Sibīrijas ziemeļu pilsētiņā Igarkā, kas atrodas 163 kilometrus aiz Polārā loka, mūsdienās dzīvo ap 4000 iedzīvotāju. No latviešu valodas tur neko daudz nevar dzirdēt, lai gan pāris vārdu, tādus kā "paldies" un "sveiki", daži vietējie joprojām atceras, reizēm pat lieto. Igarka ir pilsēta, kas celta uz padomju ieslodzīto un izsūtīto kauliem, uz turieni tika deportēti arī okupētās Latvijas iedzīvotāji. Tur 1952. gadā piedzima autorfotogrāfa Georga Avetisjana mamma Inta un 15 gadus pavadīja vecmāmiņa Milda, kuru izsūtīja 1941. Pirms pāris gadiem Avetisjans devās pētīt un meklēt mātes dzimtās vietas – tas kļuva par ceļojumu no tagadnes uz nākotni pa pagātnes izsūtīto dzelzceļa sliedēm.
Avetisjana meklējumu rezultātā ir tapusi "fotogrāmata" "Māteszeme. Tālu prom aiz Polārā loka" ("Motherland. Far Beyond the Polar Circle", 2023). Es apzināti lieku "fotogrāmatu" pēdiņās, jo patiesībā tas ir kaut kas daudz lielāks, šī darba žanru ir grūti definēt. Eleganti noformētā kastē līdzās pašai fotogrāmatai lasītāji (Avetisjans saka "skatītāji") atradīs arī apjomīgus arhīva materiālus, fragmentus no dažādiem preses izdevumiem, intervijas ar Igarkas iedzīvotājiem, viņa paša dienasgrāmatu un vairākas citas lietas, kas veido vienotu pieredzes stāstu – par deportācijām, vēsturi, mājām un ģimeni. Grāmatas "Māteszeme" izdošanai tika uzsākta "Kickstarter" pūļa finansēšanas kampaņa, un pāris mēnešos tajā savākti gandrīz 35 000 eiro. 3. jūlijā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā Rīgā notiks ne tikai grāmatas, bet arī tai veltītās izstādes atklāšanas pasākums, kuru organizē un kūrē fonds "Mākslai vajag telpu".
"Fotogrāfs mēģina iesaldēt mirkli, kurš pēc mirkļa jau būs miris," stāsta Avetisjans. 2016. gadā viņš ieguva mākslas maģistra grādu fotogrāfijā Braitonas Universitātē Lielbritānijā, mācījās arī pie leģendārā latviešu fotogrāfa Andreja Granta. Kopā ar režisoru un operatoru Kārli Bergu Avetisjans kūrē izcilu fotogrāmatu izdevniecību "Milda Books". Tajā tiek izdota arī "Māteszeme", kas ir Avetisjana triloģijas otrā grāmata; pirmā – "Dzimtene. Garākais ciemats valstī" (2018) – ir nostalģisks vēstījums par viņa dzimto vietu Kalteni, bet trešā būs veltīta tēvam, kura dzimtā puse ir Kaukāzs.
Mēs esam pazīstami vairāk nekā 20 gadu, bet nekad iepriekš nebiju tev to jautājis. Saki, kā tu sāki interesēties par fotogrāfiju? Kas tevi tajā piesaistīja?
Tas sākās agrā bērnībā, pateicoties Andrejam Grantam, kurš bija mana tēva draugs. Jaunībā viņi kopā pavadīja diezgan daudz laika, un viņš tēvu arī fotografēja, tās bija melnbaltās bildes. Fotogrāfijas, kurās ir uzņemts tēvs, mana ģimene, dažādi vēsturiski notikumi, glabājās mūsu mājās, atvilktnē. Bērnībā es gāju tām cauri, tādējādi iepazīstot tēvu, kurš nomira, kad es biju vēl pavisam maziņš. Laikam kaut kā neapzināti biju sapratis, cik fotogrāfijai ir liels spēks, jo īpaši tad, ja tā ir estētiska un kvalitatīva. Es domāju, ka tas bija aizsākums. Bet es vēl neapzinājos, ka varu ar to nodarboties.
Es nāku no Kurzemes puses, Rojas un Kaltenes. Tur nebija iespējas apgūt fotografēšanu. Kad pabeidzu Rojas vidusskolu, iestājos augstskolā un mācījos grafisko dizainu. Mums bija viens kurss – "Ievads fotogrāfijā" – pie (kinooperatora Jāņa) Milbreta, kurš man iedeva fotografēšanas tehniskos pamatus, tas bija 2004. gads. Tad es sāku fotografēt ar filmiņu, sapratu, ka tas mani aizrauj un spēju to darīt. Pēc četriem gadiem, 2008., es nonācu pie Andreja Granta Annas ielā 2 (Rīgā), kur iepazinu fotogrāfiju kā filosofiju, apguvu melnbaltās fotogrāfijas pamatus, kopēšanu, filmiņu attīstīšanu. Tieši tur man parādījās interese par fotogrāmatām, es sāku izprast šī medija unikālās iespējas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
