Vārti paveras. Ar mākslinieku Māri Bišofu sarunājas rakstnieks Jānis Joņevs

Neilgi pēc izstādes atklāšanas pie mākslinieka viesojās rakstnieks Jānis Joņevs un LLMC vadītāja, izstādes kuratore Solvita Krese.

Saruna notiek pie Māra mājās. Jautājumus uzdod Jānis Joņevs, klāt ir arī Solvita Krese, brīžam ienāk arī Māra dzīvesbiedre Silvija. Māris aplūko kādu savu zīmējumu.

Māris Bišofs: Šis ir pats svaigākais zīmējums. Tas ir nepabeigts, un es pat nezinu, vai tur kas sanāks. Jo es spēlējos. Es nezinu, kas te būs. Zīmēju tā kā ģīmi. Ģīmja iezīmes. Varbūt tas ir uz kraujas un apakšā jūra.

Jānis Joņevs: Vai domāšana sākas pie lapas vai jau agrāk?

Māris: Visbiežāk, kad es apsēžos pie lapas, man nav nekādas idejas. Tas ir ļoti reti, kad tu iedomājies – o, tā ir ideja. Tas ir kaut kas tāds, kas tev noklikšķ galvā. Tas negadās bieži, bet, ja tu strādā un esi ritmā, tad biežāk.

Jānis: Iedvesmai tu tici?

Māris: Es neticu iedvesmai. Darbā sāk viss parādīties. Vai nu sanāk, vai nesanāk. Tu dzēs, tu maini, tu domā, kā labāk. Tu dabū to galīgo rezultātu. Redz, agrāk, kad es biju jauns, man bija vienkāršāki uzdevumi. Man vajadzēja tēmu. Teiksim, par glezniecību. Tagad es esmu pieaudzis mākslinieks, un man negribas domāt tēmas, es meklēju citu izteiksmi. Ar tēmām es kļuvu ievērojams Ņujorkā. Tāpat Rīgā. Kad es atbraucu no Ņujorkas, pirmo bildi man ielika "Rīgas Laikā". Gints Grūbe ieraudzīja un salēcās. Viņš uzreiz gribēja to žurnālā. Kas tur bija? Tāda kā parāde iet, un viens vecis nes sievietes dzimumorgānus, bet tālāk citi nes lūpas, un acis nes.

Tas bija sen. Un tā bija ideja, kas bija jāizdomā. Bet var tāda arī viegli ienākt prātā. Ja tu to dari visu laiku.

Jānis: Cik zīmējumu tev ir?

Māris: Es nevaru pateikt. Valsts arhīvā teica, ka ir 7000. Mājās ir kaudzes. Grāmatā ir 444.

Jānis: Tu zīmē katru dienu?

Māris: Jā, es nevaru bez zīmēšanas. Galu galā šobrīd es patiešām esmu mākslinieks. Agrāk – aizej, iedzer, visa tā zīmēšana... Mākslas akadēmijā sēdējām uz beņķa, pīpējām. Ja nāca profesors, skrienam klasē. Vai aiziet, nosēž divas trīs stundas "Kazā". Bet tā jau nav, ka akadēmija pagāja garām, ka es neko tur nebūtu ieguvis. Akadēmija ir laba, tā iedod pamatus. Un, vai no tā kaut kas iznāk vai neiznāk, – tas notiek dzīvē. Ir tādi cilvēki kā Boriss Bērziņš un Maija Tabaka, kuriem ir baigais talants, tiem tas notiek agrāk. Man talants parādījās, es nezinu, pēc pusmūža.

Jānis: Kas bija lūzuma mirklis?

Māris: Es aizbraucu uz Izraēlu, tur man bija divas izstādes galvenajos muzejos – valsts muzejā Jeruzalemē un muzejā Telavivā. Visi baigā sajūsmā. Bet es jau velnu dzinu līdz tam. Un tad es domāju – jāsāk darīt kaut ko. Tad es sāku tā kā strādāt.

Jānis: Tomēr, velnu dzīdams, tu tiki līdz tiem muzejiem?

Māris: Bija jau man kaut kāds talants. Bet attieksme nebija pareizā. Šitas te, slavenais Dišāns, tas tak vispār nestrādāja! Spēlēja šahu. Galvenais mākslinieks tagad.

Man prasa: kad tev tas sākās? Nav tādas robežas – kad. "Tāda gada piecpadsmitajā oktobrī..." – nu nav tā. Tas iet lēnām. Un tu nemaz nezini, kā tas iet. Es ilgi domāju, ka man nav stila. Vēl tagad. Bet izeju cauri vienai kaudzei zīmējumu – nē, man ir stils. Tā neviens cits netaisa.

Purvītis vienmēr taisīja vienu un to pašu. Man vairāk patīk Valters. Jo viņš eksperimentēja. Un es arī. Es nevaru taisīt vienu un to pašu. Man Telavivā bija izveidojies stils, ko visi atzina. Ar guašu. Es to baigi izkopu. Tad man palika garlaicīgi. Es negribēju tā zīmēt visu mūžu. Vispār man vairāk patīk zīmulis, papīrs, nevis gleznot.

Telavivas muzejā bija tikai zīmējumi. Tas, ko viņi sauc par karikatūrām. Bet man tas vārds nepatīk.