Saule, Pērkons, Daiļrade. Recenzija par folkbaletu 'Cik Saules mūsos'

Vecajos laikos – tas ir, padomju okupācijas gados – katrā republikā bija vismaz viens profesionāls tautas deju ansamblis, kas regulāri veidoja dažādus dejas uzvedumus, un tiem attiecīgi tika sacerēta oriģināla horeogrāfija. Iestudējumos tika saplūdināti tradicionālās dejas elementi un klasiskā deja, kas bija dejotāju fizisko treniņu pamatu pamats. Arī tādēļ šo dejas žanru mēdza dēvēt par folkbaletu. Latvijā tāds – augsti profesionāls – kolektīvs bija valsts deju ansamblis "Daile", kas noteica toni (kvalitāti, stilu, gaumi) tam, kā dejot pārējiem – gan tautas deju ansambļiem, kas bija augstāka līmeņa amatieru grupas, gan vienkārši skatuviskās dejas kolektīviem.

Jaunajos laikos kvalitātes latiņu uztur vairāki tautas deju ansambļi, kuri gan dejo padomju gadu deju zelta fondu, gan arī paši iestudē jaunas dejas. Taču lielāka apjoma uzvedumi – ar pamatīgu caurviju stāstu, oriģinālu mūziku un vizuālo ietērpu – top reti. Šādā kontekstā "Daiļrades" veikums noteikti uzskatāms par izņēmumu un patiešām liela mērķa sasniegumu. Tieši šādi uzvedumi (atšķirībā no dažādu laiku deju savirknējumiem koncertuzvedumos) nonāk arī Dejas balvas žūrijas redzeslokā, uzsverot to kā īpašu jaunradi konkrētajā dejas žanrā – "skatuviskā tautas deja". Tajā it labi ieguļ arī šis folkbalets – "Cik Saules mūsos", un kompliments radošajai grupai par konsekventu apakšžanra lietojumu.

Skaidrs ir arī tas, ka vērienīgi uzvedumi var tapt tikai kādu lielāku svētku kontekstā un tikai tad, ja ieceres realizētājiem ir milzīgas ambīcijas. Ir arī prieks, ka vienlaikus domāts par to, lai jubilejas projektā maksimāli var piedalīties visi kolektīva dalībnieki – daudz, daudz meiteņu un visi puiši. Dejas izrādes centrā tomēr ir cita proporcija – apkārt Luīzes Lienes Lindes spilgtajai Saulei visvairāk dejo Naura Strautnieka Mēness, Ilmāra Pokšāna Pērkons un Marta Valaiņa Puisis. Tas, ka vīrieškārtas simboli "dejo", tomēr būtu maigi teikts – drīzāk tā ir cīņa par sievieti – Sauli, brīžiem solistu horeogrāfija ir neslēpti erotizēta, brīžiem tā ir izteiktas savstarpējas konkurences cīņas pārņemta. Bet brīžiem tas ir pat brutāls spēks, no kura Sauli gribētos pasargāt.

Folkbaletā gan kā galvenais varonis iecerēts mūsdienu Puisis, kurš, pārāk iegrimis tehnoloģijās, neredz sauli – gaismu, spēku un mīlestību – un apkārtējos (scenārija autore Lita Silova). Izrāde sākas ar jauniešu grupu, kas pustumsā "maldās" pa skatuvi ar ieslēgtām planšetēm rokās. Arī finālā uznāk šie jaunieši, bet nu jau tie satiekas fiziski, pāros. Lai uzsvērtu šodienas klātbūtni, ievada ainā fonā skan mūsdienīgi teksti, kas ātri aizmirstas. Vismaz man, gaidot dejas stāstu, ievadā bija jādomā par to, kāpēc deja atkal izmanto paskaidrojumus tam, ko iespējams parādīt arī bez īpaši piemeklētiem dzejas vārdiem. Vēlāk programmiņā redzu, ka tie nav bijuši nejauši vai īpaši dejas izrādei sacerēti teksti, bet gan Marta Pujāta un Māra Salēja dzeja. Kādā no radio raidījumiem dzejas izmantojums tiek pamatots ar nepieciešamību uzsvērt mūsdienas. Disonanse acīmredzot rodas idejā parādīt tipisku mūsu laiku jaunekli, kurš "dzīvo" ekrānā, taču ilustrācijai izmantotā laikmetīgā dzeja (lai gan ar savu pašvērtību) šķiet tomēr no citas "operas".

Savā žanrā šo uzvedumu gana laikmetīgu padara divu dažādu dejas virzienu pārstāvju pieaicināšana. Kustību partitūru radījuši horeogrāfe Liene Grava ar laikmetīgās dejas mākslinieces izglītību un Reinis Rešetins – viens no aktīvākajiem skatuviskās tautas dejas jaunās paaudzes pārstāvjiem (absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju horeogrāfijas specialitātē). Katrs nācis ar savu pieredzi un zināšanām, kas, apvienojot skatuviskās dejas klasiskos paņēmienus un dažādus mūsdienu dejas žanru elementus, veido grodu un dinamisku dejas stāstu. Vairāki desmiti "Daiļrades" dejotāju (ap 70!) vijas, virpuļo, tek, lec, līgojas, pretstāv un riņķo pa skatuvi ar atzīstamu veiklību, lielisku ansambļa izjūtu un tādu līdzināšanās disciplīnu, kādu brīžiem varētu apskaust pat mūsu Baltā nama kordebalets.

Baleta formas klātbūtne jūtama arī kompozīcijā – ir epizodes duetā, dejas pa trim un ansambļos, kāds solo (ar baletpremjerus kopējošiem "trikiem"), sieviešu un vīriešu grupu dejas utt. Savukārt no skatuviskās tautas dejas nākuši dejas zīmējumi un mizanscēnu kārtojumi. Stundu garajā uzvedumā uzmanība neatslābst. Lai gan beigu daļā var just, ka horeogrāfi un režisors jau nedaudz saguruši – izrādes simbolu (Saule, Pērkons, Puisis, Mēness) savstarpējās cīņās pārējie dejotāji vien noskatās, fonā ieņemot vairāk dekoratīvas pozas.

Digitālā laikmeta klātbūtni izrādes vizuālajā ietērpā nodrošinājuši Roberts Rubīns (režisors), Annija Minalgo (scenogrāfe) un Egils Kupčs (gaismu mākslinieks). Deja un tehnoloģijas Roberta Rubīna vadībā brīnišķīgi saspēlējās jau simtgades deju uzvedumā "Abas malas" (2018). Arī šoreiz videoprojekcijas nav nomācošas vai pašmērķīgas, centrā tiešām ir dejotāju stāsts kustībā, kur gaismas un krāsas tikai piespēlē (vai izceļ vajadzīgo). Starp citu, pat izrādes programmiņa iegūstama ar QR kodu, kura skeneri nolikti labi redzamās vietās garderobē. Ja nu kas vizuālajā ietērpā likās uz gaumes un pārspīlējuma robežas – tas bija ārkārtīgi ekspresīvais grims, piešķirot dejotājiem sintētiska mākslīguma akcentu. Tikmēr Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi bija reizē gan spilgti, gan neuzbāzīgi vienkārši savā stilizācijā – Saulei un Saules meitām pieguļošas garas kleitas ar brīva krituma kuplu apakšdaļu (rotātas ar spožiem "dzīpariem" etnogrāfisko saulīšu rakstā), puišiem tikai nedaudz stilizēti tautastērpa svārki.

Uzveduma veselumā ļoti būtisks elements ir Kārļa Auzāna radītā oriģinālmūzika, kas veidojusi dramaturģijas mugurkaulu un bijusi galvenais iedvesmas avots kustību partitūrai. Skatītāji, kas folkbaleta pirmizrādi piedzīvoja Ādažos (brīvā dabā) pirms gada, kā īpaši iespaidīgu atceras tieši šo brīžiem dramatiskās mūzikas, gaismas efektu un pērkona draudu satikšanos reāllaikā (ar pavadošo spriedzi "līs vai nelīs?").

Iestudējuma veidotāji piedāvā kopā ar Puisi iepazīt Saules pasauli un kaut ko mācīties. Cilvēks, kā zināms, mācās tikai no savām kļūdām. Tomēr šo folkbaleta iestudējumu droši vajag vest tālāk viesizrādēs pa visu Latviju.