Edmunds Krastiņš: Kāpēc Latvija nevar labāk  (15)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

I

Turpināšu ar jautājumu — kā vērtēt Latvijas sasniegto kopš neatkarības atjaunošanas?

No administratīvi direktīvas saimniecības esam pārgājuši uz tirgus ekonomiku, iestājušies Eiropas Savienībā (ES) un NATO, pievienojušies Eiropas monetārajai savienībai (eirozonai). Starptautiski tiek uzskatīts, ka Latvija jau iekļaujas augsta dzīves līmeņa valstu grupā.² Valsts ir piedzīvojusi ilgāko demokrātijas periodu savā vēsturē.

Taču krasi pieaugusi ekonomiskā nevienlīdzība sabiedrībā, joprojām endēmiska ir korupcija un ēnu ekonomika, daudzos dzīves līmeni un labklājību raksturojošos rādītājos Latvija atrodama ES statistikas tabulu lejasdaļā, valsts iedzīvotāju skaits gadu no gada sarūk.

Vai tāpat ir kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā? Esam līdzīga lieluma, vēsturiski mums ir daudz kopīga.

Jau gadus desmit Baltijas valstu ekonomiskajos apskatos redzama Latvijas tradicionālā atpalicība no Igaunijas, bet nu tāda parādījusies arī salīdzinājumā ar Lietuvu. Izteikti tas sāka izpausties pēc 2009. gada finanšu krīzes. Sākumā meklēju tā izskaidrojumu kādās politiskās kļūdās: nepareizos likumos, nodokļu likmēs, korupcijas izplatībā. Taču skaidra saistība ar ekonomiskajiem rezultātiem nebija atrodama.

Neapmierināja arī skaidrojums, ka vainojama 2009. gada krīze ar "Parex" bankas bankrota smagajām sekām. Tas tikai radīja papildu jautājumu: kāpēc tieši Latviju šāda krīze skāra?

II

Latviešu un igauņu likteņi gadsimtu gaitā bijuši ļoti līdzīgi. Livonijas ietvaros abas tautas vairāk nekā 600 gadu dzīvoja vācbaltiešu elites pārvaldībā, bet pēc iekļaušanas Krievijas impērijā³ gandrīz 200 gadu igauņi un latvieši dzīvoja viens otram līdzās vienā administratīvajā teritorijā — Vidzemes guberņā. Latviešu nacionālā atmoda no 19. gadsimta vidus bija kādus 5—10 gadus priekšā igauņiem.

Atšķirīgs bija lietuviešu liktenis. Savulaik Lietuvas valsts sniedzās no Baltijas līdz Melnajai jūrai, lietuviešiem bija sava aristokrātija un karaļi, patstāvīga valsts līdz pat 1569. gadam. Pēc Polijas—Lietuvas ūnijas izveidošanas sākās Lietuvas pārpoļošana. Izglītotiem igauņiem un latviešiem Baltijā dabīga bija pāreja vāciešos, turpretim lietuviešiem — poļos.

Lietuviešu likteni 19. gadsimtā būtiski ietekmēja vairākkārtīgās poļu sacelšanās. Pēc 1830. gada sacelšanās slēdza Viļņas Universitāti, no 1842. gada dokumentos nelietoja Lietuvas nosaukumu, no 1852. gada lietuviešu apdzīvoto guberņu valsts iestādēs lietoja tikai krievu valodu. Pēc 1863. gada sacelšanās pastiprinājās pārkrievošana, aizliedza latīņu druku. Lietuviešu nacionālā atmoda sākās tikai 19. gadsimta 80. gados.

Kad 19. gadsimta beigās sākās strauja Krievijas industrializācija, Rīga kļuva par vienu no tās svarīgākajiem rūpniecības un arī strādnieku kustības centriem.

Visām trim tautām Pirmā pasaules kara noslēgumā izdevās nodibināt neatkarīgas valstis, piedzīvot nedaudz vairāk par 20 patstāvīgas attīstības gadiem. Tiek uzskatīts, ka Latvija, kuras teritoriju gandrīz visu kara laiku šķērsoja fronte un kur notika aktīva karadarbība, bija otrā visvairāk karā cietusī Eiropas valsts pēc Beļģijas.⁴ Tomēr 20. gadsimta 20. gados tautsaimniecība veiksmīgi attīstījās.

Pirmskara iedzīvotāju skaitīšanu dati liecina, ka etniski visviendabīgākā bija Igaunija, Latvijā bija ievērojams krievu (10%) un ebreju (5%) skaits, kā arī neliela, bet ekonomiski ietekmīga vāciešu minoritāte. Lietuvā ekonomiski nozīmīgi bija ebreji (7,7 %), kā arī Klaipēdas vācieši.

Etnisko minoritāšu loma Latvijas tautsaimniecībā neatbilda to proporcijai iedzīvotāju skaitā. 1935. gada amatniecības un rūpniecības uzņēmumu skaitīšanā konstatēts, ka no 1000 attiecīgās tautības iedzīvotājiem individuālie uzņēmēji bija 24 latvieši, 32 vācieši, 53 ebreji. Lai arī vācieši bija tikai trīs procenti no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita, viņi 1934. gadā saņēma 16% no visiem ienākuma nodokļu maksātāju ienākumiem.⁵

Starpkaru Latvijā un Igaunijā rūpniecība bija daudz labāk attīstīta nekā tagadējās Lietuvas teritorijā, abas valstis bija sasniegušas ievērojamu progresu industrializācijā un modernizācijā, kas atspoguļojās augstākā dzīves līmenī. Tomēr noteicošā tautsaimniecības nozare Baltijā joprojām bija lauksaimniecība. Vislielākais īpatsvars tai bija Lietuvā, kur lauksaimniecībā bija nodarbināti 79% strādājošo, Latvijā — 67%, Igaunijā — 63%.

Pēc pētnieku aprēķiniem⁶, Latvijas kopprodukts uz iedzīvotāju no 1929 ASV dolāriem⁷ 1922. gadā bija pieaudzis līdz 4048 dolāriem 1938. gadā, Igaunijas — no 2311 līdz 3771 dolāram. 1938. gadā Latvijas kopprodukts uz vienu iedzīvotāju varēja būt ap 65% no Lielbritānijas un 81% no Vācijas līmeņa.

Lai arī šķiet, ka Latvija bija attīstītākā no Baltijas valstīm, interesants ir tā laika ASV vēstnieka Džona Vailija vērojums: "Latvijas sociālā struktūra ir izteikti proletāriska. Augstākā izglītība (..) vēl nav izskaudusi mazvērtības kompleksu, kuru radījusi ilgā vācbaltiešu kundzība. (..) Igaunijā nav mazvērtības kompleksu un sociālā struktūra ir izteikti buržuāziska. (..) Igaunijā nav naidīguma pret ārzemniekiem, un tā ir daudz tuvāka Rietumu mentalitātei nekā kaimiņu Latvija."⁸

III

Galvenais valsts ekonomisko stāvokli vispārinoši raksturojošais rādītājs ir iekšzemes kopprodukts (IKP) — gada laikā valstī jaunradītā vērtība.

Pirktspējas paritātes IKP Latvijā pieaudzis no 30% no ES vidējā uz cilvēku 1998. gadā līdz 70% 2020. gadā. Taču Igaunija un Lietuva jau sasniegusi 85%. Latvijas eksporta apmērs (60—70% no IKP) būtiski atpaliek no kaimiņu vairāk nekā 80% līmeņa.

IKP kā valsts attīstības galvenā rezultatīvā rādītāja izmantošana daudzkārt tikusi kritizēta kā pārāk vienpusīga un citus labklājības faktorus ignorējoša. Tāpēc ir izveidoti iekļaujošāki attīstības indikatori, kuri ņem vērā ne tikai ekonomisko darbību, bet arī citus būtiskus rādītājus. Viens no šādiem indikatoriem ir ANO Tautas attīstības indekss (HDI), kurā iekļauts mūža ilgums, cilvēku izglītība, ekonomikas līmenis.⁹ Šajā rādītājā Latvija no kaimiņiem atpalikusi jau kopš neatkarības atjaunošanas.

"Eurostat" statistikā izvēloties 12 dažādas jomas raksturojošus sociāli ekonomiskus rādītājus un saskaitot vietu summas ES valstu starpā, redzam, ka Igaunijai tā ir 185, Lietuvai 237, bet Latvijai 250.

Valstu pamatizglītības sasniegumu vērtējumā¹⁰ ievērojams ir Igaunijas skolēnu pārākums, Latvijai un Lietuvai sasniedzot tuvus rezultātus. Toties draudīgs ir Latvijā konstatētais 35% iebiedēšanas un vajāšanas līmenis skolās¹¹, kura sekas var būt mazāk konkurētspējīgi, psiholoģiski ievainoti jaunieši, kuriem būs grūtības dzīvē.

Augstākajā izglītībā salīdzinošus rādītājus publicē daudzas organizācijas, gandrīz visos šādos reitingos no Baltijas universitātēm vadībā ir Tartu, iekļūstot vismaz 500 labāko skaitā, tai seko Viļņa, bet Latvijas universitātes tikpat kā nekad neiekļūst 1000 labāko skaitā.

Ēnu ekonomikas apmēra novērtējumu Baltijā ik gadu veic Rīgas Ekonomikas augstskola.¹² Pētījums parāda, ka vismaz no 2009. gada Latvijā ir augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars, kurš pēc īslaicīga krituma kopš 2016. gada pieaudzis līdz 25,5% 2020. gadā. Lietuvai ēnu ekonomikas īpatsvars bija 20,4%, Igaunijai — 16,5%.

Tas sniedz ieskatu arī iespējamajā korupcijas līmenī, secinot, ka uzņēmumi 2020. gadā "lietu nokārtošanai" maksājuši 8,3% no ienākumiem Latvijā, 8,4% Lietuvā, 6,4% Igaunijā.¹³ Latvijā kopš 2016. gada augušas arī summas, kuras bijis jāmaksā, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu saņemšanu. 2020. gadā tās sasniegušas 6,9% no līguma summas. Attiecīgais rādītājs Igaunijai bija 3,9%, Lietuvai 5,6%.¹⁴

Korupcijas uztveres indeksu ik gadu publicē organizācija "Transparency International". Jau kopš 2000. gada gandrīz ik gadu Latvija šajā indeksā Baltijā ir bijusi "vadībā". Var secināt, ka Igaunija piepulcējusies no korupcijas relatīvi tīrām valstīm, turpretim Latvija un Lietuva vēl atpaliek, kaut arī uzrāda progresu.

Svarīgs rādītājs ir valsts demogrāfiskā dinamika. Latviju un Lietuvu skārusi nopietna depopulācija, ar ko tās krasi atšķiras no Igaunijas, kur iedzīvotāju skaits pēdējos 20 gados praktiski nav mainījies, bet nodarbināto skaits pat pieaudzis. Līdz ar to kopš 2000. gada Igaunijas īpatsvars Baltijas iedzīvotāju skaitā pieaudzis no 19% līdz 22%.

Latvijas Bankas pētījumā, kurā salīdzināta Baltijas valstu galvaspilsētu konkurētspēja, Rīga izrādījās vissliktākajā pozīcijā.¹⁵

Sabiedrības vērtības un kultūru raksturo "World Values Survey Association"¹⁶ aptauju rezultāti. Igaunija gandrīz visur ir tuvāka Dānijai, nevis kaimiņiem baltiešiem. Izņēmums ir sabiedrības savstarpējā uzticēšanās, taču arī šeit Igaunijai un Lietuvai ir krietni labāka situācija par Latviju. Cilvēku savstarpējā uzticēšanās ir ārkārtīgi svarīga efektīvas un labi funkcionējošas ekonomiskās un politiskās sistēmas radīšanai. Tās trūkums, arī korupcija rada papildu birokrātiju un formālismu, apgrūtinot dažādu problēmu ātru risināšanu.

Varētu atrast vēl dažādus rādītājus, bet arī no minētā skaidri iezīmējas tendence, ka gandrīz vienmēr labākais rezultāts ir Igaunijai, Lietuvas rādītāji parasti ir tuvu Latvijai, tomēr pēdējos gados aizvien biežāk tai priekšā.

Apsverot iepriekš rakstīto, rodas jautājums: kāpēc Latvija no Baltijas līderes 1938. gadā ir kļuvusi par atpalicēju? Vai atbilde meklējama PSRS okupācijas 50 gados?

IV

Pirms Baltijas valstis 1940. gada jūnijā saņēma PSRS ultimātu par karaspēka ielaišanu un valdību nomaiņu, tās jau bija pametuši gandrīz visi vācbaltieši. PSRS pārstāvju uzraudzībā sākās ekonomikas sovetizācija, nacionalizējot zemi, uzņēmumus, ieviešot direktīvās saimniekošanas metodes. Represijas pret padomju varai nevēlamajiem cilvēkiem kulmināciju sasniedza 1941. gada jūnijā, kad pret sabiedriski un ekonomiski aktīvāko iedzīvotāju daļu vērsa masveida deportācijas. Deportācijas neproporcionāli lielā mērā skāra ebrejus. Igaunijā deportēja 10% no visiem ebrejiem, Latvijā 1,9%, Lietuvā vienu procentu.

Nacistu okupācijas laikā ebreju minoritāte šajās teritorijās līdz 1943. gadam praktiski bija iznīcināta.

1944. gadā, bēgot no otrreizējās PSRS okupācijas, prom devās liels skaits Baltijas valstu iedzīvotāju. Dati par viņu skaitu ir pretrunīgi.

1949. gada martā Baltiju piemeklēja vēl viens staļinisko represiju vilnis, kad pārsvarā izsūtīja zemniekus.

Summējot jāatzīst, ka iedzīvotāju zaudējumi kopš 1939. gada bijuši milzīgi gan skaita, gan kvalitātes ziņā. Zudušas bija ietekmīgas minoritātes (vācieši, ebreji), liela daļa izglītotāko¹⁷ un aktīvāko cilvēku. Iespējams, tieši Latvijai zaudējumi bija vislielākie gan minoritāšu, gan aizbraucēju kvalitātes ziņā. Tiek lēsts, ka 1939.—1945. gadā Lietuva zaudēja 15% iedzīvotāju, Igaunija 25%, bet Latvija 30%.¹⁸

No 50. gadiem sākās PSRS Baltijas republiku industrializācija, kura prasīja nepārtrauktu darbaspēka piesaisti. Tās rezultātā nākamo 40 gadu laikā iedzīvotāju skaits Igaunijā pieauga par 72%, Latvijā par 73%, savukārt Lietuvā tikai par 45%.

1989. gadā pamattautības iedzīvotāju īpatsvars Igaunijā bija sarucis līdz 62%, bet Latvijā — līdz 52%. Lietuviešu stabilo īpatsvaru Lietuvā — 80% — noteica arī būtiski lielākais dabiskais pieaugums. Lietuvai tas 20. gadsimta 50. gados svārstījās 9—12 uz 1000 iedzīvotājiem, bet Igaunijai un Latvijai tikai 4,1—6 uz 1000 iedzīvotājiem.

Lai ieviestu padomju pārvaldes sistēmu, tūlīt pēc kara okupētajā Baltijā ieradās gan partijas funkcionāri, gan speciālisti no PSRS. Latvijas īpatnība bija tā, ka PSRS arī pēc Staļina īstenotā lielā terora 1937.—1938. gadā bija atrodams ievērojami lielāks latviešu izcelsmes komunistu skaits (4346), nekā igauņu (1804) un lietuviešu (1228) kopā ņemts.¹⁹ Tikai 1945. gadā vien uz Latviju nosūtīja 540 šādus "nacionālos" kadrus.²⁰

Sākot ar 1959. gada vasaru, Latvijā Arvīda Pelšes vadībā tika īstenota plaša latviešu nacionālkomunistu "tīrīšana". Pelše pārņēma kontroli Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā, tika nomainīti ministriju un galveno pilsētu vadošie darbinieki. Vietā ieceltie nelatvieši un Krievijas latvieši turpināja tīrīšanas jau zemākā līmenī. Tiek uzskatīts, ka šo pāris gadu laikā tika nomainīti vairāki tūkstoši vadītāju. "Kadru tīrīšana" būtiski samazināja latviešu lomu Latvijas PSR pārvaldē, dodot vaļu neierobežotai imigrācijai un rusifikācijai.

Krasā atšķirībā no Lietuvas gan Pelšes, gan viņa pēcteča Augusta Vosa laikā Latvijas Komunistisko partiju kontrolēja Krievijas latvieši kopā ar citu tautību pārstāvjiem. 1971. gadā tikai trīs no 13 CK biroja locekļiem bija dzimuši Latvijā.²¹ Voss vadīja Latvijas KP gandrīz 20 gadus, līdz 1984. gadā viņu nomainīja nākamais Krievijā dzimušais "latvietis" Boriss Pugo, kurš pat nezināja latviešu valodu.

Latvijas padomju funkcionāri izdabāja un pakļāvās Maskavas interesēm, piekrita pārspīlētai rūpniecības attīstībai, stingri kontrolēja kultūras dzīvi. Diezgan droši var teikt, ka Latvijā kultūras dzīve tika ierobežota vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā.

Igaunija savukārt bija unikālā stāvoklī — kaut arī informācijas saņemšana no rietumvalstīm PSRS bija ierobežota līdz minimumam, tās ziemeļu daļas iedzīvotāji no 1971. gada, kad Somijā uzbūvēja TV translācijas torni Espo, varēja uztvert Somijas televīzijas raidījumus. Tā bija iespēja apgūt radniecīgo somu valodu, iegūt objektīvu informāciju, kultūras ziņā tuvināties Rietumiem.

V

Pēc neatkarības atjaunošanas pamattautas lielā īpatsvara dēļ Lietuva savu pilsonību varēja atļauties piešķirt visiem valsts iedzīvotājiem.

Igaunijas un Latvijas situācija bija daudz komplicētāka. Pilsonība tika atjaunota pirmskara valstu pilsoņiem un to pēctečiem, bet okupācijas laikā iebraukušajiem tika piedāvāta naturalizācija. Šāda pieeja sākotnēji ļāva novērst nopietnu etniski bāzētu politikas fragmentāciju, bet padomju valdošo eliti aizstāt ar pamattautas pārstāvjiem. 1997. gadā visās trīs valstīs birokrātijā un tiesu sistēmā pie pamattautām piederīgie jau ieņēma vairāk nekā 90%.²² Tādā veidā tika izveidotas relatīvi vienotas elites, kas Baltijas valstīm ļāva novērst iekšējo pretestību ceļā uz ES un NATO.

Tomēr pavisam atšķirīgi Baltijas valstīs veidojās politikas un biznesa attiecības. Igaunijas bagātāko cilvēku saistība ar politiku ir bijusi maza, bizness gandrīz vienmēr nodalīts no politikas.²³ Dažus mēnešus valdību vadījušā Tīta Vehi kontrolē gan nonāca retzemju metālu pārstrādes uzņēmums "Silmet", taču Vehi piedalīšanās politikā aprobežojās ar ziedojumiem partijai un Sillamē interešu lobēšanu. Savukārt "Hansapank" dibinātājs Jiri Moiss politikai pievērsās pēc tam, kad bankas akcijas jau bija pārdevis, kļūstot gan par iekšlietu ministru, gan Tallinas mēru.

Lietuvā lielāko ietekmi ieguva bijušais premjerministrs, Lietuvas Rūpnieku konfederācijas (LRK) vadītājs Broņislavs Lubis. Agrākais ķīmiskās rūpnīcas "Azotas" vadītājs 1992.—1993. gadā privatizācijas rezultātā²⁴ bija ieguvis kontroli pār uzņēmumu (vēlāk koncernu Achema Group) un turpmāk iesaistījās vēl vairākās privatizācijās, 1999. gadā ieguva nozīmīgas pozīcijas Klaipēdas ostā. Lubja un LRK ietekme Lietuvas politikā aizvien pieauga līdz pat 1999. gadam, taču nekad nesasniedza to, kāda bija izveidojusies Latvijas ietekmīgākajiem uzņēmējiem — politiķiem.²⁵

Latvijā Andris Šķēle un Aivars Lembergs, izmantodami sava amata priekšrocības un privatizācijas nepilnības, ieguva lielu ekonomisko un pēc tam arī politisko ietekmi. Lemberga un Šķēles attiecības lielā mērā noteica Latvijas politiskās vides un notikumu attīstību 1996.—2009. gadā.

Pasaules Banka 90. gadu beigās apgalvoja, ka Latvijā konstatēta īpaša augsta līmeņa korupcija, ko pētījumā atraktīvi sauca par "valsts sagrābšanu"²⁶, bet avīzes "Diena" interpretācijā tā pārtapa par "valsts nozagšanu". Pasaules Banka uzskatīja, ka sistēmiskā korupcija daudz lielākā mērā nekā administratīvā korupcija samazina ekonomisko efektivitāti un izaugsmes iespējas. Šis PB pētījums parādīja, ka administratīvās korupcijas ziņā Latvija līdzinājās Igaunijai, toties sistēmiskās korupcijas indekss uzrādīja tuvību Bulgārijai, Kirgīzijai un Krievijai. Izplatītais uzskats, ka par sistēmisko korupciju Latvijā atbildīgi pāris "oligarhu", bija un ir pārāk vienkāršots. Bez politikā tieši iesaistītajiem "oligarhiem"²⁷ bija vēl virkne personu un uzņēmumu ar lielu ietekmi uz pieņemamajiem lēmumiem, piemēram, "Parex" banka un tās akcionāri, farmācijas jomas uzņēmēji. Diemžēl šāds pētījums vairs nav atkārtots, var tikai minēt, kā situācija mainījusies aizvadītajos 20 gados.

Virzība uz dalību svarīgās starptautiskās organizācijās Baltijā radīja cerību, ka problēmas pakāpeniski izdosies novērst un aizvien vairāk tuvināties Rietumeiropas, varbūt pat ziemeļvalstu standartiem.

Igaunija apzināti orientēja ekonomiku uz sadarbību ar ziemeļvalstīm un to modeļa pārņemšanu. Tikmēr Latvijā popularitāti ieguva lozungi "Latvijai ir jākļūst par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem", "Latvija ir tuvāk par Šveici". Un tie nebija lozungi vien, jo lielais cittautiešu īpatsvars noteica plašus kontaktus ar NVS valstīm, kur bija iespējams labi nopelnīt uz cenu arbitrāžas un finanšu sistēmas atšķirību rēķina.

Spilgts piemērs šādai pieejai ir Latvijas banku sistēmas attīstība 90. gados. Balstoties uz gandrīz libertārisko Latvijas Bankas vadības nostāju, komercbankas auga kā sēnes pēc lietus. To skaits sasniedza pat 62 (Lietuvā nepārsniedza 26, bet Igaunijā 22). 1998. gadā tas saruka līdz 27, kamēr Lietuvā palika 10, Igaunijā — sešas bankas.²⁸ Vairāku banku īpašnieki un vadītāji Latvijā bija ar kriminālu pagātni.

Pieredze un zināšanas komercbanku uzraudzībā nebija nevienai no Baltijas valstīm, taču tieši Latvijā tam izrādījās vispostošākās sekas. Igaunijas izlēmīgi atrisinātajā 1992.—1994. gada banku krīzē zaudējumi bija 1,6% no IKP, Lietuvai 1995.—1996. gadā 2,9%. Igaunijai nopietnas banku krīzes pēc tam vairs nav bijušas. Toties Latvijai zaudējumi 1995.—1996. gada banku krīzē sasniedza 3%, bet 2008.—2012. gadā pat 3,9% no IKP.²⁹

Krievijas parāda krīzes laikā 1998. gadā Latvijas bankām bija vislielākā ekspozīcija pret Krievijas vērtspapīriem, sasniedzot 8% no visiem banku aktīviem. Lietuvas banku ekspozīcija bija tikai 1,4%, bet Igaunijas — 0,1%. Vēl sekoja arī Latvijas Krājbankas krahs 2011. gadā (zaudējumi ap 2% no IKP) un beidzot arī ABLV Bank slēgšana 2018. gadā, ko izraisīja ASV Finanšu departamenta paziņojums par šīs bankas dalību naudas atmazgāšanas shēmās.

Latvijas neveiksmes daudzkārt tiek skaidrotas ar to, ka vara netika pilnīgi attīrīta no Komunistiskās partijas nomenklatūras pārstāvjiem. Taču šajā ziņā abas pārējās Baltijas valstis daudz neatšķiras no Latvijas. Turklāt Lietuvā varu pēc neatkarības atgūšanas partijas nomenklatūra saglabāja krietni lielākā mērā.

Iespējams, būtiskāk ir tas, ka Igaunijā un Latvijā ievērojamu iedzīvotāju daļu joprojām veido cilvēki, kuri 30 gadu laikā tā arī nav naturalizējušies. Turklāt 2020. gadā Latvijā dzīvoja 40 tūkstoši, Igaunijā pat 84 tūkstoši, toties Lietuvā tikai 12 tūkstoši Krievijas pilsoņu.

Ņemot vērā sabiedrības struktūru, Lietuvas politikā partiju šķelšanās pēc nacionālās pazīmes tikpat kā nav vērojama. Tiek uzskatīts, ka Igaunijai no tās ir izdevies lielā mērā izvairīties tāpēc, ka jau 90. gadu otrajā pusē vadošās partijas (Centra un Reformu) centās piesaistīt krievu izcelsmes politiķus un vēlētājus.³⁰

Toties Latvijai partiju šķelšanās pēc nacionālās pazīmes ilgstoši ir bijusi nopietna problēma. Etniskais balsojums Latvijā ir noteicis to, ka pārsvarā uz krievvalodīgajiem orientētas partijas³¹ 2002.—2018. gadā Saeimā ieguvušas 23—30 vietas. To noteikti sekmēja arī latviski un krieviski rakstošās preses atšķirīgais realitātes atspoguļojums un izteikti nodalītās auditorijas. Igaunijā tik strikta preses segregācija kā Latvijā nav novērota.³²

Tā kā prokrievisko partiju dalība Latvijas valdībā nav bijusi iespējama to uz Krieviju vērstās ģeopolitiskās orientācijas dēļ, tad valdību sastādīšana šajos 20 gados ir bijusi ierobežota ar atlikušajiem 70—77 deputātiem, no kuriem bija jāizveido vismaz 51 deputāta vairākums. Tas ir ierobežojis politisko konkurenci, nereti apgrūtinājis racionālu lēmumu pieņemšanu.

Tāpat Latvijai raksturīgs daudz zemāks pilsoņu iesaistīšanās līmenis politiskajā darbībā. 2009. gadā Igaunijā partiju biedri bija 4,84% no vēlētājiem, Lietuvā — 2,66%, bet Latvijā — tikai 0,74%.³³

VI

Bet kas īsti liedz Latvijai daudzos rādītājos panākt labāku rezultātu? Kādi ir tās atpalicības iemesli? Vai tas, ka kopš 90. gadiem Latvijā ir dominējušas pārdales industrijas un pārāk maz ir attīstījušās radošas industrijas, kas spētu dot lielu pievienoto vērtību (Ģirts Rungainis)? Vai tas, ka Latvijas valdība nav spējusi izstrādāt un īstenot labākus valsts attīstības plānus?

Vai var piekrist dažu izteiktajiem apgalvojumiem, ka iepriekš iztirzātā Latvijas attīstība pēc neatkarības atgūšanas ir bijusi nejaušu apstākļu sakritības radīta? Bet tad būtu jāuzskata, ka šādi nejauši cilvēki nokļuva arī centrālās bankas un galveno universitāšu vadībā, kur radīja būtiskus zaudējumus banku sektorā un traucēja universitātēm iekarot pienācīgu vietu globālajos reitingos. Pārāk daudz nejaušību, kā izrādās, parasti ir vienkāršas likumsakarības.

Pētnieki Ole Nergords un Anatols Līvens jau 90. gados norādījuši, ka latviešu nacionālā identitāte ir vājāk attīstīta nekā igauņiem.³⁴ Tādējādi Igaunijas elitei bijusi lielāka lojalitāte pret valsti un cenšanās kopēja labuma dēļ. Citi atzīmējuši latviešu daudz mazāko līdzdalību republikas pārvaldīšanā padomju okupācijas laikos, kas varēja ietekmēt zināšanas un vadības prasmes kritiskajā pārejas posmā. Galu galā, akadēmiskajā vidē dominē secinājums, ka "postpadomju tautu gadījumā daudzi to identitātes aspekti izveidojušies padomju periodā, nevis brīnumainā kārtā atmodušies 20 gadsimta 80. gadu beigās".³⁵

Tāpēc pamatoti būs apgalvot, ka okupācijas gados tieši latviešu identitāte un kopējā kultūras izpratne deformēta vislielākajā mērā. Ar to es saprotu arī uzņēmējdarbības, valsts pārvaldes, savstarpējo attiecību, galu galā, autovadīšanas kultūru.

Neatkarības atgūšanas eiforijā šķita, ka okupācijas sekas varēs ātri pārvarēt, tomēr Latvijā nepārprotami nākas saskarties ar divkopienu valsts izpausmēm. Mijiedarbībā tās nosaka vektoru, kurš virza valsts attīstību. Diemžēl izskatās, ka pašlaik šis vektors Baltijas konkurencē nav Latvijai labvēlīgs.

Jau agrāk, bet īpaši kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu, ticis apgalvots, ka integrācijas politika Latvijā nav bijusi sekmīga. Bet vai tā vispār varēja būt sekmīga, ja integrējamie tai pretojas, dzīvo citas valsts informatīvajā telpā un kultūrā? Tomēr, kaut arī igauņi līdz šim nav integrējuši skolas, tas viņiem nav traucējis sasniegt ievērojami vairāk nekā mums.

Manuprāt, galvenais traucēklis Latvijas attīstības ceļā ir okupācijas laikā deformētā sabiedrības kultūra, kuru 30 neatkarības gados tā arī nav izdevies pilnībā modernizēt un pietiekami pietuvināt brīvās pasaules standartiem. Tā traucē pieņemt optimālus lēmumus, lai cik augstās domās par sevi un labi izglītoti būtu lēmumu pieņēmēji. Tāpēc uz straujiem panākumiem tuvākajā nākotnē ir grūti cerēt. Lai kā politiķi, aktīvisti, uzņēmēji, citi elites pārstāvji censtos sasniegt vairāk, viņi neizbēgami atdursies pret kultūras ierobežojumiem. Tas nenozīmē, ka netiks sasniegts nekas, bet mazāk nekā attīstībai labvēlīgākās sabiedrībās.

Vai īstais risinājums ir būtiska izglītības sistēmas pārveide, kurā vairs nepastāvētu satura, valodas atšķirības un sašķeltība? Skaidra valsts nostāja vērtību un komunikācijas jautājumos, iedibinot un uzturot civilizētai valstij atbilstošu kultūru dažādās jomās: uzņēmējdarbībā, cilvēku, uzņēmumu un valsts attiecībās?

Pastāvošā sabiedrības struktūra un tās iedibinātā kultūra tam pretosies. Tomēr bez šīm pārmaiņām nebūs iespējama ilgtspējīga Latvijas attīstība.

Šīs versijas pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2023. gada 2. nr.

¹ Pilns esejas teksts lasāms un lejupielādējams šeit.

² Pasaules Banka kopš 2020. gada pie augsta ienākumu līmeņa valstīm pieskaita tās, kurās IKP uz iedzīvotāju pārsniedz 12 535 ASV dolārus.

³ Igauniju un Vidzemi pievienoja Krievijai 1721. gadā, bet Kurzemi 1795. gadā pēc Polijas trešās dalīšanas.

⁴ Marģeris Skujenieks. Latvija 1918.—1928. gados. Rīga: Valsts statistiskā pārvalde, 1928. 3. lpp.

⁵ Arnolds Aizsilnieks. Latvijas saimniecības vēsture 1914—1945. Stokholma: Daugava, 1976. 605. lpp.

⁶ Joan N. Roses, Nikolaus Wolf. Aggregate growth, 1913—1950. In: edited by Stephen Broadberry and Kevin H. O'Rourke. The Cambridge economic history of modern Europe. Volume 2. New York: Cambridge University Press, 2011. Pp. 182—207. Šeit 190. lpp.

⁷ Aprēķinos izmantoti 1990. gada starptautiskie ASV dolāri. Skatīt: Angus Maddison. The World Economy: Historical statistics. OECD, 2003.

⁸ Melissa Jane Taylor. 'Raging Rumors'American Diplomats Reportage from Latvia and Estonia, 1938—1940. The International History Review, 40:1, 2018. 155—176. Šeit 157. lpp.

⁹ Human Development Index (HDI). Pieejams: https://hdr.undp.org/data-center/human-development-index#/indicies/HDI (skatīts 1.11.2022.).

¹⁰ To veic OECD, pārbaudot 15 gadu vecu skolēnu zināšanas. Šo vērtējumu saīsināti dēvē par PISA, pēdējo reizi Baltijā tas veikts 2018. gadā.

¹¹ Pārsniedz kaimiņvalstu un OECD vidējo rādījumu par 10 procentpunktiem.

¹² Arnis Sauka, Tālis Putniņš. Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.—2020. gadā. 2021. Pieejams: https://www.sseriga.edu/sites/default/files/2021-06/SSERiga_Enu_ekonomikas_indekss_2009-2020_1.pdf (skatīts 3.11.2022.).

¹³ Igaunijai tas ir nepieredzēti augsts līmenis, jo iepriekšējos gados tas svārstījies 3—5,8% robežās.

¹⁴ Lietuvai šis līmenis iepriekšējos gados sasniedzis pat 13,8%, taču pēdējos divos gados vērojams straujš kritums.

¹⁵ Oļegs Krasnopjorovs. Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? 2022. https://www.makroekonomika.lv/ka-rigai-panakt-vilnu-tallinu-un-ziemeleiropu-laiks-secinajumiem (skatīts 24.11.2022.).

¹⁶ Šī organizācija jau kopš 20. gadsimta 80. gadiem veic aptaujas daudzās pasaules valstīs, uzdodot cilvēkiem jautājumus par dažādām sabiedrību raksturojošām tēmām, arī jautājot, vai viņi jūtas laimīgi.

¹⁷ Izskanējuši apgalvojumi, ka Latvijā bija palikusi tikai puse augstāko izglītību ieguvušo.

¹⁸ Romuald Misiunas, Rein Taagepera. The Baltic States. Years of Dependence 1940—1990. London: Hurst&Company, 1993. 354. lpp.

¹⁹ Elena Zubkova. Pribaltika i Kreml': 1940—1953. Maskava: Rossijskaja politicheskaja enciklopedija, 2008. 146. lpp.

²⁰ Edmunds Krastiņš. Kuģniecība Latvijā. Rīga, 2019. 207. lpp.

²¹ Romuald Misiunas, Rein Taagepera. The Baltic States. 206. lpp.

²² Martin Mendelski. The EU's rule of law promotion in post-Soviet Europe: what explains the divergence between Baltic States and EaP countries? Eastern Journal of European Studies, 7 (2), 2016. 111—144. Šeit 132. lpp.

²³ Mel Huang. Wannabe Oligarchs: Tycoons & Influence in the Baltic States. ETH Zurich, Conflict Studies Research Centre, 2002. 3.—4. lpp.

²⁴ Šai laikā viņš īsu brīdi no 1992. gada 12. decembra līdz 1993. gada 10. martam bija Lietuvas premjerministrs.

²⁵ Mel Huang. Wannabe Oligarchs. 5.—6. lpp.

²⁶ Oriģinālā: State capture.

²⁷ Bieži tiem pieskaita arī daudzu partiju dibinātāju Aināru Šleseru.

²⁸ Helena Tang, Edda Zoli, Irina Klytchnikova. Banking Crises in Transition Economies. The World Bank, 2000. 5.—6. lpp.

²⁹ Luc Laeven, Fabian Valencia. Systemic Banking Crises Revisited. IMF, 2018. 35.—36. lpp.

³⁰ Dovile Budryte. Taming Nationalism? Political Community Building in the Post-Soviet Baltic States. Aldershot: Ashgate, 2005. 77. lpp.

³¹ Saskaņa, Saskaņas centrs, Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, Tautas saskaņas partija.

³² Daunis Auers. Comparative politics and government of the Baltics. Palgrave Macmillan, 2015. 52.—53. lpp.

³³ Tonis Saarts. Comparative Party System Analysis in Central and Eastern Europe: The Case of the Baltic States. Studies of Transition States and Societies, 3, 2011. Pp. 83—104. Šeit 98. lpp.

³⁴ Li Bennich-Björkman. State capture in the Baltics: Identity, International Role Models and Network Formation. No: The Baltic Sea Region. Witold Maciejewski (editor). Uppsala: Baltic University Press, 2002. Pp. 345— 369. Šeit 351. lpp.

³⁵ Dovile Budryte. Taming Nationalism? Political Community Building in the Post-Soviet Baltic States. Aldershot: Ashgate, 2005. 23. lpp.