Jānis Buholcs: Vai mediju attīstībā esam uz pareizā ceļa?

Recenzija publicēta sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Grāmatas ievadā lasāms visai blīvs šā darba teorētiskais pamatojums, bet turpmākais materiāls hronoloģiski secīgi izkārtots divās lielajās daļās "Vēsturiskā attīstība" un "Mūsdienu mediju sistēma". Pirmajā aplūkots laikposms no periodisko izdevumu pirmsākumiem Latvijā līdz neatkarības atjaunošanai. Otrā daļa ir par mūsdienu Latvijas mediju vides veidošanos un mediju pašreizējo stāvokli.

Grāmatā apkopoti svarīgi fakti un notikumi, taču tā ir kas daudz vairāk par hronoloģisku apskatu. Balstoties uz iespaidīgu zinātniskās literatūras un periodikas bāzi, Ainārs Dimants mediju notikumus un procesus analizē gan konkrētā laika sabiedriskajā kontekstā, gan arī kopskatā ar teorētiskām idejām. Līdztekus autors arī akcentē savu personīgo pozīciju un izmanto bagātīgo pieredzi, ko guvis, strādājot gan žurnālistikā, gan mediju regulatorā — Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē.

Kopumā grāmata ir nozīmīgs pienesums Latvijas mediju vides skaidrojumā. Tā noderēs ne tikai mediju pētniekiem un komunikācijas zinātnes studentiem, bet arī politikas veidotājiem un plašākai publikai, kas interesējas par Latvijas mediju vēsturi un šodienu.

Savā rakstā sīkāk pievērsīšos polemiskākiem grāmatas elementiem, kas izriet no tās pamattēzes ("galvenā pieņēmuma"), proti, "Latvijas plašsaziņas mediju sistēma atrodas attīstības procesā uz neatkarību un kvalitāti." (30) Šāds formulējums mediju vides attīstību liek iedomāties kā līkločotu grafika līkni: ja vien veiksim pareizās darbības, nonāksim kvalitātes un neatkarības oāzē. Par grāmatas autora formulējumiem, ar kuriem viņš raksturo situāciju un piedāvā, kā iespējams nonākt pie kvalitatīviem medijiem, noderētu domu apmaiņa.

Pēc Aināra Dimanta skaidrojuma, viens no aspektiem, kas ietekmē mediju vides virzību uz kvalitāti, ir tradīcijas un ārvalstu ietekme. Latvijas mediju transformācijā kopš valsts neatkarības atgūšanas būtiska nozīme bijusi gan Rietumu kapitālam, gan idejām, kas modernizēja Latvijas žurnālistiku. Taču žurnālistikā saglabājas arī agrāk pastāvējušās pieejas un izpratnes. Tradīciju un ārējo ietekmju mijiedarbības rezultātā, pēc grāmatas autora domām, atjaunotajā Latvijā ir izveidojušās trīs paralēlas žurnālistikas kultūras: tradicionālā, instrumentālā/autoritārā un modernā.

Tradicionālās žurnālistikas saknes meklējamas Krievijai raksturīgā žurnālistikas pieejā, kurā viedoklis no ziņām netiek nodalīts. Dimants uzskata, ka līdz ar to paveras lielākas manipulācijas iespējas ar auditorijas uztveri. Šī kultūra esot novērojama daļā prokremliski noskaņoto krievu valodā iznākošo avīžu Latvijā, kuras tādējādi neveicina saliedētas sabiedrības veidošanos.

Instrumentālā un autoritārā žurnālistika ir vairāk izplatīta. Instrumentālie mediji nav ekonomiski pastāvīgi un finansiāli sevi uztur, nodarbojoties nevis ar žurnālistiku, bet gan apkalpojot naudas devējus. Dimants pie šādiem medijiem pieskaita, piemēram, Dienu un Neatkarīgo Rīta Avīzi, pašvaldību izdevumus un ekonomiskajai varai pakļāvušos medijus, kas reklāmu iepin arī redakcionālajā saturā. Negaidītā kārtā ar šo kultūru autors saistījis arī informācijas aģentūru LETA — jo ievērojama daļa tās veidoto ziņu balstītas sabiedrisko attiecību jomas sagatavotajā informācijā.

Tas, cik lielā mērā žurnālistikas dienaskārtību veido ārpusmediju spēki, nenoliedzami ir problēma. Taču eksistē konceptuāla atšķirība starp noteikta politiskās vai ekonomiskās varas pārstāvja kontrolē esošu mediju un mediju, kas pēc paša izvēles ir atvērts daudziem komunikatoriem.

Trešā — modernā — žurnālistikas kultūra pēdējos gados Latvijā ir "sākusi iegūt noteicošu pārsvaru" (280). Tai raksturīgi augsti profesionālie un ētikas standarti, sociālā atbildība, īpašumtiesību caurskatāmība un redakcionālā autonomija. Šajā kategorijā Dimants ieskaitījis Latvijas sabiedriskos medijus, arī citus vadošos plašsaziņas medijus — to vidū ir Delfi, TVNET, TV3, Latvijas Avīze, žurnāls Ir un Re:Baltica. Grāmatas autors moderno kultūru saredz arī "absolūtajā vietējo avīžu vairākumā novados" (284). Šāds novērojums ir neparasts, jo Latvijas lokālo mediju žurnālistikas sniegumā un attiecībās ar vietējām varām pastāv ievērojama daudzveidība.

Svarīgāks gan ir jautājums, kas ar žurnālistikas kultūru vispār domāts. Grāmatā šis jēdziens skaidrots nav, bet akadēmiskajā vidē par to eksistē dažādas izpratnes. Piemēram, žurnālistikas pētniece Epa Lauka (Epp Lauk), uz kuru Dimants atsaucas kādā no savām iepriekšējām publikācijām, definējusi virkni makrolīmeņa elementu, pēc kuriem žurnālistikas kultūras aprakstāmas un salīdzināmas. Šie elementi ir: izteiksmes brīvības apstākļi, valsts iesaistīšanās mediju darbībā ar mediju politikas un likumu starpniecību; mediju tirgus attīstība; politisko partiju un mediju attiecības, kā arī mediju vides profesionalizācija (ētikas kodeksi un pašregulācija). Papildus tam Lauka min arī tehnoloģiskos un organizatoriskos faktorus.

Dimanta rakstītajā saskatāmas līdzības ar šo pieeju, tomēr tai nav sekots strikti, un metodoloģiskās izvēles ir palikušas neskaidrotas. Ņemot vērā Latvijas žurnālistikas iekšējo daudzveidību, var saprast grāmatas autora izvēli fokusēties uz mediju organizāciju, nevis nacionālo (makro) līmeni. Taču vienlaikus tāda pieeja šo daudzveidību ne tikai atklāj, bet arī apslēpj. Proti, ja uzskatām, ka izmantojamo žurnālistikas kultūru nosaka konkrētais mediju uzņēmums, tad sanāk, ka Latvijas medijos, kam ir gan latviešu, gan krievu valodas versija (piemēram, lielajos ziņu portālos), pastāv viena žurnālistikas kultūra. Tomēr atšķirības starp latviešu un krievu valodā veidoto žurnālistiku par šādu apgalvojumu raisa jautājumus.

Otrs aspekts, kas, pēc Dimanta domām, nosaka nozares attīstību, ir žurnālistikas kvalitāti nodrošinošā infrastruktūra. Viens no tās elementiem ir žurnālistu un mediju profesionālās apvienības — Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Mediju ētikas padome, kam ir nozīme mediju pašregulācijā un arī ētikas jautājumu aktualizēšanā publiskajā telpā. Otrs elements ir izglītības iestādes, kurās ir studiju programmas žurnālistikā un komunikācijas zinātnē — no valsts augstskolām tādas ir Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē un Vidzemes Augstskolā. Trešais ir mediju žurnālistika (t. i., žurnālistika par aktualitātēm nozarē, profesionāļu refleksijas un mediju kritika), kā arī mediji nozares profesionāļiem. Visbeidzot — mediju pētniecība, kur loma ir gan akadēmiskām, gan tirgus pētījumu institūcijām. (Ar daļu no minētajiem pats esmu saistīts profesionāli vai sabiedriskā kārtā.)

Ainārs Dimants raksta, ka Latvijā ir radušies kvalitātes infrastruktūras "aizmetņi" (253). Daži no šiem "aizmetņiem" ir veidojušies ar masu medijiem saistīto nozaru pašorganizēšanās vai tirgus pavērtu izdevību rezultātā, taču autors arī akcentē, ka ir parādījies pieprasījums pēc valsts īstenotas mediju politikas (252). Ir saprasts, ka, atstājot mediju vidi tikai brīvā tirgus rokās, tā nebūs spēcīga. Lai gan grāmatā Latvijas mediju politikai pamatoti veltīti kritiski vārdi, pašlaik situācija ir labāka nekā pirms gadiem desmit.

Iepriekš rakstītais varētu liecināt par vāru, tomēr cerību, ka mediju attīstībā esam uz pareizā ceļa. Tomēr Dimants par situāciju nav augstās domās. Viņaprāt, Latvijas mediju vidi negatīvi ietekmē: 1) mediju izdevēju izpratnes līmenis par mediju darbu un to sabiedrisko misiju, kā arī viņu atkarība no politiski ekonomiskajiem grupējumiem vai oligarhiem; 2) robi žurnālistu izglītībā, pašregulācijā, profesionālajā pašizpratnē un izpratnē par ētiku; 3) Latvijas politiskās vides trūkumi, kas attiecas gan uz sabiedrības salīdzinoši mazo līdzdalību politiskajos procesos, gan uz sponsoru un politisko grupējumu ietekmi uz politiskajām partijām.

Dimants raksta, ka šādos apstākļos mediji, no vienas puses, ir "nereti gājuši un iet trivializētā politiskā procesa radītās taktiskās politiskās darba kārtības un sabiedrisko attiecību pavadā" (11). No otras puses, mediji nav spējuši radīt labāku žurnālistiku — tādu, kura spētu pozitīvi ietekmēt politiskos procesus. Viņš uzskata, ka medijos trūkst "kvalitatīva viedokļa, dziļākas analīzes un plaša skata", mediji "bieži vien kļūst sociālajai realitātei neadekvāti, nebaudāmi un pliekani" (11—12).

Latvijas mediju vidē patiešām nebūtu grūti atrast piemērus, ar kuriem pamatot šādu vērtējumu. Tomēr, ja raksturojumu attiecina uz pašreizējo situāciju kopumā, manuprāt, tas uztverams ar zināmu rezervētību.

Mediju izdevēju izpratni par savu darbu visskaidrāk ilustrētu pētījumi, kuros sistemātiski tiktu mērīti viņu uzskati un kompetences. Grāmata sniedz ieskatu tajā, kā savulaik veidojušies un vadīti dažādi ietekmīgi Latvijas mediji, taču pašreizējo vadītāju portretējumu ir mazāk. Oligarhu kontrolēti mediji pastāv joprojām, bet to ietekmes apmērs Latvijas tagadējā publiskajā telpā ir diskutējams jautājums. Ārpusredakciju ekonomiskās varas ietekme ir stiprāka, un tās piemēri grāmatā arī ir minēti, taču derētu pateikt, cik plašs īsti ir šādai ietekmei pakļauto mediju segments un kurās tematiskajās jomās tas ir visvairāk izplatīts.

Saistībā ar ētiku grāmatā detalizētāk aprakstīti pirms 20 un vairāk gadiem novērotie pārkāpumi, tādējādi veidojot svarīgu atskaites punktu. Mūsdienu kontekstā minēti interešu konflikti, slēptā reklāma un kļūdu labojumu nepublicēšana. Tās ir reālas problēmas, bet, ja neskaita kļūdu labojumu nepublicēšanu, kas Latvijas medijos ir kopumā mazattīstīta prakse, abu pirmo izplatība, šķiet, ir nevienmērīgāka.

Un tagad uzdošu raksta centrālo jautājumu: cik lielā mērā Aināra Dimanta minētās parādības ir novēršamas, sekmējot moderno žurnālistikas kultūru (kura, kā atzīmēts, jau pašlaik dominē) un attīstot žurnālistikas kvalitāti stiprinošo infrastruktūru? Atbilde ir atkarīga no tā, cik stipra ir ticība stabila un universāla žurnālistikas kvalitātes modeļa eksistencei.

Nav šaubu, ka redakcionāli brīvi mediji, kuros strādā pieredzējuši žurnālisti, kā arī attīstītas profesionālās kopienas, kas diskutē par mediju standartiem un tos uzrauga, nāk par labu informācijas videi un visai sabiedrībai. Taču mazāk drošs ir Dimanta minējums, ka mediji tad noteikti pārstātu būt "sociālajai realitātei neadekvāti, nebaudāmi un pliekani" un strādātu atbilstīgi kādam no normatīvajiem standartiem.

Ja žurnālistiku uztveram kā tikai cēlu un nesavtīgu profesiju, kurā strādājošo galvenā motivācija ir sabiedrības vai vismaz savas auditorijas interešu aizstāvēšana, nekādu neskaidrību nav. No šādas perspektīvas raugoties, žurnālistika tiecas uz kvalitāti, ja vien tai rada atbilstošus apstākļus vai vismaz netraucē.

Taču žurnālistiku, tāpat kā jebkuru citu nodarbošanos, veido ne tikai ideāli, bet arī iesaistīto pušu intereses, dažādu veidu resursu ieguldījuma un atdeves kalkulācijas, cilvēciskās vājības un virkne citu elementu. Kā raksta žurnālistikas ekonomikas pētnieks Džeimss Hamiltons (James T. Hamilton), "ziņas rodas nevis no indivīdiem, kas cenšas uzlabot demokrātijas funkcionēšanu, bet gan no lasītājiem, kas meklē iespēju aizmirsties, reportieriem, kas būvē karjeru, un īpašniekiem, kas meklē peļņu". Lai cik cienīgi ir profesionālie ideāli, nozare uz tiem skatās caur ikdienas dzīves prasību un apsvērumu brillēm.

Līdz ar informācijas vides transformāciju un mediju iepriekšējo biznesa modeļu sabrukumu aktualizējas arī eksistenciāli jautājumi. Kas mūsdienās ir žurnālista profesija, un kā pašā nozarē mainās interpretācijas par tās standartiem? Kādiem būtu jābūt masu medijiem — vispirmām kārtām neitrāliem informācijas sniedzējiem un dažādu sabiedrības grupu viedokļu apmaiņas veicinātājiem, vai arī aktīviem un mērķtiecīgiem procesu līdzdalībniekiem un veidotājiem? Pētnieku un žurnālistu vidū, kā arī dažādajās mediju auditorijās uz šiem jautājumiem ir visai atšķirīgas atbildes.

Tas nenozīmē, ka žurnālistikas kvalitāte ir tukšs jēdziens. Un tas arī neattaisno apšaubāmās izvēles, kuras politiķi, mediju īpašnieki un darbinieki nenoliedzami ir izdarījuši un turpina izdarīt, un neatbrīvo medijus no atbildības sabiedrības priekšā. Taču vienlaikus jāatgādina, ka žurnālistika ir sava laikmeta produkts. Tā ir mainīga un reaģē uz konkrētajā sociālajā, politiskajā un ekonomiskajā kontekstā esošām iespējām, vajadzībām un pieprasījumu. Tāpēc nav tā, ka noteikta satura esamība vai neesamība medijos vienmēr liecina par redakciju vadītāju un žurnālistu neizglītotību, izpratnes trūkumu vai nekompetenci, uz ko norādījis Dimants. Dažkārt tā patiesi ir, taču citkārt viņi zina un māk gan — taču tas, ko kāds cits normatīvi deklarējis par kvalitatīvu žurnālistiku, konkrētajā sabiedriskajā kontekstā gluži vienkārši nedarbojas.

Grāmatā var atrast spilgtas ilustrācijas tam, kā mediji atspoguļo sava laika sociālo struktūru un kā piemērojas auditorijai. Piemēram, Latviešu Avīzes, pirmais laikraksts latviešu valodā, ar saviem lasītājiem — zemniekiem — sākotnēji runāja aizbildnieciskā un didaktiskā stilā, taču saturs atbilda sava laika tradīcijai, auditorijas izglītības līmenim un vajadzībām. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā attīstījās liela drukāto mediju daudzveidība, un daudzas sabiedrību veidojošās grupas tika pie sev domāta izdevuma. Savukārt 80. gadu beigās Latvijas neatkarības kustībā tik nozīmīgais laikraksts Atmoda, kura panākumus padomju okužurnļas pācijas varas norieta laikā Dimants skaidro arī ar tā "kaujiniecisko stilu", vēlāk "lasītājiem izrādījās nevajadzīgs" (161).

No šādas perspektīvas raugoties, mediju attīstības iedomātā līkne virzībā uz kvalitāti ir stipri abstrakta, jo šī attīstība nav atraujama no mainīgā sabiedriskā konteksta. Grāmatas autors gan nešaubās, ka nākotni ir iespējams izvēlēties, un mediju politikā aicina iedvesmoties no Latvijas demokrātiskās pagātnes. No tā, kā abonentmaksas nodrošināja Rīgas Radiofona (grāmatas autors 287. lpp. šajā kontekstā lieto jēdzienu "sabiedriskie mediji") finansējuma stabilitāti, un no tā, kā strādāja un medijus izprata Jaunāko Ziņu redaktors Antons Benjamiņš (287).

Tas, cik lielā mērā agrākās pieejas būtu piemērotas mūsdienu informācijas videi, ir atsevišķa pētījuma vērts temats. Taču Latvijā nenoliedzami pastāv nepieciešamība pēc publiskām diskusijām par mediju darbu, kurās plaši būtu pārstāvēti gan žurnālisti un redaktori, gan pētnieki un politikas veidotāji.

Un, lai kādi samezglojumi nākotnē ietekmēs mūsu medijus, Aināra Dimanta grāmata atgādina, ka vismaz viela nostalģijai par labajiem laikiem mums ir. Tas nav maz.

Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors. Pētnieciskās intereses — mediju vides transformācijas, sociālie mediji sabiedriski politiskajā kontekstā, medijpratība. Darbojas Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijā, raksta mediju kritiku.