Sievietes ceļā. Piecas latvietes – ceļotājas pirms vairāk nekā 100 gadiem

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Tāpēc arī latviešu periodikā 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs līdzās vīriešu ceļojumu aprakstiem sāka parādīties sieviešu rakstītas ceļojumu piezīmes, kas liecina par straujām kultūras, ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām latviešu sabiedrībā.

Sieviešu ceļojumu iemesli bija dažādi, lielākoties viņas ceļoja ar konkrētu mērķi — kā pavadones, meitas, māsas, sievas, bet visbiežāk kā guvernantes, taču arī kā emigrantes, kas meklēja labākus vai drošākus dzīves apstākļus; tāpat sievietes ceļoja veselības uzlabošanas un atpūtas nolūkos.

Šajā rakstā aplūkotās piecas autores, kuru ceļojumu piezīmes periodikā publicētas no 1878. līdz 1901. gadam, pārstāv sociāli privileģētu grupu. Lai arī par viņu biogrāfijām zināms ļoti maz, nav noliedzams, ka viņas bijušas spilgtas personības. Daudzu citu talantīgu sieviešu par ceļojumiem rakstītais bieži palicis privātās vēstulēs, dienasgrāmatās un memuāros, turklāt sievietes no mazāk privileģētām sociālām grupām savus ceļojumu iespaidus nemaz netika pierakstījušas.

Dienasgrāmatas tolaik bija diezgan tradicionāls iespaidu pierakstīšanas veids. Latviešu dziesminiece Reinovsku Katrīna (1845—1923), kuru raksturoja kā noteiktu, patstāvīgu un uzņēmīgu, ilgodamās redzēt svešas zemes, "pret mātes gribu 1869. gada 30. oktobrī dodas uz Pēterpili. Uzglabājusies vēl viņas dienasgrāmatiņa. Te viņa atzīmējusi savus ceļojuma iespaidus". (L. Brante. Reinovsku Katrīnas dzīves gājums. Latviete, 1.02.1938.)

Ceļojumu piezīmes atrodamas arī to latviešu sieviešu vēstulēs, kuras darbu meklēja plašajā Krievijas impērijā un pēcāk rakstīja uz mājām tuviniekiem. "Sievietēm darba izredzes ārpus mājas toreiz bij vājas. Kas gribēja pati sev maizi nopelnīt, parasti aizklīda uz plašo Krieviju. Latviešu meitenes, kas prata vācu valodu, arvien tur kādu darbu atrada," raksta Antonija Bērziņa, pazīstama arī kā literāte Antija (1877—1967), kura 1894. gadā pēc Limbažu meiteņu skolas beigšanas devās uz Kijivu, lai meklētu tur mājskolotājas vietu. Viņas nepublicētās atmiņas "Sen pagājušu dienu miņai" ļauj ieskatīties šajā dzīves posmā.¹

Ceļā, ja arī ne ceļojumā, 19. gadsimta beigu daļā un 20. gadsimta sākumā atradās daudzas jo daudzas sievietes. Ievērojami vairāk, nekā mēs jelkad spēsim aptvert un izzināt.

Minna Freimane: Kaukāzs, Rietumeiropa un Ēģipte

Ziņas par pirmās latviešu ceļojumu aprakstu autores Minnas Freimanes (1847—?) biogrāfiju ir skopas: dzimusi 1847. gada 12. oktobrī Jurģumuižā Cīravā. Viņas tēvs Fricis Freimanis bija Jurģumuižas vagars, bet māte Bille — Ruņģu māju saimnieka Andreja Sniķera audžumeita.² 1877. gadā Minna Freimane kā krievu virsnieka ģimenes mājskolotāja uzturējās Kaukāzā, un 1878. gadā laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" turpinājumos publicēts viņas Kaukāza iespaidu apraksts "Iz Kaukāzijas". Zināms, ka Minna Freimane bijusi Cīravas baronietes kambarjumprava un kopā ar baronesi daudz ceļojusi.

1879. gada novembrī Minna Freimane cauri Rietumeiropai devās ceļojumā uz Ēģipti. Ceļojuma piezīmes "No Baltijas — tālā svešumā", kurās aprakstīti iespaidi Vācijas, Francijas un Itālijas pilsētās, turpinājumos publicētas laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1880. gadā. Savukārt Ēģiptes ceļojuma piezīmes tajā pašā gadā publicētas laikrakstā "Latviešu Avīzes". Atgriezusies no Ēģiptes, ceļotāja ziedoja priekšmetus Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas organizētajam muzejam un uzstājās ar publiskām lekcijām par ceļojumā piedzīvoto. Viņas ceļojumu apraksti, kas aptver plašu teritoriju, vēlāk izdoti grāmatā "Par piemiņu. Ceļa apraksti" (K. Ukstiņa apgāds, Liepāja, 1884). 1883. gadā Minna Freimane atkārtoti atgriezās Kaukāzā un "Baltijas Vēstnesī" turpinājumos publicēja aprakstus "Pa Volgas upi uz Kaukāziju" (1884) un "Dagestānā" (1886).

Kaut arī Minna Freimane raksta: "Bieži nožēloju, ka man nav Kaudzītes Reiņa un Matīsa spalvas, lai arī varētu tik jauki aprakstīt savus ceļojumus," viņas ceļojumu piezīmes ir dzīvi un saistoši uzrakstītas, un to var izskaidrot gan ar autores aso uztveri, zinātkāri, mērķtiecīgo un drosmīgo raksturu, gan ar spēju tekstā labi izteikt pieredzēto. Ēģiptē viņa kāpj piramīdās, tuksnesī uz kamieļa jāj karavānas priekšgalā un dodas hiēnu un šakāļu medībās. Savas ceļojumu piezīmes Minna Freimane rakstīja ar lielu atbildības sajūtu, un mērķis bija viens: apskatīt, izzināt un atstāstīt latviešu lasītājam to, ko pati ceļā uzzinājusi: "Pie piramides aizgājuse, aizmaksāju Šeiham — beduīnu virsniekam — rubli, lai man dotu pavadoņus, kas palīdzētu uzkāpt uz piramidi. Dabūju trīs pavadoņus jeb palīgus un kāpu augšā. Kāpdama gribēju izskaitīt kāpienus. Izskaitīju gan līdz 200, bet tālāk nevarēju dēļ tā, ka skaitlis sajuka no vienādām bakschis dziesmām, ar kurām pavadoņi nejauki apgrūtināja mani. Bij arī ko kāpt, līdz tapu galā; bez tam vēl bija jānotura vienā rokā šņore, kuras vienu galu pie zemes biju piesējusi, lai varētu izmērot piramides augstumu."

Viņas sabiedriski aktīvās un redzamās darbības laiks bijis īss, tālāku ziņu par autores dzīvi trūkst, taču apraksti liecina par vēlmi un apņēmību nostiprināties kā neatkarīgai sievietei ceļotājai, kas tolaik ir netipiski.

Marija Medinska-Valdemāre: Dienvidkrievija

1865. gadā pēc šķiršanās no vīra rakstniece Marija Medinska-Valdemāre (1830—1887) devās uz Tigodas muižu Novgorodas guberņā, kuras īpašnieks bija viņas brālis Krišjānis Valdemārs. Marija kļuva par latviešu kolonistiem dibinātās muižas pārvaldnieci un tur arī nodarbojās ar rakstniecību. Taču pārraugāmā saimniecība bija liela, tajā trūka strādnieku, ražas bija zemas, nomācoša bija kolonistu neapmierinātība un nemitīgie konflikti. Saimniecisko grūtību spiesta un meklējot labākus dzīves apstākļus Marija Medinska-Valdemāre 1882. gadā pameta Tigodas muižu un pārcēlās uz Aksaju.

1884. gadā žurnālā "Rota" tika publicēti viņas ne pārāk garie ceļojuma apraksti "Vēstules "Rotai"", "ko cien. tautiete M. M. iz Dienvidus Krievijas laiduse" — autore tajos apraksta Dienvidkrievijas ļaužu ieražas un lielākās pilsētas. Adresējot šo tekstu tautietēm dzimtenē, Marija Medinska-Valdemāre domā par lauku sievietes stāvokli, kuru pati labi pazīst: tam raksturīgs smags, nemitīgs darbs saimniecībā, brīvā laika un izglītības trūkums. Līdzīgi kā abu grāmatu priekšvārdos, arī vēstuļu ievadā viņa pauž rūpes par sieviešu "gara izglītību", aicinot tautietes tiekties pēc tās ar laikrakstu un žurnālu palīdzību. Viņas publikāciju mērķis ir sniegt jaunas zināšanas: "Lai nu gan tēvijā jau dažas tautietes, kas ceļojušas un par saviem piedzīvojumiem daudz ko stāstījušas, tad taču zinu, ka vēl vairāk tādu, kas, savā dzimtenē mūžu nodzīvodamas, arī dažu labu reizi ilgojas ko zināt un dzirdēt no citu ļaužu dzīves."

Aprakstos jaušama autores pieredze lielas saimniecības vadīšanā — viņa raksta par labību, iegūtās ražas pārdošanu tirgū, augļu dārzu ierīkošanu; pievēršas praktiskiem ikdienas dzīves vērojumiem, īpašu uzmanību veltot sieviešu darbiem. Pretstatā baltietēm, kas garajos rudeņos strādā rokdarbus, sievietes Dienvidkrievijā ne vērpj, ne auž, to dara fabrikas strādnieki; rokdarbu vietā viņas vāra ziemai sīrupus no arbūziem un melonēm.

Par pieminēšanas vērtu autore uzskatījusi atšķirīgo Dienvidkrievijas klimatu: "Trešo vasaru šai pusē dzīvodama, ievēroju, ka arvienu augusta mēnesī kādas pāri nedēļu ir lietus laiks, kas tad visu nokaltušo dzīvību kā no jauna modina. Dažā dārzā tad redz tāpat kā pavasarī atkal cerenes un rozes ziedam, pat daži augļu koki pa otru reizi pušķojas ziediem."

Viņa apraksta Rostovu, kas "tirgošanai ir tikpat svarīga kā Baltijā Rīga". "Tāpat kā tur, ļaužu gūzma vienmēr kust arī še, kā krievi saka, pilsēta vārās no ļaudīm." Savukārt Jaunčerkaska (Novočerkaska) pārsteidz ar tīrām, platām ielām un jaukiem dārziem: "augstā kalnā būvēta, tā ka no pilsētas dārza uz leju var pārredzēt daudz verstu tālu, kur Aksajas upe līču loču kā sudraba lenta spīguļodama dodas pa zaļu klajumu uz Donas lielupi."

"Vēstule "Rotai"" ir pēdējais Marijas Medinskas-Valdemāres dzīves laikā publicētais darbs. Arī Aksajā dzīvojot, viņu nomāc sadzīves rūpes, un literārajam darbam laika neatliek. Vairākus gadus pēc viņas nāves "Saimnieču un zelteņu kalendārā" publicēts dzejolis "Brīvība" un nepabeigtais stāsts "Sērdienīte", kura galvenā tēma ir sieviešu liktenis un viņu ilgas pēc izglītības, kas cieši sasaucas ar autores pašas biogrāfiju.

Piliņu Katrīna: Rietumeiropa un Āzija

Vienīgās liecības par mājskolotājas un ceļojumu aprakstu autores kurzemnieces Piliņu Katrīnas (?—?) personību atrodamas vēstulēs, kuras viņa ar kādu vidutāju no ceļojumiem piesūtījusi "Dienas Lapas" redakcijai un kas publicētas laikrakstos "Dienas Lapas Feļetona turpinājums" un "Balss" no 1891. līdz 1893. gadam. Katrīna vairākus gadus uzturējusies Vācijā, apceļojusi arī Austriju un Franciju un "īsi un diezgan pievilcīgi" pierakstījusi savus spilgtākos iespaidus.

Piliņu Katrīnas ceļojumu piezīmes sākas 1885. gada maijā ar došanos no Pēterburgas uz Berlīni. Iespējams, viņa bijusi viena no Pāvela Šuvalova (Па́вел Андре́евич Шува́лов, 1830—1908), Krievijas impērijas valstsvīra, kalpotājiem, un laikā no 1885. līdz 1894. gadam Šuvalovs Berlīnē rezidēja kā vēstnieks, tomēr precīzākas informācijas trūkst. Dzīvojot Berlīnē, Katrīna daudz ceļojusi kopā ar kādu darba biedreni. Šie abu patstāvīgie ceļojumi liecina, ka Eiropā 19. gadsimta beigās ceļot varēja atļauties dažādu sociālo slāņu pārstāvji.

Braucienu mērķis bijis ievērības cienīgu vietu un muzeju apskatīšana, arī atpūta. 1886. gada jūnijā Piliņu Katrīna kopā ar biedreni dodas uz Drēzdeni un netālu esošo Saksijas Šveici, 1887. gada augustā — uz Parīzi, kur uzturas piecas dienas, apskata Parīzes Dievmātes katedrāli un Luvru, bet vakaros apmeklē teātri vai staigā pa ielām, "uz kurām bez maksas var diezgan ko redzēt". Tālāk ceļojums ved uz Bordo, taču vienīgais, ko ceļotāja redz, ir lielās vīna mucas, kas visur sakrautas, jo "mana biedrene braucot saslima, tādēļ nevarēju iziet laukā". Piliņu Katrīna ceļo laikā, kad sievietei vienai staigāt pa pilsētu neklājas.

1889. gada maijā viņa no Berlīnes dodas uz Minheni un tālāk uz Dienvidu Bavārijas Alpiem, jūlijā apmeklē Mocarta dzimteni Zalcburgu, bet augustā ir Karlsbādē. Ceļojumu spilgtāko pirmiespaidu mozaīku veido arī sastaptie ļaudis — īpaša loma ir nejaušiem ceļabiedriem, kas kopējo ceļa posmu var padarīt garlaicīgu, ja ir "mēmi bez kustēšanās kā mūmijas", vai, gluži otrādi, interesantu, kā, piemēram, "teātra spēlētāji, kuri par savu teātra dzīvi stāstīja daudz jautru nostāstu".

1891. gada martā Piliņu Katrīna kā mājskolotāja dodas līdzi virsinženiera ģimenei no Odesas uz Vladivostoku. Viņas ceļojuma piezīmes "Brauciens ap Āzijas pasaules daļu" vēsta par braucienu ar tvaikoni, pa ceļam arī piestājot krastā un apskatot Portsaīdu, Suecu, Šrilanku, Singapūru, Honkongu, Nagasaki u. c. pilsētas. Viņa apraksta dabas ainavas, ļaužu drūzmas ostu pilsētās, vēro angļu kolonistu ērto dzīvi, izpēta dažādu reliģiju tempļus, stāsta par ziloņu ķeršanu un teātra apmeklējumu Singapūrā, izgaršo siltzemju augļus: "Banāne ir garens ar dzeltenu mizu; viela bez sēklām, visa ēdama un smeķē gluži pēc marmelādes un ir ar visai stipru smaržu."

Piestājot Kolombo, "pilsēta pazūd zaļumu un puķu vidū: kur vien paskaties, zied kuplas Ķīnas rozes un kamēlijas; slaikie kokosa palmi ar kuplajām galotnēm no augļu daudzuma saliecas. Tur būs līdz 30 palmu sugām. Priekš botāniķa un pazinēja tur būtu liels, interesants darba lauks. Mēs, no pilsētas izbraucot, atstājām fūrmani un, nebēdādamies par patiesi svilošo karstumu, gājām kājām lielus gabalus, par brīnumīgi jauko dabu priecādamies." Jūtams, ka autores ceļošanas pieredze ir kļuvusi ievērojami lielāka, un spilgtākie iespaidi nereti tiek papildināti ar informāciju par apmeklētajām vietām un to vēsturi. Piliņu Katrīnas ceļojumu vēstules beidzas ar ierašanos Vladivostokā, tālāku ziņu par viņas likteni trūkst.

Marija Jēgere-Šmite: Austrumāzija

Plašu aprakstu par Austrumāziju "Pa tālajiem Austrumiem" (1900—1901) "Mājas Viesa Mēnešrakstā" publicēja Marija Jēgere-Šmite, kura divarpus gadus (1896—1899) uzturējās Pekinā, Ķīnā un kopā ar vīru — profesoru, valodnieku, etnogrāfu, folkloristu un sinologu Pēteri Šmitu (1869—1938) apceļoja Koreju un Japānu.³ Viņa balstās uz tiešu svešās zemes pieredzi un arī uz drošiem informācijas avotiem, jo ceļo kopā ar trim profesoriem, kuri stāsta par saviem pētījumiem. Teksta mērķis ir vairot latviešu lasītāja zināšanas, labojot citu ceļotāju kļūdainos tekstus par Āziju, "kuri pa laikam mēdz būt ne vien ļoti pavirši, bet arī ar tīšiem meliem un rupjiem pārpratumiem pildīti".

Aprakstu Marija Jēgere-Šmite sāk ar vispārīgu pārskatu par Korejas un Japānas vēsturi, politiku, ģeogrāfiju, ekonomiku un kultūru. Taču viņas vēstījumā netrūkst arī izjustu redzes gleznu, piemēram, par Japānu, dodoties augšup kalnos: "No iesākuma ceļa apkārtne mums rādīja gandrīz tik variantus no jau agrāki redzētiem skatiem, tikai pastāvīgi ceļoties uz augšu no vienas nokalnes uz otru un priekšā redzot arvien jaunus augstumus, ceļš mums izlikās gluži vai bezgalīgs. Pēc gandrīz pāra stundu ceļojuma sākām vērot pārmaiņu. Gaiss beidzot sāka tīpt, debess mākties, un arvien stiprāki sajutām vēsu mitrumu. Te jau parādījās šķidra migliņa, kura palika arvien biezāka, kamēr beidzot veseli miglas slāņi kā milzeņu ēnas sāka viļņot mums garām. Bijām iegājuši jau mākoņos. Kā cita citu ķerdamas, kā grūstīdamās skrēja šīs lielās miglas figūras pār kalniem un aizām. Vispārim ieslēgts ar necaurredzamu tvaiku, cilvēks jūtas kā citādā pasaulē, un miglas kustībā domās sāk meklēt pēc savādas pārdabības dzīvības."

Marijas Jēgeres-Šmites piezīmes par Austrumāziju atrodamas arī citos periodiskajos izdevumos, un viņa, tāpat kā Minna Freimane, sniegusi publiskus priekšlasījumus, uzstājusies ar lekcijām par Japānu un Koreju, plašāk aplūkojot arī Tālo Austrumu sievietes stāvokli sabiedrībā.

Hermīne Zālīte: Rietumeiropa

Aktīva bija arī Hermīne Zālīte (1858—1932), kura ceļoja kopā ar brāli, profesoru Kārli Balodi (1864—1931) un vīru, publicistu un redaktoru Pēteri Zālīti (1864—1939). 1895. gada pavasarī viņa Berlīnē un Minhenē apguva moderna žurnāla veidošanai nepieciešamo autotipiju un cinkogrāfiju (vēlāk Hermīne Zālīte rūpējās par izdevuma "Mājas Viesa Mēnešraksts" ilustratīvo noformējumu) un kopā ar brāli Kārli Balodi apceļoja Vāciju, Austriju, Franciju, Itāliju, Šveici un Holandi.

Ceļojumu apraksts "Uz Dienvidiem" turpinājumos publicēts žurnālā "Mājas Viesis" (1895). Tajā aprakstītais ceļojuma maršruts ved no Minhenes uz Tiroli, Gardas ezeru un tālāk uz Itālijas dienvidiem: Veronu, Florenci un Romu, kas pārspēj visu iepriekš redzēto un piedzīvoto. "Lai gan jau vairākus mēnešus bijām, pa mākslas pilsētām ceļojot, izlutināti, kā arī ar dabas jaukumiem apraduši, tad tomēr Roma, Roma mums deva nesalīdzināmi jauku baudījumu. (..) Skaistajā, mākslas bagātajā Florencē domājām: ko būtu līdzējis viss garais ceļojums pa Vāciju, Austriju, Tiroli un Šveici, ja Florence mums būtu palikusi neredzēta — bet Roma visu to vēl nesalīdzināmi pārspēj."

Aprakstā liela uzmanība pievērsta mākslas darbiem Minhenes muzejos, Florencē, bet jo īpaši Romā. Ceļojumam Hermīne Zālīte ir gatavojusies: "kad esi jau iepriekš caur aprakstiem un nobildējumiem mākslas darbus krietni studējis, tad baudījums nesalīdzināmi jaukāks un interesantāks, jo nu patiesībā vari to skatīt, pēc kā jau sen ilgojies". Arī pilsētu plānus: "Pirms nobraucām Romā, jau bijām ar tās plānu labi iepazinušies un tādi varējām Romu tikpat labi izstaigāt — bez kā būtu vadonis jāpieņem — kā savas dzimtenes pilsētu Rīgu."

Blakus jūsmīgiem muzeju iespaidiem viņa neaizmirst vēstīt arī par ceļojuma praktiskajām detaļām — cik maksā naktsmītne, ēdiens, transports, muzeju ieejas biļetes. Ceļvežos minēto informāciju viņa savā aprakstā latviešu lasītājiem labo: "Ceļa rādītāja grāmatā gan stāv, ka, pa Itāliju ceļojot, jārēķina 25 liras, ap 10 rubļu uz personas par dienu un, ja ceļojot arī dāmas līdz, tad vēl daudz vairāk, var tomēr droši iztikt ar pusi tikdaudz izdevumu, pat ar smalkām kundzēm kopā ceļojot. Saprotams, ja šīs kundzes sāk sev rotas lietas pirkt, tas jāskaita īpaši, tad tiek drīz no lielām naudas summām vaļā."

1900. gada vasarā Hermīne Zālīte kopā ar vīru Pēteri Zālīti klausījās lekcijas Berlīnes Universitātē un pēc semestra beigām abi kopā devās uz Parīzi, lai apmeklētu Parīzes pasaules izstādi.⁴ Apraksts "Uz Parīzi, uz pasaules izstādi" (Mājas Viesis, 1900) vēsta par ceļošanu kā nozīmīgu pašizglītošanās daļu. Tas publicēts desmit turpinājumos un ir bagāts gan ar subjektīviem iespaidiem un vērojumiem, gan arī ar praktiskiem ceļojuma padomiem. Autore īpaši mudināja ceļot sievietes, norādot, ka ceļojumam grezni tērpi nav vajadzīgi un līdz ar to arī nauda nav nepieciešama tik liela, kā ierasts domāt.

Savās interesēs

20. gadsimta sākumā arvien vairāk latviešu sieviešu ceļoja vairs ne kā kompanjones, bet vienas un savās interesēs: meklēja izglītības iespējas, baudīja Rietumeiropas kultūru, uzturējās kūrortos un sanatorijās u. tml. Ceļojumu aprakstos līdzās detalizēti reālistiskiem un informējošiem vēstījumiem lasāmi individuālās pieredzes atainojumi.

1901. gadā Anna Rūmane-Ķeniņa (1877—1950), tolaik skolotāja, vēlāk arī literāte, sabiedriskā un politiskā darbiniece, uz dažiem mēnešiem dodas uz Austriju, Šveici un Ziemeļitāliju. Itāļu kūrortā Ospedaleti, kurā viņa pavada vairākas nedēļas, uzrakstīta lirisku tēlojumu virkne "Iz Dienvidiem" (Pēterburgas Avīzes, 1902), kas iezīmē viņas literārās darbības sākumu.

Antonija Lūkina (1876—1942), vēlāk pazīstama kā rakstniece Ivande Kaija, gadsimta sākumā brauc uz Berni, lai klausītos filozofijas, kultūras un literatūras vēstures lekcijas, bet 1910. gada rudenī dodas uz ārzemēm, lai redzētu Romu un klausītos lekcijas Sorbonnas Žurnālistu skolā Parīzē. Taču nozīmīgākais viņas ceļojuma mērķis ir dzejnieku Aspazijas un Raiņa sastapšana Kastaņolā. Aprakstā "Vagonā no Cīrihes līdz Lugano" (Dzimtenes Vēstnesis, 1910) vēstīts par viņas braucienu vilcienā.

Māksliniece un skolotāja Lilija Sērmūkša (1882—?), atvērusi savu zīmēšanas un gleznošanas studiju, 1909. gada vasarā ceļo, izvēloties vienu no Krievu tehnisko zinību izplatīšanas biedrības Maskavā mācību nodaļas piedāvātajiem vasaras ekskursiju maršrutiem skolotājiem. 1911. gadā laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēts viņas apraksts "Ceļojums pa Turciju, Grieķiju, Ēģipti, Palestīnu, Sīriju un Bulgāriju". No tā iespējams gūt precīzu priekšstatu par viņas ļoti intensīvo ceļojumu gandrīz divu mēnešu garumā.

Savukārt rakstniece un skolotāja Angelika Gailīte ar skolotāju ekskursiju no Maskavas 1914. gada vasarā apceļo Itāliju. Viņas ceļojuma piezīmes, kurās dominē ceļojuma izraisītais iekšējais pārdzīvojums, publicētas grāmatā "Vērojumi un sapņojumi" (1920).

Nereti tieši došanās prom no mājām sniedza sievietēm tādu brīvību, kāda ikdienišķajā vidē tām nebija iespējama. Ceļojuma apraksta forma pieļāva gan selektīvu faktu izklāstu, gan personiskās pieredzes iekļaušanu tekstā, akceptējot gan racionālu, gan emocionālu reakciju uz redzēto un piedzīvoto. Publikācija laikrakstā tekstu padarīja vēl nozīmīgāku, un to tiražēja, ienākot daudzu lasītāju mājās un prātos.

Antija. Sen pagājušu dienu miņai. RMM krājums, rokraksts, 1959. g. Nr. 496378.

² Esmu pateicīga dzimtu pētniecei Dacei Alsbergai, kura precizēja dažus faktus par Minnas Freimanes dzīves gaitu.

³ Esmu pateicīga Letonikas un Baltijas centra ekspertam Georgijam Dunajevam par norādi uz Marijas Šmites ceļojumu aprakstiem. Plašāks Georgija Dunajeva raksts par Mariju Šmiti top un tiks publicēts LNB Zinātnisko rakstu 10. sējumā.

⁴ 1900. gadā no aprīļa līdz novembrim Parīzē notiek pasaules izstāde, kurā tiek atzīmēti pagājušā gadsimta sasniegumi ar skatu nākotnē. Izstādi apmeklē gandrīz 50 miljoni cilvēku, un tajā tiek parādīti daudzi tehnoloģiski jauninājumi, to skaitā dīzeļdzinēji, runājošās filmas, eskalatori un telegrāfs.

Raksts sagatavots ERAF pēcdoktorantūras pētniecības projektā Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture (Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430).

Zita Kārkla ir literatūrzinātniece, Dr. philol., LU LFMI pētniece. Monogrāfijas Iemiesošanās. Sievišķās subjektivitātes ģenealoģija latviešu rakstnieču prozā (2022) autore. Pētnieciskās intereses saistītas ar sieviešu rakstniecību un feminismu.