Par melnbaltumu baletā. Indija, Krievija un Latvija baletā 'Bajadēra'

Žesti, kas pauž politisko nostāju attiecībā pret karu Ukrainā, ir veikti – operas mājaslapā atrodams paziņojums par sadarbības turpināšanu tikai ar tiem viesmāksliniekiem, kuri "skaidri un nepārprotami publiski paudīs nosodījumu Krievijas iebrukumam Ukrainā"; pagājušā gada 24. februāra vakarā izrādes "Trīs draugi" fons tika iekrāsots Ukrainas karoga krāsās; līdz attiecīgās sezonas beigām pirms katras izrādes tika atskaņota Ukrainas himna (izvēle pārtraukt to darīt pamatota ar uzsvaru maiņu tajā, kā tiek izrādīts atbalsts Ukrainai); organizēts labdarības koncerts utt. Tomēr jautājums paliek – vai šie žesti spēj mazināt Čaikovska un citu krievu komponistu baletu politisko raksturu un konotācijas?

Krievijā balets "Gulbju ezers" ieguvis dubultu nozīmi. No vienas puses, 2022. gada septembrī Putins parakstījis "tradicionālās vērtības" nostiprinošu dekrētu, kurā vēstīts, ka krievu kultūra (atsevišķi minēts arī Pēteris Čaikovskis) ir "maigās varas instruments", kas var tikt izmantots, lai "stiprinātu valsts internacionālo stāvokli". No otras – fragmentu no baleta "Gulbju ezers" kā protesta simbolu raidīja arī kanāls "Doždj", kad Krievijā tika bloķēta tā darbība. Lai gan mūsu baleta repertuārā bez "Gulbju ezera" atrodami vēl četri Čaikovska un citu krievu komponistu baleti, neizpratni tieši par "Gulbju ezera" izrādīšanu pauž Dainis Īvāns. Īvāns par politkorektuma kritēriju uzskata attiecīgā mākslas darba konotāciju ar krievu kultūru, nevis mākslinieka tautību, bet Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš norāda uz Čaikovska neskaidro biogrāfiju un izcelsmi. Politkorektuma kritēriji un to raksturs ir daudzslāņaini un neviennozīmīgi (tieši tādēļ tie ir diskusijas vērti), tomēr Krievijas jautājums ir tikai viens no politkorektuma un baleta attiecību problemātikas aspektiem.

Šāgada martā Latvijas Nacionālā baleta repertuārā atgriezies 19. gadsimta otrās puses klasiskā baleta grandu – horeogrāfa Mariusa Petipā un komponista Ludviga Minkusa – balets "Bajadēra". To, kā pierāda pēdējo gadu diskusijas baleta pasaulē, iespējams interpretēt ne tikai kā romantisma tradīcijās balstītu baletu, bet arī kā imperiālisma un orientālisma produktu, kas demonstrē vesternizētu, vienkāršotu, kariķētu skatījumu uz Indijas kultūru, savu visredzamāko izpausmi iegūstot melnģīmju (blackface) formā. "Bajadēra" nav vienīgais balets, kurā iespējams diskutēt par noteiktas tautības tēla un karikatūras robežšķirtnes problēmu. Politisku iemeslu dēļ aizdomas rada arī krievu dejas baletos "Gulbju ezers" un "Riekstkodis", savukārt vietējā kontekstā – ebreju attēlojums Aivara Leimaņa baletā "Antonija #Silmači" (versija par Blaumaņa lugu "Skroderdienas Silmačos").

Viens no veidiem, kā dažas pasaules trupas mēģinājušas izvairīties no pārmetumiem par iespējamu politkorektuma trūkumu, ir aicinājums pieņemt, ka "Bajadēra" un citi klasiskie baleti – tā ir ārpus laika un telpas esoša fantāzija. Šāds paskaidrojums veic līdzīgu funkciju kā Ukrainas himnas atskaņošana pirms "Gulbju ezera" – tas spēj vien signalizēt par attiecīgās institūcijas politisko nostāju, nepievēršoties pašam mākslas darbam kā potenciāli politiskai parādībai.

Diskusijās par iespējamo "Bajadēras" rasistisko dabu izteiktie viedokļi lielākoties tiek definēti politiskās, kā jau tas šajā sfērā ierasts, radikālās, tātad savstarpēji izslēdzošās kategorijās, kas ar oriģinalitāti nepārsteidz – ir pūristi un politkorektuma aizstāvji jeb, ļoti vienkāršoti sakot, konservatīvie un liberāļi. 2021. gadā un 2022. gadā Norvēģijā, ASV un Parīzē Vispasaules Hinduisma biedrības prezidents Radžans Zeds aicinājis "Bajadēras" izrādes atcelt pavisam. Kad 2015. gadā toreizējais Parīzes operas baleta mākslinieciskais vadītājs Benžamēns Milpjē pievērsās rasisma problēmai gan trupas, gan izrāžu satura aspektā, tai skaitā ierosinot pārdēvēt "Bajadēras" "Nēģerēnu deju" ("Danse des Negrillons") par "Bērnu deju", Marina Lepēna šādu rīcību interpretēja kā "pseidoprogresīvo antirasismu, kas sajucis prātā". Benžamēns Milpjē amatu drīz vien pameta, kā iemeslu minot nespēju pielāgot baletu, viņaprāt, mūsdienīgiem kritērijiem. Bet izmaiņas attieksmē pret tumšādainiem darbiniekiem (kas baleta vidē spēj būt īpaši specifiska, piemēram, dejotāja ādas krāsai piemērota grima un dejas apavu pieejamība), melnģīmju un yellowface aizliegumu un citas politkorektas izmaiņas Parīzes operas balets ieviesa vēlāk – 2021. gadā, pēc piecu trupas tumšādaino dejotāju iniciatīvas veidotas vēstules, kuru parakstījuši apmēram 400 baleta mākslinieciskā personāla darbinieku.

Lai gan vīriešu – ārzemnieku dejotāju skaits mūsu trupā ar katru sezonu pieaug, pie mums patlaban nav tumšādainu dejotāju, kuri norādītu, ka, piemēram, nokrāsotie bērni ar baltajiem smaidiem baletā "Bajadēra" varētu būt problēma. Tas gan nenozīmē, ka problēmas nav. Jautājumu par citu tautību attēlojumu mākslā ironiski komentējis Artis Svece: "Daudzu latviešu dzīves gudrība – koncentrēšanās uz sevi un nevēlēšanās iedziļināties citu problēmās." Līdzīga taktika – nevēlēšanās iedziļināties "citu" problēmās – pamanāma arī kultūras ministra Naura Puntuļa argumentos raidījumā "Kas notiek Latvijā?": aprakstot savu darbu Latvijas Nacionālajā operā, viņš min, ka nekad neesot manījis situāciju, kur kāds tiktu "turēts nostāk" savas ideoloģiskās pārliecības dēļ. Dzīvesbiedru likuma gadījumā parakstītu vēstuļu un petīciju skaits pierāda, ka problēma ir īsta, un šī likuma nepieņemšana nebūt nav "citu" problēma.

Reaģējot uz pārmetumiem par melnģīmju izmantošanu "Bajadērā", Maskavas Lielā teātra direktors Vladimirs Urins 2019. gadā norādīja, ka tie bijuši "Bajadēras" sastāvdaļa kopš pirmizrādes 1877. gadā un ka šis balets šadā iestudējumā ticis izpildīts tūkstošiem reižu gan Krievijā, gan ārzemēs, un "Lielais teātris šādās diskusijās neiesaistīsies". Apelēšana pie tradīcijas un atteikšanās no iesaistes diskusijās, protams, nav leģitīms arguments, bet nozīmīgi šķiet, ka šādu nostāju iespējams pamanīt daudz plašākā mērogā, arī citu baleta elementu kontekstā. Klasiskais balets ir unikāla un daudzslāņaina mākslas nozare, kas spēj aktualizēt daudzus ētiski un estētiski nozīmīgus jautājumus, tomēr šķiet, ka baleta tradicionāli aristokrātiskais raksturs to padara par neaizskaramu, un, līdzīgi kā argumentācijā attiecībā uz politkorektumu, aicinājumi uz izmaiņām bieži tiek atspēkoti ar radikalizētiem piemēriem. Kad pērn novembrī Satori.lv tika publicēta mana eseja par personīgām sajūtām baletdejotājas darbā, kāda lasītāja komentārs: "Jā, tiešām nesaprotu, kāpēc balets vēl nav aizliegts!?!" šo izjūtu tikai pastiprināja un parādīja, ka šāds uzskats ne tikai ir aktuāls attiecībā uz baletu kā objektu, bet arī ietver sevī normativitāti attiecībā pret baleta subjektu – baletdejotāju.

Populārajā kultūrā balets bieži tiek reducēts uz tā vispazīstamākajām izpausmēm – Čaikovska mūziku, baltu tillu, nežēlīgu konkurenci un citiem simboliem, kuru valdzinājums balstās idejā par baletu un baletdejotāju kā "skarbā – apgarotā" pretstatu, kas turpina klusēšanas, ciešanu un stingra tradicionālisma glorifikāciju. Tomēr, lai gan balets ir ne tikai dejas stils, bet arī kultūras un tradīciju kopums, katrs iestudējums ir dažādu mākslinieciskās izpausmes līdzekļu savijums, un ne "Bajadēra", ne citi klasiskie baleti nav nemainīgi. Izmaiņas libretā, scenogrāfijā, kostīmos, kā arī horeogrāfiski papildinājumi sastopami ikviena teātra iestudējumā, un ideja par pirmreizējo oriģinālu zūd ne tikai attiecībā pret iedvesmas avotu – indiešu kultūru, bet arī pret "Bajadēras" sākotnējo iestudējumu. "Bajadērai" fundamentālo "Zelta dieva" deju, piemēram, 1948. gadā radījis krievu dejotājs Nikolajs Zubkovskis. 2012. gadā pirms "Bajadēras" pirmizrādes tās horeogrāfs-inscenētājs (šajā gadījumā tas nozīmē darbu ar oriģinālo Petipā horeogrāfiju, ne jaundarba radīšanu) Aivars Leimanis atzina vēlmi "Bajadēru" padarīt "dinamiskāku", pievienojot izrādei jaunus deju fragmentus. Indijas svēto – faķīru – atribūtiem šajā iestudējumā piešķirtas pletnes (neizpratni par šāda elementa izvēles šķietamo arbitraritāti un neatbilstību faķīru vēsturiski lietotajiem rīkiem pauž vairāki šī iestudējuma recenzenti, bet ārzemju medijos kritizēts fakts, ka indiešu svētie šajā baletā bieži attēloti, rāpojot kā "pērtiķi, mežoņi vai alu cilvēki"), savukārt baleta trešais cēliens "Ēnu valstība", kas oriģinālajā libretā ir baleta galvenā varoņa Solora opija reibuma izraisīts sapnis, Rīgas variantā pārtapis par pēcnāves valstību, kurā Solors atrodas pēc otrā cēliena finālā veiktās pašnāvības.

Kā norāda britu laikmetīgās dejas horeogrāfe Šobana Džejasingha, "Bajadēras" orientālisms reprezentē "absolūti neprecīzu jucekli", kurā apvienots "jebkas aptuveni uz austrumiem no Venēcijas". Precizitāte attiecībā pret darba pirmavotu ("Bajadēras" gadījumā – indiešu kultūru) ļautu baleta tēlus interpretēt nevis kā objektus, eksotiskos "citus", bet kā pilntiesīgus subjektus, tādā veidā padziļinot bieži libretā un izpildījumā vienkāršotos baleta personāžus un to vidi, vienlaikus saglabājot un izceļot baleta patieso vērtību – horeogrāfiju un mūziku.

Varētu pieņemt, ka baleta pasaule savu spēju pētīt un domāt šodien aktuālās kategorijās pauž ar laikmetīgā baleta attīstību. Tomēr nevar nepamanīt, ka pat viskvalitatīvākie un pasaulē novērtētākie baleti, piemēram, Marko Gekes "Ņižinskis", jau drīz pēc pirmizrādes mūsu operas repertuārā parādās arvien retāk, līdz izzūd pavisam, kas tiek pamatots ar skatītāju trūkumu. Tādēļ Ukrainas kultūras ministra izteiktais lūgums kara periodā boikotēt krievu komponistu baletus nenoliedzami ir arī ekonomiskas iedabas jautājums. Čaikovska baleti ir vispazīstamākie, likumsakarīgi – arī vispopulārākie un apmeklētākie baleti, turklāt ieņēmumu ziņā nekas nespēj pārspēt "Riekstkožu" sezonu. Tas ir balets, kas ap gadu miju tiek izpārdots ne tikai Latvijas Nacionālajā operā, bet visā pasaulē. Kā ziņo Reuters, Ņujorkas balets 45% no visas sezonas biļešu ienākumiem gūst piecu nedēļu laikā, "Riekstkoža" sezonā. Lietuvas balets, kas izceļas uz visas pasaules trupu fona, uz Ukrainas kultūras ministra aicinājumu spējis reaģēt, jo viņu repertuārā tas nozīmējis divu darbu izrādīšanas pārtraukšanu.

Šķiet, ka Latvijā balets ir fundamentāla kultūras daļa, fragmentus no Latvijas Nacionālā baleta trupas treniņu zāles esmu vērojusi Latvijas tēla spodrināšanai paredzētā pievilcīgu kadru montāžā ekrānos Rīgas lidostā, tomēr interese par šo mākslas formu bieži ir tikai ilustratīva un abstrahēta no citām mākslas norisēm un institūcijām. No vienas puses, klasiskā baleta mērķis nav sasniegt laikmetīgas mākslas aktualitāti, no otras, tradicionāla skatījuma radikalizācija vēl vairāk pastiprina ideju par baletu kā apolitisku mākslas norisi, kuras vienīgais mērķis ir estētiska vērtība jeb vizuāls krāšņums, tā robežojoties ar trivialitāti un mākslinieciskas kvalitātes trūkumu.

Balets nav tikai kārtaines, spilgta kosmētika un pāri skatuvei slīdoši putuplasta ziloņi. Kur palikusi ideja par deju kā universālu valodu, kas uztverama neatkarīgi no kultūras, valodas un politiskajiem uzskatiem? Pastāvīga interpretāciju un konotāciju mainība aizvien ir viena no mākslas darba fundamentālām sastāvdaļām, tāpēc iepriekš par normu uzskatīti elementi jaunos sociālpolitiskos apstākļos var apslēpt tās darba kvalitātes, kas ļāvušas baletam iegūt klasiskās mākslas statusu. Gribētos domāt, ka jūtīgums un drosme, kas ļauj diskutēt par robežšķirtni starp klasiskām vērtībām un to, kas morāli novecojis, ir viena no mākslas, tai skaitā klasiskā baleta, veidošanas un baudīšanas sastāvdaļām.

Raksts publicēts sadarbībā ar "Dance.lv".