Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Pēc 1940. gada 17. jūnija padomju okupācijas vara Latvijā mediju vidi ātri pakļāva savai kontrolei. Sākotnēji izmantoja vēl Ulmaņa autoritārisma laikā radītos preses kontroles mehānismus, bet pēc valsts aneksijas tos dažu nedēļu laikā pārveidoja un unificēja pēc PSRS pastāvošā parauga.
1940. gada 9. augustā tika pieņemts likums par Galvenās literatūras pārvaldes izveidošanu, kas nozīmēja cenzūras ieviešanu, bet nākamajā dienā atcēla visas iepriekš izdotās preses izdevumu atļaujas. Turpmāk bija atļauts iznākt tikai reorganizētajiem un okupācijas varas jaunveidotajiem preses izdevumiem. Vienīgi iepriekš populārais, bet nu jau krietni padomiskotais nedēļas žurnāls "Atpūta" turpināja iznākt līdz pat Vācijas un PSRS kara sākumam.
Prese — propagandas līdzeklis
1941. gada vasarā Latvijas teritoriju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Jaunā okupācijas vara iniciēja vai pakļāva savai kontrolei tos preses izdevumus, kurus veidoja vietējie autori un redaktori. Par pirmo jaunās varas ruporu kļuva Jelgavas avīze "Nacionālā Zemgale", kuras pirmais numurs iznāca 30. jūlijā. Ar to aizsākās jaunā okupācijas režīma kontrolētās preses vēsture.
Pēc vācu armijas (vērmahta) ienākšanas visa propagandas, oficiālās informācijas vide atradās tā propagandas daļu rokās. Bez vērmahta komandantūru vai vācu Drošības policijas (SD) operatīvo grupu atļaujas laikraksti nedrīkstēja iznākt, bet iznākošo izdevumu saturu rūpīgi cenzēja. Septembrī vara pār okupētajām teritorijām formāli tika nodota civilās pārvaldes — Ostlandes reihskomisariāta (tajā iekļāva triju Baltijas valstu un Baltkrievijas teritoriju) — pārziņā, un tā pakāpeniski sāka pārņemt kontroli arī pār preses izdevumiem. Vienlaikus vairāku Ostlandes novadu jeb ģenerālapgabalu komisāri sāka veidot savus preses referentu posteņus, pārņemot no armijas laikrakstu uzraudzību. No vērmahta propagandas daļu zonderfīreriem (sevišķu uzdevumu virsniekiem), kas tika atstāti civilpārvaldes dienestā, lielā mērā veidojās latviešu preses uzraudzības un kontroles birokrātija. Laikrakstus turpināja pārskatīt arī kara komandantūru un Drošības policijas pārstāvji.
Vācu okupācijas sākumposmā tika veidotas arī vietējās kolaboracionistiskās pašpārvaldes struktūras, kuras vēlāk pārtapa par Latviešu zemes pašpārvaldi, kas sastāvēja no ģenerāldirekcijām. Pašpārvaldes iestādes un īpaši Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Mākslas un sabiedrisko lietu departaments, kas bija arī vairāku periodisko izdevumu un biļetenu izdevējs, kalpoja kā starpnieks starp okupācijas varas ierēdņiem, cenzoriem un izdevējiem.
Preses izdevumi līdztekus radiopārraidēm kļuva par vienu no galvenajiem jaunā režīma propagandas līdzekļiem. Neraugoties uz kara laika grūtībām, vācu okupācijas gados Latvijā tika izveidota visai plaša un daudzpusīga periodikas sistēma.
No "Brīvās Zemes" uz "Tēviju"
1941. gada 1. jūlijā, vācu armijai ienākot Rīgā, bijušie "Brīvās Zemes" žurnālisti Ādolfa Mežmalieša un laikraksta "Rīts" bijušā redaktora Artūra Strautmaņa vadībā izdeva vienu "Brīvās Zemes" numuru, kas izrādījās arī vienīgais. To steigā sagatavoja avīzes kādreizējās redakcijas telpās Blaumaņa ielā 38/40. Nodrukāto metienu paši žurnālisti izplatīja redakcijas un Brīvības pieminekļa apkaimē. Tomēr jau nākamajā dienā redakcijā esot ieradies vācu zonderfīrera uniformā tērptais bijušais laikraksta "Rīts" žurnālists Pauls Kovaļevskis (Pāvils Klāns) un, uzrādīdams īpašas vācu izdotas pilnvaras, kā "sevišķu uzdevumu redaktors" pārņēmis kontroli pār redakciju.
Lai arī "Brīvās Zemes" saturs visumā atbildis nacistu okupācijas laikmeta garam, tā slēgšana tomēr tiek saistīta ar to, ka vācieši nevēlējās, lai jaunā izdevuma nosaukums sabiedrībai saistītos ar pirmskara kārtības atgriešanos. Daļa latviešu vācu okupācijas sākumā savas cerības saistīja ar brīvās Latvijas valsts atjaunošanu. Latvija kļuva nevis brīva, bet atbrīvota, un "Brīvajai Zemei" bija jākļūst par "Tēviju".
Pirmais laikraksta "Tēvija" numurs, kurš iznāca ar atpakaļejošu datumu — 1. jūliju, tika sagatavots jau vācu kontrolē. Par jaunā izdevuma redaktoru nozīmēja publicistu Artūru Kroderu. Tomēr nacisti viņu uzskatīja par anglofilu un vāciešiem nedraudzīgu personu, un viņš ātri tika atstādināts no amata. Kroders gan drīkstēja turpināt darbu redakcijā, jo okupācijas sākumā publicētie raksti, pēc vācu domām, apliecināja, ka to autors "caur vēsturisko izaugsmi ir pamatīgi izmainījies". Īslaicīgi redaktora krēslā iesēdās Andrejs Rudzis, bet ar 23. septembri viņa vietā iecēla Paulu Kovaļevski.
"Tēvija" sākotnēji nonāca vērmahta propagandas nodaļas pārraudzībā, kura tās izdošanai bija izveidojusi speciālu uzraudzības padomi, kurā ietilpa bijušais Herdera institūta rektors prof. Vilhelms Klumbergs, propagandas rotas cenzors V. Grosbergs un bijušais Latvijas finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis padomdevēja statusā. Gada beigās, kad propagandas darbu okupētajā Latvijā no vērmahta propagandas daļām pārņēma civilpārvalde, "Tēvija" kā vienīgais latviešu valodā iznākošais laikraksts nokļuva tiešā Ostlandes reihskomisāra preses daļas pārraudzībā. Tā cenzēšana tika deleģēta bijušajam lielākā vācbaltiešu laikraksta "Rigaesche Rundschau" redaktoram Eduardam fon Menzenkampfam.
Lai radītu ilūziju, ka laikraksti ir pašu "latviešu lieta", notika to privatizācija. Par "Tēvijas" izdevēju kļuva bijušais Latvijas armijas pulkvedis Ernests Kreišmanis. Izdevniecības īpašnieks varēja pretendēt tikai uz 5% no laikraksta peļņas, pārējie 95% nonāca Ostlandes reihskomisariāta rīcībā nepelnošo propagandas izdevumu un pasākumu finansēšanai. Turklāt Kreišmanim nebija nekādas noteikšanas par laikraksta redakcionālo politiku un satura veidošanu.
"Tēvijas" tirāža sasniedza 294 tūkstošus eksemplāru, tā bija pieprasīta un lasīta. 1942. gada beigās, kad avīzes tirāžu papīra trūkuma dēļ uz laiku samazināja, tas radīja neapmierinātību sabiedrībā. To skaidroja kā latviešu tiesību tālāku sašaurināšanu, jo vācu valodā izdotos preses izdevumus šis samazinājums neskāra. Melnajā tirgū par Tēvijas numuru spekulanti esot prasījuši vienu reihsmarku (RM), kaut avīzes cena tajā laikā bija tikai astoņi feniņi. Kaimiņu ģenerālkomisariātos iznākošie laikraksti varēja tikai apskaust šādus panākumus. Igaunijas lielākais laikraksts "Eesti Söna" (Igauņu Vārds) tika izdots 100 tūkstošu, bet Kauņā iznākošais "Ateitis" (Nākotne) — 90 tūkstošu eksemplāru metienā.
"Tēvija" turpināja iznākt līdz pat 1945. gada 29. aprīlim. Pēc redakcijas pārcelšanās uz Liepāju 1944. gada oktobrī to apvienoja ar "Kurzemes Vārdu". Avīzes tirāža ievērojami nokritās līdz 25 tūkstošiem eksemplāru, bet redaktora amatā nonāca žurnālists Jānis Vītols, kurš jau Kovaļevska laikā bijis redakcijas faktiskais vadītājs, jo, pēc Kreišmaņa sniegtā raksturojuma 1942. gada augustā, Kovaļevskis darbā bijis ļoti paviršs, nolaidīgs un bezatbildīgs, redakcijā parādījies reti, dienām ilgi nemaz nav nācis uz darbu un esot bijis vāji informēts par redakcijā notiekošo, nav izpratis laikraksta uzdevumus.
"Laikmets"
Otrais lielākais izdevums nacistu okupētajā Latvijā bija ilustrētais nedēļas žurnāls "Laikmets", kas ceļu pie lasītājiem sāka 1941. gada Ziemassvētkos. Iecere izdot "Atpūtai" līdzīgu žurnālu radās jau daudz agrāk, kad tika apsvērta doma veidot "Tēvijai" ilustrētu sestdienas pielikumu. Tomēr koncesiju par ilustrētā žurnāla izdošanu saņēma nevis Kreišmanis, bet cits atvaļināts Latvijas armijas pulkvedis — Arturs Freimanis. Izmantojot vācbaltiešu repatriāciju, viņš savulaik bija devies uz Vāciju, bet Rīgā atgriezās 1941. gada jūlija sākumā, kļūdams par Oskara Dankera vadītās Iekšlietu ģenerāldirektorijas uzticības padomes locekli. Vēlāk pašpārvaldes pārstrukturizācijas laikā viņš šo posteni zaudēja, toties saņēma atļauju ilustrētā laikraksta izdošanai.
Pateicoties saviem sakariem Berlīnē, Freimanim izdevās paturēt laikraksta izdevniecību privātīpašumā, taču viņš ik mēnesi bija spiests šķirties no vairākiem tūkstošiem marku, lai apmaksātu "nerentablos" propagandas izdevumus — biļetenus, frontes laikrakstus vai laikrakstus, kas domāti okupēto Krievijas apgabalu iedzīvotājiem. "Laikmeta" cena — 30 feniņu — īpašu robu pircēja budžetā neradīja.
Par žurnāla atbildīgo redaktoru kļuva Latvijā pazīstamais vieglatlēts un sporta žurnālists Ernests Tūbelis, kas pirms kara bija "Jaunāko Ziņu" sporta nodaļas redaktors. Mākslinieciskais redaktors bija gleznotājs un mākslas vēsturnieks Alberts Prande, bet faktiskā redaktora pienākumus pildīja talantīgais feļetonists Kārlis Štrauhs (Krūmājs). "Laikmets" bija izklaidējošs, izglītojošs, mākslinieciski augstvērtīgs un vienlaikus nacistu ideoloģijas piesātināts preses izdevums, kas, pēc paša Freimaņa vārdiem, esot pret izdevumu noskaņojis gan daļu sabiedrības, gan Zemes pašpārvaldi. 95 tūkstošu eksemplāru metiens "Laikmetu" padara par otro lielāko un ietekmīgāko šī laika izdevumu.
1943. gada jūlijā, izmantojot "Laikmeta" resursus, sāka izdot politiski satīrisku izdevumu "Humorists". Bagātīgi ilustrēts ar karikatūrām un satīriskiem rakstiem, žurnāls izsmēja gan spekulantus, gan čukstētājus un baumotājus, gan Vācijas pretinieku koalīciju, gan vērsās pret latviešiem, kas raudzījās Anglijas virzienā.
Preses saturu okupācijas laikā visai tieši ietekmēja arī notikumi austrumu frontē. 1944. gada martā, kad bija pārrauts Ļeņingradas aplenkums un Sarkanā armija tuvojās Latvijai, sabiedrību pārsteidza jauns nedēļas laikraksts "Līdums", kura kareivīgais tonis ar uzstājīgiem aicinājumiem cīnīties gan pret "žīdiskajiem plutokrātiem" austrumos un rietumos, gan vietējiem "šovinistiem" un "malā stāvētājiem" likās visai aizdomīgs. Laikraksta iznākšana bija saistīta ar Drošības policijas (SD) avantūru, mēģinot radīt politisku latviešu organizāciju "Līdumnieks". Organizācija rīkoja sapulces, tai tika piešķirts ētera laiks radiofonā. Tomēr vācu armijas stāvoklis frontē, kā arī tas, ka "Līdumnieks" nespēja savās rindās iekļaut nozīmīgas un ietekmīgas personības, šos plānus izmainīja. 1944. gada septembrī, laikā, kad Sarkanā armija sāka Rīgas ofensīvu, pārstāja iznākt arī "Līdums", redakcija tika atlaista, bet organizācijas vadība tika izmantota kā sakarnieki starp vāciešiem un SS jaunā projekta — antikomunistiskajām diversantu "Jagdverband Ostland" — vienībām.
"Latvju Mēnešraksts"
Savdabīgs notikums bija literārā žurnāla "Latvju Mēnešraksts" parādīšanās 1942. gada janvārī. Jau 1941. gada augustā "Tēvijas" redakcija centās radīt literāru nedēļas pielikumu "Zīle", tomēr pēc pāris numuriem no šīs idejas atteicās. Lielā mērā pateicoties Konstantīna Raudives aktivitātēm, literāro pielikumu mēģināja izdot arī "Daugavas Vēstnesis" Daugavpilī.
Par literatūrai un kultūrai veltīta izdevuma nepieciešamību latviešu valodā bija pārliecināta arī vērmahta propagandas nodaļas vadība. Tās pārstāvji civilpārvaldei ieteica žurnāla vadību uzticēt Kārlim Skalbem, bet par redakcijas sekretāru nozīmēt Jāni Rudzīti, jo viņiem abiem "latviešu kultūras aprindās esot labs prestižs". Izdevums tika veidots pirmskara literārā žurnāla "Daugava" iedibinātajās tradīcijās. Redakcijā darbojās arī mākslinieks Ludolfs Liberts, literāti Jānis Veselis un Jānis Andrups.
Mēnešraksta pirmā numura sākumā publicēts Kārļa Skalbes dzejolis "Pie jūras loga", kura literārais tēls — skumja meitene, kas sēž pie jūras un raugās uz vakariem ar cerībām, ka kāds atradīs tās nolaupīto vainagu — bija saprotams latviešu sabiedrībai, bet cenzūra to neievēroja vai nelikās manot.
Publikāciju slēpto nozīmi izmantoja arī citkārt, kaut cenzūra rūpīgi sekoja, lai nekas "šovinistisks" publiskajā telpā neparādās. 1941. gada 18. novembrī — dienā, kuru bija aizliegts pat pieminēt — okupācijas varas oficiozs "Tēvija" publicēja Aīdas Niedras dzejoli "Mātei", kura "mokās mīdītās un naidā rātās" mātes tēlā sabiedrība izlasīja to, ko cenzūra ieraudzīt nespēja.
Skalbes autoritāte ļāva pārvarēt ne tikai vācu aizdomīgumu, bet arī pašu latviešu vidū radušās domstarpības un intrigas. Viņa protekcijā ar pseidonīmiem laikrakstā publicējās arī cenzūras aizliegtie autori, piemēram, vēsturnieks Arveds Švābe kļuva par A. Vilku, bet Eriks Ādamsons — par Ēriku Rīgu. Žurnāls turpināja iznākt līdz pat 1944. gada jūnijam, kad papīra trūkuma dēļ aizliedza visu latviešu žurnālu iespiešanu.
"Latvju Mēnešraksts" bija lasītāju pieprasīts, bet to izdeva tikai 5000 eksemplāru metienā. Tā laika Zemes bibliotēkas direktors Žanis Unāms atmiņās rakstīja, ka žurnāla tirāžai esot bijuši 16 000 pretendentu, ko apliecina arī pašpārvaldei adresētie pagastu vecāko un bibliotekāru lūgumi piesūtīt arī viņiem kādu izdevuma eksemplāru.
Provinces prese
Nacisti Latvijā plānoja izveidot vienu centrālo preses izdevumu un katrā no okupētās Latvijas novadiem pa vienai avīzei, lai informētu sabiedrību par vietējām aktualitātēm un ar propagandas starpniecību ietekmētu tās uzskatus. Kopumā šī shēma arī tika īstenota, jo katrā lauku novada komisariātā tika izveidots pa laikrakstam — Jelgavā "Zemgale", Daugavpilī "Daugavas Vēstnesis", Liepājā "Kurzemes Vārds", bet Valmierā "Tālavietis". Izņemot pēdējo, kas iznāca trīs reizes nedēļā, pārējie kā dienas laikraksti iznāca sešas reizes nedēļā.
Dažādās Latvijas vietās sāka parādīties arī citi laikraksti — "Bauskas Vēstnesis", "Ludzas Vēstnesis", "Malienas Ziņas", "Smiltenietis", "Talsu Vārds" u. c. Okupācijas varai pret to iznākšanu iebildumu nebija, tiem arī nesniedza nekādu finansiālu vai materiālu atbalstu. Vienīgais obligātais noteikums, kam šiem mazajiem izdevumiem bija jāpakļaujas, — jāievēro cenzūras un propagandas prasības. Provinces laikraksti iznāca 1—2 reizes nedēļā un orientējās uz vietējo sabiedrību. Tie publicēja ziņas par vietējo dzīvi un atbilstoši redaktora izpratnei informēja par svarīgākajām norisēm Latvijā un pasaulē. Tāpat kā pirms kara, provinces laikraksti praktizēja gatavu materiālu pārpublicēšanu no centrālajiem izdevumiem.
Šo avīžu auditorija bija galvenokārt lauku iedzīvotāji, kuriem laikrakstu lasīšanai laiks atlika tikai pāris dienas nedēļā un lielāka interese bija par vietējām aktualitātēm. Turklāt kara laika apstākļos, kad pastāvēja arī transporta problēmas, attālāku rajonu iedzīvotāji nesaņēma, piemēram, "Tēvijas" numuru tā iznākšanas dienā.
Centrālie un arī novadu laikraksti spēja nodrošināt savas redakcijas ar pieredzējušiem žurnālistiem un publicistiem, turpretim ārpus lielākajām pilsētām tas nebija iespējams. Tāpēc redakcijas darbā tika iesaistīta vietējā inteliģence — skolotāji, rakstveži, arī ierēdņi. Tas ietekmēja laikrakstu saturu, kam gan vācu iestādes, gan pašpārvaldes struktūras pārmeta "provinciālismu" un neorientēšanos ideoloģiskos un antisemītisma jautājumos.
Lai šādu "grēku" presē kļūtu mazāk, 1942. gadā Mākslas un sabiedrisko lietu departaments sāka divreiz mēnesī izdot speciālu provinces preses darbiniekiem un redaktoriem domātu biļetenu. Nākamajā gadā ar propagandas daļas svētību tas pārtapa par "Laika Balsi" un iznāca jau divas reizes nedēļā.
Laikraksti citās valodās
Stāsts par kara laika presi būtu nepilnīgs, ja neminētu arī tos preses izdevumus, kas Latvijā iznāca citās valodās. Jau 1941. gada 5. augustā Rīgā parādījās "Deutsche Zeitung im Ostland", par kura redaktoru tika iecelts literāts un žurnālists Fricis Mihels. Zenta Mauriņa rakstīja, ka caur viņa rakstiem "jūtam drosmīgu, spēcīgu personību, ar stingriem, ētiskiem uzskatiem, daiļuma pazinēju, dzejnieku, kvēlo patriotu, pārliecinātu nacionālsociālistu".1 Laikraksts iznāca sešas reizes nedēļā 90 tūkstošu eksemplāru metienā. Lai arī sākotnēji to paredzēja veidot kā visas Ostlandes oficiozu vācu valodā, izrādījās, ka tomēr nav iespējams to laikus nogādāt citos ģenerālkomisariātos, un šis apstāklis nacistiem lika izdot arī avīzes vācu valodā reihskomisariāta centros Tallinā, Kauņā un Minskā.
Izdevuma lasītāji bija ne tikai vācu ierēdņi un karavīri, to lasīja arī latviešu inteliģence, lai uzzinātu to, kas nebija atrodams latviešiem domātajā presē. Turklāt laikraksts atļāvās publicēt arī dažus Vācijā aizliegtu autoru darbus un, neraugoties uz aizliegumiem, savas slejas atvēlēja krievu un latviešu autoriem, piemēram, Zentas Mauriņas apcerējumiem par latviešu kultūru.
1942. gada jūlijā labā poligrāfiskā kvalitātē parādījās ilustrēts žurnāls vācu valodā "Ostland", kas iznāca reizi mēnesī. Tajā publicēja lielākoties civilpārvaldes ierēdņu sagatavotus rakstus un pārpublicējumus no Vācijas preses, taču pievērsa arī vērību kultūras jautājumiem.
Vēl Rīgā tika sagatavoti vācu karavīriem un austrumu frontes zonā vietējiem iedzīvotājiem izplatāmie laikraksti. Vērmahta propagandas daļa Rīgā sagatavoja arī padomju oficioza "Pravda" imitācijas eksemplārus, kā arī krievu auditorijai domāto laikrakstu "Slovo".
Latvijā dzīvojošos krievus nacisti uzrunāja ar Daugavpilī iznākošo "Dvinskij Vestnik", kuru rediģēja Latvijā dzīvojošais krievu dzejnieks un žurnālists Aleksandrs Perfiļjevs. Laikraksts, kurš bija paredzēts Latgales krievu iedzīvotājiem, 1944. gada pavasarī sasniedza 65 tūkstošu metienu. Ar 1943. gadu Rīgā sāka iznākt arī laikraksts "Russkij Vestņik", par kura redaktoru kļuva krievu feļetonists un literāts, agrākais Rīgas krievu laikraksta "Segodņa" līdzstrādnieks Vladimirs Klopotovskis. Kara beigās, vācu armijai atkāpjoties, Latvijā nonāca arī līdz tam Pleskavā izdotā laikraksta "Za Rodinu!" (Par Dzimteni!) redakcija, kuru pirmos gadus bija vadījis Klopotovskis.
1943. gada novembrī Daugavpilī sāka izdot arī nedēļas laikrakstu latgaliešu dialektā "Latgolas Bolss", tā redaktors bija priesteris Norberts Trepša. Laikraksta parādīšanos var skaidrot ar trim apsvērumiem, kuri nebūt nav vērtējami kā draudzīgi latgaliešiem. Pirmkārt, avīzei vajadzēja pastiprināt vācu propagandas iespaidu latgaliešu vidū, īpaši jau mobilizācijas dēļ. Otrkārt, atšķelt, pēc nacistu domām, ģermanizācijai nederīgos latgaliešus no latviešiem, treškārt, mazināt latviešu nacionālismu. Nacistu tālejošie plāni, protams, ne latviešiem, ne latgaliešiem nebija zināmi.
Kara ziņotāji un frontes laikraksti
Kara laika periodika nav iedomājama bez karavīriem domāta izdevuma. 1942. gada marta beigās parādījās latviešu karavīru frontes laikraksts "Daugavas Vanagi", par kura redaktoru tika iecelts Latvijā jau pirms kara pazīstamais žurnālists Aloizs Klišāns. Izdevuma mērķauditorija bija latviešu karavīri frontē, civilajā telpā tā izplatīšana nebija atļauta, jo izdevuma brīvākais tonis nebija domāts plašākai sabiedrībai. 1943. gada augustā "Daugavas Vanagu" izdošanu pārņēma Latviešu leģiona ģenerālinspektors, nomainot un "militarizējot" laikraksta redakciju un tās vadīšanu uzticot Ziedonim Krastiņam.
1943. gadā, kad sākās latviešu mobilizācija t. s. vērmahta izpalīgos, armijas propagandas daļa izveidoja īpašu 4. Baltijas propagandas vadu. Tā komandieris Aloizs Klišāns radīja žurnālu "Junda", kas iznāca divas reizes mēnesī un ko veidoja pieredzējušie žurnālisti Aleksandrs Liepa, Aleksandrs Lauberts, mākslinieki Kurts Fridrihsons, Gunārs Hermanovskis, Pāvels Glaudāns u. c. Atšķirībā no "Daugavas Vanagiem", žurnālu "Junda" bija atļauts izplatīt arī Latvijas ģenerālapgabalā. Šāds izdevums ar labu māksliniecisko apdari un "nacionālu" saturu radīja aizdomas cenzoriem, kuriem nepatika ne atsevišķu rakstu tonis, ne Brīvības pieminekļa attēla ievietošana žurnāla atvērumā, un raisīja greizsirdību latviešu preses aprindās.
1944. gada rudenī, neilgi pirms Rīgas krišanas un frontes laikrakstu evakuācijas uz Liepāju un tālāk uz Vāciju, SS VI korpusa štābā tika izveidota "Latvijas Kareivja" redakcija, kuras izdotie laikraksti bija domāti Kurzemē karojošo karavīru un iedzīvotāju informēšanai. Par laikraksta redaktoru kļuva vācbaltietis, bijušais "Brīvās Zemes" ārlietu redaktors Oskars Varlejs, kaut faktiski laikrakstu gatavoja tolaik jaunais žurnālists Konstantīns Karulis ar bijušo sporta žurnālistu un radio diktoru Osvaldu Porieti un diviem burtličiem. Redakcijas "adreses" mainījās atkarībā no frontes kustības. Sākotnēji Irlavas vecās aptiekas ēka, tad Strutele, mežziņa mājas bēniņi un visbeidzot Jaunzemju mājas Aizupē. Avīzes "spiestuve" — hektogrāfs — atradās smagajā mašīnā, kas vēl bija redakcijas rīcībā. Pēdējais avīzes numurs iznāca 1945. gada 6. maijā, pēc tam visu redakcijas arhīvu un iekārtas iznīcināja, bet redakcija, izņemot Varleju, kas bija pazudis jau agrāk, nonāca padomju gūstā un vēlāk filtrācijas nometnēs.2
Kara laikā parādījās daudz jauninājumu. Viens no tiem — kara ziņotāja amats, ar ko apzīmēja tos reportierus, žurnālistus, fotogrāfus un kinooperatorus, kuri veidoja ziņas no frontes. Jau 1942. gadā daži žurnālisti bija iestājušies latviešu palīgpolicijas vienībās, paralēli dienestam sacerot arī rakstus par savām gaitām. 1943. gadā, kad sākās mobilizācija leģionā, pieauga nepieciešamība arī pēc "propagandas kara kareivjiem". Martā pirmos 17 mobilizētos kara ziņotājus nosūtīja uz SS Kurta Egersa vārdā nosaukto propagandas pulka mācību bāzi Berlīnes piepilsētā Cēlendorfā, bet pēc trīs mēnešu mācībām piekomandēja Latviešu leģiona daļām. Gada laikā kara ziņotāju skaits pieauga līdz 180 vīriem, Rīgā izveidoja speciālu kara ziņotāju rotu. Sevišķi kara pēdējos gados ziņotāju radītais saturs nozīmīgā apjomā piepildīja laikrakstus, izejot cauri cenzūras sietam vispirms pašā SS propagandas daļā, vēlāk cauri civilajai cenzūrai.
Starp SS kara ziņotājiem atrodami daudzi vārdi, kas vēlāk veidoja Latvijas kultūras ainavu trimdā — viņu vidū bija literāti Andrejs Eglītis, Fricis Dziesma un Dzintars Sodums, mākslinieki Juris Soikāns un Georgs Matvejevs, publicists un vēsturnieks Uldis Ģērmanis un daudzi citi. Tomēr nevar aizmirst arī to, ka daudzi kara ziņotāji frontē gāja bojā.
Izskaņa
1944. gada vasarā, sākoties padomju ofensīvai un Sarkanajai armijai atkārtoti okupējot daļu Latvijas teritorijas, laikrakstu izdošana apstājās. No jūlija līdz septembrim darbību izbeidza Latgales, Zemgales un Vidzemes laikraksti. Pēc Rīgas krišanas tur esošo izdevumu redakcijas daļēji evakuējās uz Vāciju, bet daži žurnālisti palika strādāt Kurzemē.
Līdz pat kara beigām Kurzemē turpināja iznākt "Tēvija", iznāca arī Ventspils, Talsu un Kuldīgas laikraksti. Dažiem izdevumiem šajā laikā par redaktoriem piekomandēja latviešu kara ziņotājus — tā Pauls Ducmanis 1944. gada novembrī kļuva par Kuldīgas laikraksta "Kurzemnieks" redaktoru, bet pēc mēneša Jānis Budulis pārņēma "Talsu Vārda" redakcijas vadību. Kritās šo izdevumu poligrāfiskā un saturiskā kvalitāte, arī apjomi un tirāžas.
Kara izskaņā daudzi latvieši bija spiesti doties bēgļu gaitās un nonāca Vācijā vai Zviedrijā. Zviedrijā jau 1944. gada beigās latvieši sāka izdot savus laikrakstus. Parādījās liberāli tendētās "Latvju Ziņas" un konservatīvais "Latvju Vārds". Pārfrāzējot slaveno teicienu par partijām — kur parādās daži latvieši, jābūt vismaz divām avīzēm. Tomēr abi šie izdevumi iezīmēja jauna laikmeta sākumu latviešu avīžniecībā — trimdas preses iznākšanu. Ar trimdas presi gan nevar saistīt Berlīnē iznākušo laikrakstu "Latvju Balss", kura pirmie numuri parādījās jau 1944. gada novembrī. Laikraksta adresāts bija uz Vāciju evakuētie latvieši, un to pēc nonākšanas Vācijā izdeva "Laikmeta" redakcijas darbinieki ar Arturu Freimani vadībā. Šis laikraksts joprojām bija pakļauts vācu cenzūrai un kopā ar virkni holandiešu, valoņu, krievu, ukraiņu, igauņu, lietuviešu u. c. valodās iznākošiem izdevumiem turpināja izplatīt Jozefa Gēbelsa vadītās Tautas izglītības un propagandas ministrijas materiālus. 1945. gada 3. februārī sabiedroto aviācijas uzlidojuma laikā ēka Berlīnē, kur atradās laikraksta redakcija, tika sabombardēta.
Vācijā turpināja iznākt arī "Daugavas Vanagi" un "Junda", tomēr to samazinātās redakcijas, grūtības ar resursiem un loģistikas problēmas šo izdevumu nonākšanu pie lasītājiem Kurzemē padarīja ļoti sarežģītu.
1945. gada 29. aprīlī iznāca pēdējais "Tēvijas" numurs, bet jau 1. maijā avīze parādījās ar jaunu nosaukumu "Laika Balss" Andreja Eglīša redakcijā. Tās pēdējais numurs iznāca 8. maijā. Kara ziņotājs Andrejs Johansons sagatavoja arī divus pavisam jauna izdevuma "Latvija" numurus. "Latvijas" pēdējā numurā ievietotās Elzas Ķezberes dzejoļa rindas "Svešs krasts pār ūdeņiem māj. Pamesta dzimtene mana, vēl sāpju nav gana" trāpīgi raksturo tālāko — naktī uz 8. maiju gan Eglītis, gan Johansons kopā ar citiem kāpa bēgļu laivās, lai dotos uz Gotlandi.
Kara beigas pielika arī punktu šā laikmeta avīžniecībai. Lielākā daļa latviešu preses darbinieku nonāca trimdā, kur vēlāk iesaistījās trimdas izdevumu veidošanā, daļa bija spiesta veikt mazkvalificētus darbus. Tos, kas palika Latvijā, gaidīja daudz smagāks liktenis — sods par "pretpadomju propagandu" —, un, ja pēc ieslodzījuma izdevās atgriezties, nācās dzīvot kā otrās šķiras pilsonim vai piekrist bezierunu sadarbībai ar padomju okupācijas režīmu.
Z. Mauriņa. Dr. Fritz Michel. Daugavas Vēstnesis. Literatūrai un Mākslai, 1942, nr. 2, 1. marts. 1. lpp.
2 Vairāk skat. K. Zellis. Konstantīns Karulis kā kara ziņotājs (kara ziņotāju kolektīvā portreta skice). No: J. Kursīte (sast.). Amor vincit omnia. Konstantīns Karulis dzīvē un darbos. Rīga, Zinātne, 2017. 121.—132.lpp.
Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2022. gada 5. nr.
Kaspars Zellis ir vēstures doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, 2012. gadā publicējis monogrāfiju "Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība" (1941—1945).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
