstošiem cilvēku, kas jūtas piederīgi korniešiem, un tajā pašā laikā valodas runātāju ir tikai 600.

Valdis Muktupāvels. Savulaik franču filologs Luijs Napoleons 1860. gadā korniešu valodas pēdējai runātājai Dorotejai Pentrītai uzstādīja pieminekli, tas tur joprojām ir.

Valts. Šī runātāju grupa Kornvolā ļoti aktīvi darbojas, aprīlī tur pabiju. Viņi strādā dažādos līmeņos, arī pie tā, lai apkaimes skolās mācītu korniešu valodu.

Manuprāt, par valodas nāvi nereti tiek noturētas situācijas, kad beigas vēl ir ļoti tālu. Pēdējos 20 gados vismaz četras reizes ir paziņots, ka lībiešu valoda ir mirusi. Aizgājis pēdējais runātājs tāds un šitāds. Šķiet, daudz interesantāk ir pielikt punktu kādam procesam, nevis domāt par to, kā šis process varētu iet tālāk un kas varētu notikt.

Apdraudētās vai mikrovalodas bieži cenšas ietvert vienā rāmī ar salīdzinoši normālām valodas situācijām: lībiešu valodu salīdzina ar latviešu valodu, ar angļu valodu un gaida, ka tā spēs būt tikpat pilnvērtīga kā valsts valoda. Bet tas nav iespējams, jo ir virkne funkciju, kur tā netiek lietota. Un arī netiks lietota, piemēram, valdības sēdes lībiešu valodā nenotiks. Ja vien nebūs lībiešu valsts. Tomēr lībiešu valoda ir dzīva, tikai tai nav visu to daudzo funkciju, kas latviešu valodai ir. Jābūt izpratnei par mazajām jeb mikrovalodām.

Labi, cilvēks nevar tekoši sarunāties un izstāstīt par politikas aktualitātēm lībiešu valodā, bet tajā pašā laikā nepieļauj domu lībiešu svētkos nenodziedāt lībiešu himnu. Vai nepateikt "tēriņtš" kādā situācijā.

Valdis. Jautājums par to, cik lielā mērā valoda ir mirusi un kad mirusi, ir konceptuāls. Mēdz uzskatīt, ka līdz ar lielo mēri 18. gadsimta sākumā prūšu valoda izbeidzās. Savulaik biju ciemos pie baltista, strukturālista Vladimira Toporova. Viņš izteicās — kad literatūrā parādās norāde, ka kāda valoda ir mirusi, tā, visticamāk, turpina pastāvēt citās formās — kā ģimenes valoda vai kā valoda, ko lieto īpašās situācijās. Tāpat viņš minēja dokumentētus gadījumus, kad atsevišķas Sibīrijas valodas vēl gadsimtu pēc tam, kad literatūrā aprakstītas kā mirušas, turpinājušas pastāvēt.
80. gadu beigās un 90. gados man bija sarakste ar vairākiem prūšiem, viens stāstīja, ka viņš pats zina gan vācu, gan poļu, gan arī lietuviešu valodu, taču viņa vecmāmiņa lietojusi daudzus tādus vārdus, kuru nav nevienā no šīm valodām. 20. gadsimta 70. gadu beigās ukraiņu valodnieks Nepokupnijs savā grāmatā par baltu un slāvu valodu attiecībām aprakstīja savu atklājumu ziemeļrietumu Ukrainā, Poļesjē, kur viņš sastapis vietējos iedzīvotājus, kuri sarunvalodā vēl lietojuši vismaz vienu prūsisku vārdu.

Runājot par prūšiem un viņu zemi Prūsiju, ir svarīgi precizēt šo vārdu lietojumu. Savulaik folklorists Jānis Rozenbergs apcerēja prūšus latviešu tautasdziesmās un secināja, ka vienā daļā tekstu ir minēti baltiskie prūši — kuršu un citu baltu tautu radinieki, tomēr liela daļa dziesmu attiecas uz prūšiem kā uz vācu zemju apvienības, arī sauktas par Prūsiju, iedzīvotājiem. Senās, baltiskās Prūsijas nosaukums jaunākos laikos ieguva ļoti paplašinātu nozīmi, un tāds lietojums dominē arī šodien, tāpēc, lai izceltu tieši baltisko prūšu apdzīvoto zemi, tiek lietoti tādi gan vēsturiski, gan jaunradīti apzīmējumi kā Prūsa, Austrumprūsija vai baltiskā Prūsija.

Vēl viens precizējums vajadzīgs attiecībā uz Austrumprūsijas iedzīvotājiem, šajā daudzetniskajā kopienā līdzās baltiskajiem prūšiem dzīvoja vācieši, mazūri, lietuvininki, kursenieki un citi. Visi kopā tie būtu saucami par prūsiešiem, tādējādi ļaujot diferencēt dažādās etniskās grupas un apzīmējumu "prūši" attiecināt tieši uz baltisko komponenti.

Pēc Otrā pasaules kara prūsieši tika izkliedēti pa pasauli un tagad dzīvo Vācijā, Polijā, Kanādā, ASV, Austrālijā un citur. Vācijas prūsieši ir apvienojušies organizācijā "Landsmannschaft Ostpreußen" un joprojām rīko savu saietu — ik gadu Berlīnē sabrauc vairāki tūkstoši dalībnieku. Viņiem ir interese uzturēt savu kopību, savu no citiem vāciešiem atšķirīgo identitāti, arī kultūras mantojumu, tomēr īpaša interese par baltisko prūšu identitāti ir tikai nelielai prūsiešu daļai, kuru vairums ir apvienojies Tolkemitas biedrībā, 21. gadsimta sākumā tur bija ap divsimt biedru. Un tieši viņiem bija liela interese rekonstruēt prūšu valodu.

Valts. Viena lieta ir rekonstrukcija, otra — saglabāšana. Lībiešu gadījumā runa ir par saglabāšanu, un tas ir stāsts par to, cik lielā mērā valoda ir dokumentēta. Korniešu gadījumā, kad parādījusies vēlme atsākt lietot savu valodu, visbūtiskākais rekonstrukcijas jautājums ir — ar kuru avotu saistīt rekonstruējamo valodu? Otrs — kā to izrunāt? Korniešiem nav nekādu valodas audio ierakstu. Līdz ar to valodas rekonstrukcija ietver tās interpretāciju, jo dokumentācijā ir pārtraukums.

Lībiešu valodā šādas problēmas nav, jo ir audioieraksti un līdz pat mūsdienām ir šīs valodas nesēji, neraugoties uz visiem preses paziņojumiem. Drīzāk jādomā, kā uzturēt valodas kopienu un fukcionalitāti, kā to paplašināt un piešķirt tai nākotnes dimensiju.

Ļoti svarīgi, lai pastāvētu tā valodas kopiena, kam valoda pieder. Valodai ir jābūt kaut simboliskai lomai tajā kopienā, citādi turpināšana nav iespējama. Valodas simboliskā nozīme pat ir daudz lielāka nekā tās reālais lietojums.

Valdis. Valodas skaņu materiāli ir ļoti svarīgi. Prūšu gadījumā — izņemot atsevišķus vārdus, kas ģimenēs varbūt lietoti, arī kursenieku valodā ir pa kādam prūšu vārdam, bet dzīvās valodas skanējums mums nav zināms.

Valodnieki Vladimirs Toporovs un Lets Palmaitis 1984. gadā baltu un slāvu valodām veltītā zinātniskā rakstu krājumā publicēja manifestu, aicinot atjaunot prūšu valodu. Precīzāk — tur tika aprakstīta vecprūšu valodas zinātniska rekonstrukcija, kā arī jaunprūšu valodas rekreācija. Šādas rekreācijas nepieciešamību autori pamatoja ar lingvistiskiem, teorētiski informatīviem, kultūrvēsturiskiem un jo īpaši ar ētiskiem apsvērumiem: vardarbīgi aprauta kādas tautas kultūras un valodas attīstība ir zaudējums ne tikai šai tautai, bet visiem, vainas sajūta rada vēlmi saglabāt zaudēto, to atjaunot un padarīt par savu, tādējādi atverot tam ceļu uz jaunu pēcnāves dzīvi.

Paralēli baltisko prūšu apvienība Vācijā arī mēģināja izveidot runājamu prūšu valodu. Bija pat viens dzejnieks Heincs Georgs Podēls, kurš izdeva veselu dzejoļu krājumu prūsiski. Bet viņš dzejoja vāciski un pēc tam pārtulkoja pašizveidotajā prūšu valodā, kas no valodnieciskā viedokļa bija diezgan nelietojama. Prūšiem bija vismaz divi lielie dialekti — Elbingas dialekts rietumos, Sembas dialekts Sembas pussalā Prūsijas ziemeļaustrumos, un Podēls visu bija salicis kopā.

Valts. Lībiešu gadījumā arī ir divi dialekti — Kurzemes un Vidzemes dialekts. Un Vidzemes gadījumā varam runāt par rekonstrukciju. Rakstītie avoti ir no 19. gadsimta vidus, bet precīzu izrunas paraugu nav. Ķempju Kārļa trīs grāmatas lībiešu valodā ir pirmie daiļliteratūras paraugi šajā valodas paveidā, un teksti tajā nevis tulkoti uz lībiešu valodu, bet tiešā veidā lībiski veidoti, izmantojot to šauro koridoru, kādu ļauj fiksētā Salacas lībiešu valoda.

Valdis. Palmaitis radīja jaunprūšu valodas gramatiku, sāka veidot tekstus, mācību līdzekļus. Viņš sāka paplašināt prūšu valodas vārdu krājumu, izmantojot vietvārdus, personvārdus, Austrumprūsijas vācisko izlokšņu tekstus un balstoties uz aprobētām valodnieku atziņām par baltu, slāvu un ģermāņu valodu kopsakarībām, kā arī prūsiskoja internacionālismus — to, kas vajadzīgs cilvēkam mūsdienu pasaulē, un šī vārdnīca ir tiešsaistē pieejama.

Lietuvā jau 80. gadu sākumā bija doma, ka jaunprūšu valoda būtu lietojama baltisko rituālu kontekstā — kā sakrālā valoda. Rāmavieši — Lietuvas neopagāni, kas savu organizāciju apzīmēja ar prūšu svētvietas vārdu, jau tad rituālos prūšu valodu izmantoja orācijās, dziedot. 90. gados muzicējošā kopa "Kūlgrinda" ar sakrālajiem dziedājumiem prūsiski ieskaņoja veselu albumu.

Valts. Parasti jautā — ar ko lībieši atšķiras no latviešiem? Daudzi latvieši tie paši lībieši vien ir, tikai mainījuši valodu, kurā runā. Varbūt viņi neredz un neapzinās savas saknes, taču tās joprojām tur ir. Un tad ir tā lībiešu daļa, kam piederība kopienai ir bijusi daudz spēcīgāka un viņi nesuši sev līdzi arī valodu, un tā kopiena pastāv arī šodien.

Te ir arī ārējo faktoru loma — kopš 19. gadsimta vidus par lībiešu mantojumu, valodu, folkloru interesi izrādīja pētnieki. Tāds mezgla punkts bija 20. gadsimta 20. gados izdotā pirmā lībiešu lasāmgrāmata — pirmā laicīgā grāmata lībiešu valodā.

Igauņu folklorists Oskars Loritss tur publicētajā ievadā runā par to, ka lībieši nav vis šodienas skaitā nelielā kopiena Ziemeļkurzemes jūrmalā, bet daļa no lielās lībiešu tautas, kas pirms astoņiem simtiem gadu apdzīvojusi plašas teritorijas Latvijā. Tas iedeva lībiešiem spēcīgāku pašapziņu, mainīja pašizpratni. 20.—30. gados lībiešu pašapziņā ieliktais spēlē vēl šodien.

Valdis. 1989. gadā uz nacionālās atbrīvošanās viļņa izveidojās prūšu klubu apvienība Prūsa, kurā bija prūšu valodas un kultūras interesenti no Lietuvas, Latvijas, Kaļiņingradas apgabala, no Polijas; paknapi, bet arī no Vācijas, kaut tolaik tur vēl bija spēcīga, desmitiem tūkstošu liela no Austrumprūsijas izceļojušo cilvēku apvienība. Palmaiša iesākto darbu turpināja entuziasti Lietuvā un Kaļiņingradā, tas ir īpašs gadījums. Redzēju tādu ģimenes video, kur maza meitenīte savā nodabā spēlējas ar lellēm un sarunājas prūsiski. Drusku ar krievisku akcentu, bet vienalga. Viņa lietoja prūšu vārdus, kurus es arī zinu, jo esmu piedalījies prūšu valodas rekreācijas procesā.
Kaļiņingradas apgabalā 90. gadu vidū nodibinājās prūsiski muzicējoša grupa "Romowe Rikoyto", tās vadītājs ar prūsisku pseidonīmu Glabbis Niktorius pats rada dziesmu tekstus. Esmu "YouTube" skatījis kāda kaļiņingradieša filozofiskas un teoloģiskas pārdomas, izteiktas skaistā jaunprūšu valodā.

Latvijā ģenētiski mantotā prūsiskā pēctecība ir grūti atrodama. Toties Jēkabpilī dzīvoja apbrīnojams cilvēks Dailonis Rusiņš, kas ne tikai lieliski zināja jaunprūšu valodu, bet radīja arī diezgan daudzus tekstus, to skaitā vēsturisku tekstu un pat tautasdziesmu prūsiskojumus. Rīdzinieks Raitis Simsons 80. gadu beigās un 90. sākumā publicēja laikrakstu "Prūsas Wāistis", kur liela daļa tekstu bija jaunprūšu valodā. Tie ir atsevišķi cilvēki, tomēr viņu veikums un ietekme pārsniedza Vācijas ģenētiski mantotajā prūšu identitātē balstīto kultūrrades potenciālu. Kopumā tomēr baltiskās prūsietības entuziasti netiek līdzi lībiešu sasniegumiem.

Valts. Runājot par apdraudēto, it īpaši mazo apdraudēto valodu revitalizāciju, būtisks ir sasniedzamais revitalizācijas rezultāts. Liela kļūda ir mēģināt veidot lielas valodas kopiju, un cerēt, ka tā darbosies visās lielās valodas funkcijās. Tas nav nedz reāli, nedz lietderīgi. Svarīgi atšķirt sapņus no fantāzijām. Jo sapnis ir īstenojams, bet fantāzija — nav. Dzīšanās pakaļ nesasniedzamajam var aprīt daudz resursu, pa ceļam var zust arī fokuss.

Tas ir jautājums, par kuru jādomā mūsu Igaunijas kaimiņiem — veru un seto, tas ir jautājums arī par latgaliešu valodas vietu mūsdienu Latvijā. Vai ir izpratne, kādai tai vajadzētu būt un kas būtu tas pareizākais virziens, kur ar to visu iet.

Valdis. Piekrītu tavām pārdomām. Latgaliešu valoda ir reģionālā valodas versija, un kāpēc lai Latgalē arī uzraksti nebūtu latgaliski? Tas nenozīmē, ka visiem dokumentiem Latvijā tagad jābūt gan latviski, gan latgaliski. Tās ir latviešu valodas divas literārās tradīcijas.

Valts. Valodas pēdas paliek ļoti ilgi, gadsimtiem. Pat ja valoda netiek aktīvi runāta, ir, kur mēs to redzam. Lībiešu vēju nosaukumi tiek lietoti apkārt visam Rīgas līcim, un gan latviešu, gan igauņu valodas visās izloksnēs, kas ir līča virzienā. Valoda ir iekšā, dzīvo tālāk. Vietvārdos laika gaitā daudz kas mainās, slāņi klājas pāri cit citam, un, kur šodien šķiet — latvisks nosaukums, tas kādā brīdī ir iztulkots no lībiešu valodas vai transformējies. Miķeļtornī ir mājas, kas cēlušās no Lūžņas upes senā nosaukuma Nābeļupe; no Nābeļiem tās kļuva par Jaunnābeļiem un pašlaik kartē ir "Jaunābeles" — it kā pilnībā latvisks nosaukums.

Valdis. Ceļošana, kultūru mijiedarbe, industrializācija, informācijas telpas globalizācija kaut kādā mērā cilvēku atrauj no tādas stabilas identitātes. Mūsdienu antropologu darbos ir tāds jēdziens kā plūstošā identitāte. To pamatā attiecina uz lielpilsētu iedzīvotājiem, bet tajā pašā laikā notiek atgriešanās pie kaut kādas "cietās" identitātes, kas izrādās akūti nepieciešama mentālam līdzsvaram un stabilitātei. Katrs meklē sev vajadzīgo un cenšas pieturēties pie noteikta identitātes veida. Šī "cietā" identitāte var nebūt ģenētiski saistīta, bet tai ir simbola spēks un nozīme.

Valts. Telpa, kuru mēs apdzīvojam, ir stipri lielāka nekā agrāk. Bet — jo lielāka paliek pasaule, jo lielāka ir arī vēlme iemest enkuru kādā mazākā lokālā punktā, piemēram, Talsos vai Dagdā. Tieši kā kontrastu lielajai virtuālajai pasaulei.

Valdis. Globalizācijas procesu ietekmē daudzas lietas kļūs līdzīgas, pat vienādas visā pasaulē. Tie ved uz kultūru vienādošanos, nivelēšanos un faktiski ir destruktīvi, tāpēc tiek līdzsvaroti ar interesi un vajadzību pēc vietējā. Vietējās identitātes nozīmes pieaugumu globalizācijas apstākļos apzīmē par glokalizāciju. Tā ir lielākai cilvēku grupai vajadzība meklēt lokālās identitātes un īpatnības, apzinoties tās kā vērtību.

Šis laiks ir unikāls. Zudušo vai zūdošo identitāšu atjaunošana vēsturiski nav bijusi vajadzīga, bet tagad ir iespējama.

Pirms pāris gadsimtiem Rietumu sabiedrības bija apsēstas ar ideju par progresu, kas iznīcināja traucējošo, valodu dažādību ieskaitot. Industrializācijai nevajag mazās valodas, tas ir neizdevīgi. Pašlaik sāk dominēt citas vērtības.

Valts. Globalizācijā kādu laiku notika identitāšu centralizācijas procesi, tendence bija veidot vienotas identitātes. Būvēt, konstruēt, noteikt, kas ir pareizais un standartizētais un kas nepareizais. Pašlaik notiek pretējais — decentralizācija, un katras lokālās vietas savdabība sāk spēlēt lielāku lomu nekā vienota "pareizā" konstrukcija. Tāda tendence ir visā pasaulē, tāpēc arī valodu un kultūru dažādības saglabāšanas jautājumi kļūs aizvien aktuālāki. Cilvēki vairāk sāk novērtēt to, kas viņiem ir, nevis skatīties uz to, no kā jāatsakās, lai "mēs būtu kā visi normāli cilvēki".

Bet par jaunu cilvēku ienākšanu kādā kopienā no ārienes — tas lielā mērā ir pašas kopienas jautājums. Jā, ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu interese kaut ko darīt ar identitātes vai valodas lietām, bet izšķirošs ir kopienas akcepts. Vai tā uztver un uzņem viņu kā savējo vai ne.

Lībiešu gadījumā, piemēram, man ir svarīgi šo jaunpienācēju lokalizēt. Saprast, kāda ir viņa saikne ar maniem cilvēkiem, un, ja es to saikni atpazīstu, tad spēju viņu pieņemt. Ja viņš stāsta, ka ir iemācījies lībiešu valodu, bet es neredzu, no kurienes viņš ir — no Sīkraga, Kolkas vai citas konkrētas vietas, tad līdz galam tā pieņemšana nenotiek, lai cik aktīvs šis cilvēks būtu.

Valdis. Kopienas ideja — gaidām, ka tie ir vienā noteiktā vietā dzīvojoši cilvēki, kas izjūt kopību. Mūsdienu situācija pieļauj virtuālās kopienas. Par prūšu kopienu jāteic, ka pamatā to veido tie, kas sevi jūt kā prūšus, un tā lielākoties ir virtuāla kopiena.

Valts. Izstāstīšu par kvēniem — somiem, kas no Savo reģiona, sākot no 16. gadsimta, pārcēlušies uz dzīvi Norvēģijas ziemeļos Lapzemē. Kopiena ir, bet valodas runātāju ir maz. Pie viņiem kā izceļotājiem nosūtīja somu valodas skolotāju, un kvēni labu laiku mēģināja saprast, no kuriem kvēniem viņa cēlusies. Izrādījās — no tā paša novada, no kura kvēnu senči savulaik izceļojuši. Un tas bija tas pieņemšanas brīdis — skaidrs, tu esi no mūsu kopienas. Pat situācijā, kad pati kopiena ir izkliedēta un vairs nav tik spēcīga, tās akcepts joprojām ir ļoti būtisks.

Tas pats ir lībiešiem. Lai gan pēdējos 70 gados lībieši dzīvo it visur Latvijā, galvā tā saikne ar teritoriju ir, un vajadzība to cilvēku lokalizēt arī nekur nav zudusi. Režisors Reinis Boters izstāsta, ka ir no Miķeļtorņa, un es uzreiz saprotu, ka mēs esam kāda viena kopēja veseluma daļas. Lai gan viņš stāsta, ka ikdienas dzīvē viņam lībieši ir kas attāls, es noskatos viņa izrādi un saprotu, ka to veidojis lībietis, pat ja viņš pats savu piederību lībiešu kopienai nemanifestē un, pēc paša vārdiem, nejūtas tai piederīgs.

No valodas, no kopienas viedokļa piesaiste teritorijai ir ārkārtīgi svarīga. Padomju okupācijas rezultātā izveidotā pierobežas zona faktiski izspieda lībiešus no viņu vēsturiskās teritorijas, nodarīja neatgriezenisku ļaunumu. Ja tā nebūtu noticis, šodien pastāvētu ievērojami spēcīgāka lībiešu kopiena. Taču arī pēc tiem 70 gadiem Lībiešu krasts, vismaz mūsu kopienas apziņā, dzīvo joprojām, un notiekošie pasākumi lielā mērā ir saistīti ar krastu.

Viena no vietām, kur lībiešu valoda rakstītā veidā redzama joprojām, ir Lībiešu krasta kapsētas. Mirušie tur tika apglabāti arī tad, ja bija dzīvojuši citviet Latvijā. Tātad šie cilvēki bija spējuši nodot saviem pēcnācējiem kaut ko ļoti būtisku, jo pēcnācēji ir tie, kas rīko bēres, liek epitāfijas un lībiešu vārdus uz pieminekļiem. Fakts, ka uz mūža mājām ved atpakaļ uz Lībiešu krastu, ir ļoti zīmīgs.

Valdis. Lībieši tika izspiesti vai asimilēti, taču tur ilgstoši saglabājās tradicionālā vide, kāda tā bija senākos laikos. Pavisam citādi notika Austrumprūsijā, tajā zemes daļā, kas pēc kara nonāca Krievijas kontrolē, kur barbariski iznīcināja veselus kultūras slāņus, ieskaitot vietvārdus. Mēģināju atrast, vai vēl kaut kur pasaulē ir notikusi līdzīga toponīmiskā katastrofa, bet neatradu. Vēstures gaitā arvien kādi iekaro citu teritoriju, bet parasti vietējie vietvārdi turpina pastāvēt. Kaļiņingradas apgabals šajā ziņā ir baisi unikāls izņēmums. Austrumprūsijas daļā, kas pārgāja Polijas valdījumā, un arī Lietuvas daļā šie vecie vietvārdi ir vairāk vai mazāk saglabāti.

Savulaik Palmaitis vērsās pie Krievijas iestādēm ar ierosinājumu prūšu vēsturiskos nosaukumus atjaunot, pat piedāvājot kompromisa variantu — to darīt krievu valodā, piemēram, Kēnigsberga — Korolevec, arī lietuviski Karaļauči ir 'karaļa sēdeklis'. Tas, kā jau bija gaidāms, netika pieņemts. Un tā šodien tur atrodama Bezymjanka 'Bezvārdīte' — simbolisks kultūrtelpas iznīcināšanas piemērs.

Valts. Te ir tas smagais jautājums, kā šī nemateriālā kultūra, ieskaitot valodu, ir redzama un pieejama? Kad brauc cauri Lībiešu krastam, redz latviskos, nevis lībiskos nosaukumus. Lībiešu ciemu ainavas arī vairs nav tādas, kādas bija apdzīvotības laikos. Tā ir vēsturisko teritoriju problēma. Veidojas cita struktūra, nāk iekšā citi cilvēki.

Tomēr atsevišķos gadījumos atrašanās ārpus savas teritorijas var kalpot papildu motivācijai, jo pastiprinās vēlme kopt savu identitāti. Lībiešu kopiena paguva virtualizēties vēl pirms interneta, bija pieradusi pie eksistences šādā ārpusteritoriālā formā un tā ir viena no atslēgām, kāpēc lībieši saglabājas.

Starp citu, ANO turpmākos desmit gadus (2022—2032) ir pasludinājusi par pirmiedzīvotāju valodu desmitgadi, faktiski tas vērsums ir par valodu daudzveidību, par valodu kā kultūras un identitātes nesēju. Saruna par valodu un kultūru globāli ir sākusies vismaz tādā līmenī, kādā līdz šim tā notikusi par dabas daudzveidību. Jo arī civilizācijai ir vajadzīga daudzveidība, un, pirms ar to sāk darboties, jāizvērtē valodu problemātika un potenciāls.

Ir jādabū pasaules un valdību līmenī izpratne, ka jebkura valoda ir vērtība un ka valoda nav patēriņa produkts, to nevar izmērīt tādās kategorijās kā "10 cilvēki — valoda nav vajadzīga; 50 cilvēki — varbūt ir vajadzīga, bet vispār valoda sākas ar miljonu, no pārējām līdz tam varam atbrīvoties". Jo tiešas funkcionālas vērtības valodu dažādībai nav.

Šīs ANO desmitgades mērķis ir strādāt ar veselu jautājumu kompleksu, skubinot arī valstis saregulēt, noteikt šīm valodām kādu statusu, atbalsta mehānismu un ietvarus; nodrošināt tām dzīvotspēju un pārnesi uz nākamām paaudzēm; domāt par lietojumu digitālajā pasaulē — kā palīdzēt valodām aizsargāties, nodrošināt tām telpu lielajā pasaulē.

Valdis. Šis process aizsākās 60. gados. Interese par saknēm, par tradicionālo kultūru un tās saglabāšanu, kā arī kultūras mantojuma dokumentēšana, apgūšana, popularizēšana. Tas attiecas arī uz valodām, jo tieši tolaik parādījās idejas, ka izloksnes ir svarīgas, un ne tikai valodniekiem, bet arī vietējo kopienu pašapziņas un identitātes stiprināšanai.

Prūšu organizācija Vācijā pūlējās dabūt oficiālu mazākumtautības statusu, lai varētu iekļauties valsts atbalsta programmās. Taču Vācijā likumā minēti pieci parametri, kas definē minoritāti, un prūši tam neatbilda, jo viens nosacījums bija — kopienai jādzīvo savā vēsturiskajā teritorijā. Nacionālsociālistu avantūras dēļ šī prūšu teritorija tika zaudēta, bet atbildību par to vācieši tā arī neuzņēmās.

Valts. Ar to saskārušies arī lībieši, jo kāda elementa iekļaušanai UNESCO sarakstā ir prasība pēc teritoriālās piederības. Un bija jautājums — kā aprakstīt lībiešu mantojumu, kas ir eksteritoriāls.

Atvērto robežu laikā mainās sabiedrības struktūra, izpratne par lietām, tā vairs nav īsti tā, kas bija. Daudzi mehānismi un principi tomēr balstās vecajā sabiedrības struktūrā un tāpēc īsti nestrādā.

Digitālās iespējas ļauj izdarīt neiedomājamas lietas, salīdzinot ar laiku pirms 100 gadiem. Bet nāk klāt citi izaicinājumi — kā neizšķīst tajā lielajā klāstā. Tāpēc tā starpība starp sapņiem un fantāziju kļūst aizvien būtiskāka.

Publikāciju sagatavoja Rudīte Kalpiņa

Valts Ernštreits ir lībiešu izcelsmes valodnieks un literāts, LU Lībiešu institūta vadītājs. Galvenās pētniecības intereses — lībiešu rakstu valoda un gramatika, vārdnīcu un digitālo humanitāro zinātņu resursu veidošana. Viens no lībiešu-igauņu-latviešu (2012) vārdnīcas sastādītājiem un Igauņu-latviešu vārdnīcas (2015) redaktors un sastādītājs. Sastādījis un atdzejojis virkni izdevumu lībiešu valodā, to skaitā lībiešu mūsdienu dzejnieku krājumus "Trillium" (2017) un "Triliums 2.0" (2021).

Valdis Muktupāvels ir etnomuzikologs, mākslas zinātņu doktors, LU profesors, LZA īstenais loceklis. Pētnieciskās intereses — Latvijas un Baltijas tradicionālās un mūsdienu mūzikas kultūras jautājumi, tradīcijas un to pārmaiņas, skaņu ainavas semantiskā interpretācija, kultūra un identitāte. Grāmatu "Kokles un koklēšana Latvijā" (2013), "Tautas mūzikas instrumenti Latvijā" (2018) un zinātnisku rakstu autors.