Foto: Re:TV
Viņu rindas ar katru gadu kļūst aizvien tukšākas, tomēr ik gadu augusta sākumā pulcēties Ikšķilē politiski represētajiem esot svarīgi, jo tā ir tikšanās ar likteņbiedriem. Sibīrijas bērnus, kuri tagad ir sirmgalvji, cienījamos gados visvairāk satrauc nihilistiskā attieksme pret vēstures mācīšanu skolās. Vēstures būtisko nozīmi savā runā represētajiem uzsvēra arī jaunais Valsts prezidents, kurš klātesošajiem solīja pasekot līdzi, lai skolās atkal atgrieztos pilnvērtīga vēsture apguve.

Ikšķiles estrādē jau 24 reizi pulcējas tie, kuri 1941. un 1949. gadā vissmagāk cieta no okupācijas varas. Pēc daudzajiem gadu desmitiem sāpes par izpostītajām ģimenēm un bērnību esot rimušas, bet nekas nav aizmirsts. “Paspēju Dobeles pagastā piedzimt – 19. februārī 1949. gadā, pēc mēneša 25. martā projām tālajā ceļā. Brālītim bija 3,5 gadiņi. Mamma, tētis un vecāmamma. Vecākais brālis un māsa palika Dobelē. Pamuka. Kā “kulaku” saimniecība. 18 hektāri zemes vai bišķi vairāk,” saka represētā Zane Veinberga.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!