Aizmirstā deportācija. Par lielinieku organizēto Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu 1918. gadā

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

1917. gada 7. novembrī Petrogradā valsts apvērsumā gāztās Krievijas Pagaidu valdības vietā pie varas nāca lielinieki Vladimira Ļeņina vadībā un nodibināja "padomju varu". Arī Vidzemē (Valkas, Valmieras, Cēsu apriņķī un Vācijas armijas neokupētajā Rīgas apriņķa daļā) varu pakāpeniski savās rokās pārņēma Rīgā 1917. gada augustā izveidotā Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome ar tās izpildkomiteju – Iskolatu. Lielinieku režīms Vidzemē pastāvēja tikai trīs mēnešus, taču Iskolats paguva sākt radikālas politiskas, saimnieciskas un sociālas reformas, kuras pārtrauca Vācijas armijas uzbrukums un tam sekojošā Vidzemes okupācija.

Pieņemts uzskatīt, ka pirmā iedzīvotāju masveida deportācija no Baltijas valstīm ir norisinājusies 1941. gada 14. jūnijā. Diemžēl tikpat kā nezināms ir fakts, ka jau 1918. gada februārī lielinieki deportāciju izmantoja kā vienu no savas represīvās politikas metodēm. Vidzemē un vairākās Igaunijas pilsētās tie arestēja dažādu tautību un atšķirīgām sabiedrības grupām piederīgus iedzīvotājus un izsūtīja uz Krieviju. Var šķist, ka dažu simtu cilvēku izsūtīšanu nevar salīdzināt ar tūkstošiem deportēto pēc mazliet vairāk nekā divdesmit gadiem, tomēr notikums skaudri atklāj šīs padomju terora akcijas sākotni.

Kad 1918. gada 17. februārī beidzās Austrumu frontē noslēgtā pamiera termiņš, Vācijas armija dienu vēlāk atsāka uzbrukumu, lai piespiestu Padomju Krieviju pieņemt Vācijas diktētos miera noteikumus. Iskolats, lai izvairītos no iespējamām pret lieliniekiem vērstām represijām par iepriekšējos mēnešos īstenoto teroru un vēl pēdējo reizi apliecinātu režīma būtību, 18. februāra sēdē nolēma apcietināt visus "kontrrevolucionārus" (personas, kas neatbalstīja lielinieku īstenoto politiku) un aizdomās par to turētās personas un izsūtīt no Latvijas.

Arestam un deportācijai pakļauto personu sarakstus veidoja lielā steigā un haotiski. Visbiežāk lielinieki tos sastādīja pēc savu politisko pretinieku – Latviešu zemnieku savienības (LZS) – pagastu nodaļu biedru sarakstiem, kurus apzināja jau kopš 1918. gada janvāra. Vēršoties pret Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP), lielinieki izmantoja arī preses materiālus – laikraksta "Tauta" pirmo numuru, kurā bija publicēts LPNP 28.–31. janvāra sesijas dalībnieku saraksts. Vietējos vāciešus kā potenciāli "bīstamākās personas" iespēju robežās arestēja bez izņēmuma, deportējamo sarakstos iekļaujot pat sirmgalvjus, sievietes un bērnus.

Vidzemē aresti sākās 19. februārī. Lielākajās pilsētās, kā Cēsis un Valmiera, vietējās varas iestādes pēc Iskolata rīkojuma tos veica jau dienas laikā. Kāds aculiecinieks rakstījis, ka Valmieras apriņķa Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome šajā dienā vairāk atgādināja ieroču noliktavu un "slepenu sazvērnieku klubu" nekā pašvaldības iestādi: tā bijusi pilna ar šaujamieročiem un bruņotām personām. Ap pusdienas laiku nelielas bruņotas grupas izklīdušas pa pilsētu, lai veiktu "kontrrevolucionāru" arestus. Uzmanību no šiem notikumiem novērsusi haotiskā Krievijas 12. armijas un tās iestāžu evakuācija.

Arestētajām personām nereti vispirms atņēma naudu un vērtslietas, pēc tam ieslodzīja. Kad bija sakomplektēta lielāka arestēto grupa, to pa dzelzceļu vispirms sūtīja uz Valku, tad cauri Pleskavai nogādāja tālāk Krievijā. Arestētos bieži ieslodzīja telpās, kur bija antisanitāri apstākļi. Mācītājs Kārlis Beldavs atmiņās aprakstījis pieredzēto Valmieras cietumā: "Nakts cietumā bija šausmīga. Sarkanie gvardi [1] pieveda vienmēr jaunus upurus. Trokšņaini viņi nāca iekšā, ar plintes resgaļiem pret grīdu dauzīdami un šad un tad – ak, likteņa ironijai, tautas dziesmas dziedādami. Nevarēju nemaz gulēt. (..) Ienāca daži izpildu komitejas locekļi mūs vēl reizi pārskaitīt. (..) Bet šī netīrība, kuru lielinieki uzturēja cietumā, bija grūti aprakstāma. (..) Zināms, dažādu kukaiņu bija pa pilnam."

Aculiecinieku piezīmes ļauj iztēloties arestēto sajūtas: apkārt valdošais haoss ar lielinieku un Krievijas 12. armijas atkāpšanos un Vācijas armijas tuvošanos, neziņa par savu turpmāko likteni.

Cēsīs arestētais mācītājs un politiķis Andrievs Niedra atmiņās atspoguļojis šos notikumus, skaudri atklājot gūstekņu neizpratni par notiekošo: "Daudzi bija plānās drēbēs, bez pārtikas, bez naudas, bez visnepieciešamākajām lietām." Viņš pats jau laikus bija sagatavojies iespējamai izsūtīšanai, tāpēc līdzjūtīgi vērsās pie pārējiem arestētajiem, teikdams, ka "vajadzētu vēl kaut ko no mājas paņemt līdzi". Daudzi gūstekņi turpretim domāja, ka tos vēlreiz iztaujās un ļaus atgriezties mājās. Lielinieki tobrīd vēl bija gana "humāni", lai pieļautu, ka gūstekņu tuvinieki tiem atnes pārtiku. Dažiem cilvēkiem līdz nosūtīšanai uz Valku bija ļauts sargu pavadībā pašiem aiziet uz savu dzīvokli un paņemt ceļam nepieciešamo.

Valkā lielinieki arestus veica samērā vēlu, naktī uz 20. februāri. "Ap plkst. trijiem mani uzmodināja spēcīgi dūru sitieni pret durvīm trepju lejas galā, kuras veda uz manu dzīvokli augšstāvā. Pārliecinājies, ka nelūgtie viesi nav krievu zaldāti, bet pašu ļaudis, rūpīgi noglabāju revolveri, kuru biju sagatavojis pašaizsardzībai, un gāju attaisīt durvis "viesiem" – "padomju varas" miličiem. (..) Izkratījuši dzīvokli, miliči man paziņoja, ka es tiekot arestēts, un ieteica man paņemt līdzi gultas drēbes, jo es "tik drīz neatgriezīšoties mājās"," tā piedzīvoto vēlāk, 1925. gadā, atcerējās LPNP priekšsēdētājs Voldemārs Zāmuels. Lielāko daļu no Valkā, Cēsīs un Valmierā arestētajām personām vispirms aizveda uz Valkas Svētā Jāņa evaņģēliski luterisko baznīcu, kur veica to uzskaiti, pēc tam nostādīja kolonnā un sarkangvardu pavadībā kājām lika doties uz nepilnus divus kilometrus attālo dzelzceļa staciju.

Valkas dzelzceļa stacijā iedzīvotāju deportācijai bija norīkoti vairāki neapkurināmi preču vagoni. Aculiecinieki atzīmējuši, ka pilsētas ielās un stacijā gūstekņus pavadīja "ziņkārīgā pūļa naidīgie saucieni". Zāmuels sprieda, ka tie "ne tik daudz pierādīja tiešas naida vai apmierinājuma jūtas, (..) kā vēlēšanos parādīt savu lojalitāti pret lielinieku varu". Savukārt kāds cits viņa novērojums atklāj līdzcilvēku vienaldzīgo attieksmi pret notiekošo: "Pazīstami pilsoņi, kuri paši nebija ķīlniekos, mierīgi noskatījās gājienā, sak, ne mana cūka, ne mana druva."

Liela nozīme traģisko notikumu attīstībā bija baumām, uz to pamata arestu un izsūtīšanas laikā tika nošauti 26 cilvēki. Atkāpšanās haosā bija grūti izsekot Vācijas armijas daļu virzībai un noskaidrot katras dzirdētās ziņas patiesumu. 1918. gada 21. februārī, baidoties nonākt vācu gūstā, lielinieki Strenču mežā nošāva septiņas personas. Tajā pašā dienā arī pie Kāgjarves Igaunijā lielinieki nonāvēja 10 personas no Gaujienas un tās apkārtnes, to skaitā trīs sievietes. Šos cilvēkus veda uz Valku, lai pievienotu pārējiem gūstekņiem. Vedēji bija aizkavējušies un, uzzinājuši, ka gūstekņu vilciens no Valkas jau aizbraucis, sākuši savus gūstekņus dzīt kājām uz Pleskavu piecu latviešu sarkangvardu apsardzībā. Konvojam ceļā piebiedrojušies divi jātnieki, kuri, iespējams, ziņojuši par vācu karaspēka tuvošanos. Bailēs no tā, ka viņus varētu ielenkt vācieši, sarkangvardi bija skubinājuši sagūstītos, lai viņi iet ātrāk. Kad tie, it īpaši sievietes, vairs nav varējuši gana ātri paiet, sarkangvardi nolēma gūstekņus nošaut, pēc tam tos aplaupīja un aizbēga.

Pēc Vācijas karaspēka straujā uzbrukuma 21. februārī Krievijas padomju valdība – Tautas komisāru padome (TKP) – izdeva dekrētu "Sociālistiskā tēvzeme briesmās!" Tā 8. punkts noteica, ka "visi ienaidnieka aģenti, spekulanti, bandīti, huligāni, kontrrevolucionārie aģitatori, vācu spiegi ir uz vietas nošaujami". Tiesa, dekrētā nebija paskaidrots, kam ir dotas šādas tiesības: faktiski to varēja darīt ikviens, kam bija ierocis. Tātad īstenotās slepkavības lielinieku izpratnē bija leģitīmas – būtībā ar šī dekrēta pasludināšanu sākās Sarkanais terors.

Lieliniekus sevišķi satrauca baumas par vāciešu ieņemtajām pilsētām. Arī 24. februārī pie Pleskavas šādas valodas bija izplatījušās, tamdēļ lielinieki domāja, ka ceļš uz Krieviju tiem "nogriezts". Naktī uz 25. februāri dzelzceļa stacijā Polkovoj Dvor pie Pleskavas sarkangvardi nonāvēja septiņus gūstekņus. Tas graujoši ietekmēja traģiskā notikuma lieciniekus. Kāds no Smiltenē arestētajiem, kurš tolaik atradās stacijā, 1918. gada martā avīzē "Līdums" publicētajās atmiņās liecināja, ka turpmākais ceļš uz cietumu Staraja Rusā pagāja vienās bailēs: "Katrs troksnis nakts vidū izlikās mums kā slepkavu soļi un sagatavošanās uz nāves tiesu."

Krievijā no Baltijas tika ievestas četras apcietināto grupas, kuras tika izvietotas Petrogradā, Maskavā, kā arī Sibīrijas pilsētās Krasnojarskā un Jekaterinburgā. No Vidzemes deportētie nonāca Maskavā un Jekaterinburgā. Ķīlnieku grupa, kopskaitā 71 cilvēks, pārsvarā arestētie no Rūjienas, Smiltenes un Alūksnes, 26. februārī tika ievietoti Staraja Rusas cietumā, kur tiem nācās pavadīt divas nedēļas. Vienā cietuma kamerā ievietoja pa piecām personām. Vietējie latvieši centās kaut nosacīti gādāt par ieslodzītajiem, līdz arestēto grupu nosūtīja tālāk uz Maskavu.

Aizvesti uz Maskavu, arestētie vairākas stundas bija spiesti pavadīt dzelzceļa stacijā. Arī šeit tos apmeklēja vietējie latvieši. "Visi rūpējās par mūsu tālāko likteni, atrāva no savas jau tā knapās pārtikas priekš mums, deva trūcīgākiem naudas pabalstu utt. Tā kā mūsu pavadoņi ļāva mums brīvi staigāt un iet pat uz netālo tirdziņu iepirkties, tad nolēmu kopā ar savu biedri bēgt," atmiņās laikrakstā "Līdums" rakstījis kāds no smilteniešiem. Pavadoņu "brīvo attieksmi" izmantoja deviņi arestētie. Pārējie (kopskaitā 62 cilvēki) tika nogādāti Butirkas cietumā, kur tie atradās tiešā Iskolata uzraudzībā. Par arestantu grupas stāvokli un tālākajām gaitām ziņu nav.

Otru grupu, kurā bija apcietinātie valmierieši, cēsnieki un valcēnieši, veda uz Jekaterinburgu. 24. februāra pievakarē, ešelonam stāvot Petrogradā, gūstekņus apmeklēja Zviedrijas Sarkanā Krusta misijas pārstāvji kopā ar bijušo Krievijas Valsts domes deputātu baronu Aleksandru fon Meijendorfu, mēģinot panākt to atbrīvošanu, tomēr viņu centieni bija veltīgi, un arestantus kā "padomju varai kaitīgus elementus" nolēma sūtīt tālāk uz "noziedznieku zemi Sibīriju".

Nākamās dienas vakarā gūstekņu vilciens sāka ceļu uz Jekaterinburgu, par apgādi joprojām rūpējās Zviedrijas Sarkanā Krusta misija. "Pārtikas ziņā līdz Vologdai (bija) pilnīgs tuksnesis," atcerējās kāds no Valmieras deportēts tirgotājs. Vācbaltietis Ernsts Hoiningens-Hīne, kuru lielinieki kopā ar dzīvesbiedri izsūtīja no Cēsīm, savā dienasgrāmatā aprakstījis braucienu uz nometinājuma vietu, raksturojot gūstekņu ikdienas pārdzīvojumus un grūtības. 26. februārī viņš atzīmējis: "Bez ēdiena no zviedru misijas mēs nomirtu badā."

Ir saglabājies misijas pārstāvju ziņojums, kas atklāj arestēto smagos apstākļus transportēšanas laikā. Cilvēkus veda pārpildītos preču vagonos, tajos nebija iespējams apgulties. Naktis bija aukstas, taču vagonos gaiss ātri sasila. Dvašas garaiņi pie aukstajiem vagona griestiem kondensējās un pilēja uz braucēju galvām. Nomazgāties gūstekņi nevarēja, trūka arī dzeramā ūdens. Kad vilciens uz brīdi apstājās kādā stacijā, slāpju remdēšanai izmantoja sniegu. Arestantu grupā bija aptuveni 50 sievietes un bērni, vairāki gūstekņi pa ceļam saslima. Divus ar plaušu karsoni atstāja Petrogradā, piecus smagi slimos ievietoja Vologdas slimnīcā. Kāda sieviete pa ceļam sajuka prātā un izdarīja pašnāvību, izlecot no braucoša vagona. Lielākajai daļai gūstekņu nepietiekamais un vienveidīgais uzturs izraisīja kuņģa slimības, daudzi cieta no smagas saaukstēšanās un pilnīga spēku izsīkuma.

Deportācijas galamērķī gūstekņi nonāca 4. marta rītā. Sākumā tos atstāja turpat vagonos, taču pilsētas padome nolēma gūstekņus ieslodzīt Jekaterinburgas cietumā. Pēcpusdienā deportētos cilvēkus izveda uz perona un nostādīja rindā, kur tiem salstot bija ilgi jāstāv, līdz sākās gājiens uz aptuveni trīs kilometru attālumā esošo cietumu. "Ejot uz cietumu, mēs tikām no visām pusēm pamatīgi apbrīnoti, bet tās ņirgāšanās, ar kādu mūs pavadīja mūsu dzimtenē, Valmierā un Valkā, mēs nemanījām," pieredzēto ceļā uz ieslodzījuma vietu raksturojis valmierietis.

Pie cietuma gūstekņi sadalīti mazākās grupās. Sievietes un, domājams, arī bērnus nošķīra no vīriešiem, atbilstoši dzimumam nosūtīja uz atsevišķiem cietuma korpusiem. Cietuma kameras bija pārpildītas. Kamerā, kur bija paredzēts ievietot līdz 24 personām, ievietoja 30 cilvēkus. Ieslodzījumā gūstekņiem bija jāievēro stingrs dienas režīms: vakaros pēc zvana jādodas pie miera, "liekoties uz saltas grīdas", ik rītu pēc zvana jāceļas, un tikai pēc zvana drīkstēja doties pastaigā iežogotajā cietuma pagalmā, tāpat arī saņemt vārītu ūdeni un pārtiku.

Cietumā valdīja liela netīrība. Vārīto ūdeni deva nemazgātos, appelējušos metāla vai koka spaiņos. Pelējums klāja arī bļodas, kurās arestētajiem pasniedza maltīti. "Netīrība neaprakstāma. (..) Mēsli (..) visos stūros un kaktos. No sākuma tas viss izliekas tik riebīgi, bet ar laiku sākām aprast. Ar lielu baudu izmantojām īsās pastaigas. Brīvā, svaigā kalnu gaisā profesora (Paula) Sokolovska vadībā vingrojam, skrienam un visādi stiprinājamies, jo neviens nevar noteikt, cik ilgi mums būs jāsmok šinī zaņķī," tā cietumā pavadītās dienas aprakstījis no Valmieras deportētais tirgotājs.

Par arestētajiem atļauto iespēju robežās aizvien rūpējās Zviedrijas Sarkanais Krusts, katru pēcpusdienu nespējīgos un slimos apgādājot ar sātīgām pusdienām un visus gūstekņus nodrošinot ar siltu veļu, segām un citām pirmās nepieciešamības lietām. Misija parūpējās arī par to, lai gūstekņiem ieslodzījuma vietā pieejamo trauku un galda piederumu vietā tomēr būtu tīras bļodas un karotes.

Deportācija bija klaji nelikumīgs un patvaļīgs akts, tāpēc Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļa Petrogradā sāka rīkoties, lai panāktu izsūtīto cilvēku atgriešanos Vidzemē. LPNP informēja par notikušo Rietumu sabiedroto valstu sūtņus, vērsās arī pie lielinieku valdības, latviešu sociāldemokrātiem – maziniekiem Maskavā, kā arī Vācijas valdības iestādēm. Liela nozīme bija 1918. gada 3. martā noslēgtajam Brestļitovskas miera līgumam, kura 6. punkts noteica, ka Krievijai tūlīt jāatbrīvo visi apcietinātie un deportētie Vidzemes un Igaunijas iedzīvotāji un jāgādā par to drošu atgriešanos mājās. Tomēr lielinieku varas iestādes vēl ilgi lika tam dažādus šķēršļus.

Lai paātrinātu gūstekņu atgriešanos, latviešu diplomāts Kārlis Zariņš 1918. gada martā personīgi vērsās pie Padomju Krievijas tieslietu komisāra Pētera Stučkas, piedāvājot ķīlnieku apmaiņu: "Ja Krievijas valdības iestādes atsvabinātu Baltijā apcietinātos un no turienes izvestos iedzīvotājus, tad vācu kara iestādes varbūt atsvabinātu Baltijā palikušos lielinieku vadoņus." [2] Stučka tam piekrita, un marta vidū apcietinātie no Jekaterinburgas cietuma jau bija atbrīvoti. Taču ieslodzītie Butirkas cietumā Maskavā tā arī netika atlaisti.

Ar 11. martā saņemtā lielinieku valdības rīkojuma izpildi par arestēto atbrīvošanu neviens sevišķi nesteidzās. Tikai pēc vairākām mokošā neziņā pavadītām stundām vidzemniekus no Jekaterinburgas cietuma pārvietoja uz Sarkanā Krusta telpām. Aizbraukšana no pilsētas bija paredzēta 14. martā, plksten trijos dienā, piecos III klases vagonos. Apgādājušies ar pārtiku, gūstekņi ieradās stacijā, tomēr līdz nonākšanai Vidzemē vēl pagāja ilgs laiks – ešelonam drīz vien lika atgriezties, un četrās diennaktīs tas nobrauca tikai apmēram 280 km, jo to regulāri aizturēja.

Atgriešanās dzimtenē gūstekņiem izvērtās par garu un sarežģītu procesu, ko lielā mērā ietekmēja militārā un politiskā situācija saimniecisko un politisko juku izpostītajā Krievijā. 22. martā ešelons bija atsācis ceļu austrumu virzienā un nākamās dienas rītā atkal atradās nepilnu 80 km attālumā no Jekaterinburgas. Pilsētas padome 27. martā nosūtīja Stučkam telegrammu, apgalvojot, ka tai nav zināmi "motīvi", kādēļ tika pieprasīta no Baltijas deportēto personu atbrīvošana: "Tur ir baltiešu soda vienību vadītāji." [3] Šādu personu atbrīvošanu lielinieki nevarēja pieļaut, tāpēc vilcienu atkal uz vairākām dienām aizturēja.

Kopumā 17 dienu laikā nobraukto kilometru skaits bija mērāms vairākos tūkstošos, taču, bezjēdzīgi braukājot turpu šurpu, ešelons bija pietuvojies Vidzemei tikai par nepilniem 500 kilometriem. Situācija vilcienā kļuva kritiska. Gūstekņiem ilgstoši uzturoties vagonos, sanitārie apstākļi bija kļuvuši "neizturami", atkal strauji pieauga saslimšanas gadījumu skaits.

3. aprīļa pēcpusdienā Permā stāvošos gūstekņu vagonus beidzot pievienoja vilcienam, kurš brauca Vjatkas virzienā. Bez sevišķiem starpgadījumiem naktī uz 5. aprīli gūstekņi nonāca Vologdā. Pilsētā tos pārsteidza jauns rīkojums: braukt mājup nevis pa taisnāko ceļu cauri Petrogradai, bet doties uz Maskavu. Noskaņojumu, kāds valdīja gūstekņu vidū, izsaka piezīme valmierieša atmiņās: "Nodomājām, ka nu atkal iesāksies ceļošana uz visām debess pusēm (..), un nospriedām, ka gadījumā, ja mūs tiešām gribēs sūtīt uz Maskavu, – mēs pieteiksim streiku. Bet, kad mūsu zviedru pavadonis (..) aizrādīja, ka Maskavā esot viņu – zviedru – sūtnis, tad mēs pielaidāmies un bijām ar mieru – lai mūs ved, pa kādu ceļu vēlas, bet lai tikai drīzāk noved dzimtenē."

Maskavu gūstekņu vilciens sasniedza 6. aprīlī ap pusdienas laiku. Pilsētā bija jāpavada divas dienas, tad ceļš veda tālāk uz Oršu Baltkrievijā, kur deportētos bija paredzēts nodot Vācijas okupācijas varas iestādēm. 10. aprīļa rītā vilciens ienāca Oršā. Pirms gūstekņiem atļāva šķērsot demarkācijas līniju, krievi rūpīgi pārmeklēja viņu ceļasomas, iespējams, nolūkā konfiscēt ieročus. Kad mantu kratīšana bija pabeigta, vilcienu pieveda pie robežas, kur cilvēkus pēc vārdiem izsauca laukā no vagona un lika kājām mērot ceļu uz vācu pārvaldībā esošo teritoriju. Nonākuši otrpus robežai, gūstekņi sakāpa vāciešu atsūtītajā vilcienā, kas tos nogādāja uz nepilnus divus kilometru attālo preču staciju. Tur no jauna gūstekņus pārskaitīja un ļāva sākt ceļu uz dzimteni.

Karā izpostīto dzelzceļa līniju dēļ mājupceļš bija jāmēro ar līkumu dienvidu virzienā – cauri Minskai. 11. aprīļa pēcpusdienā iebraukuši pilsētā, gūstekņi uzzināja, ka dažas dienas vēl būs jāpavada Maladzječnā ierīkotā filtrācijas nometnē, kas vienlaikus pildīja arī sanitārijas funkcijas: vācieši uzskatīja, ka pirms atgriešanās bijušajā dzīvesvietā noteikts laiks jāpavada karantīnā. Vidzemnieki tur nonāca 12. aprīlī. Vācu okupācijas varas iestādes šo nometni bija ierīkojušas bēgļiem un bijušajiem Krievijas impērijas armijas karavīriem, jo pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas bija sākusies masveidīga iedzīvotāju migrācija.

Nometne bija aptuveni vienu kvadrātkilometru liela ar vairākiem desmitiem baraku, katrā varēja nometināt ap 100 cilvēku. Tā kā trūka vilcienu tālākam ceļam, barakās nācās dzīvot vairākas dienas vai pat nedēļas. Valmierieša atmiņās dzīves apstākļi nometnē būtiski atšķiras no iepriekš piedzīvotā: "Pavadot dažas dienas lēģerī, mēs dabūjām atpūsties, nomazgāties, izmazgāt un apmainīt veļu. (..) Ikvienam lēģera iemītniekam izdod pusotru mārciņu maizes dienā, pusdienās vienu litru tumīgas zupas. (..) Rītos un vakaros kukņā (virtuvē) pēc izvēles pasniedz cigoriņu vai iesala kafiju. Aizdara vietā izdod gaļas vai zivju konservus un marmelādi. (..) Lēģerī (..) pārdod reibinošus dzērienus. Šīs ērtības arī uz dažiem (..) dara savu iespaidu, un līdz šim saīgušie barakā atgriežas jautrā dūšā. Kādā barakā ietaisījies frontes teātris un viesus uzjautrina ar jautriem priekšnesumiem. Bet, neraugoties uz to, ka še (ir) gādāts par omulību un jautrību – visu tautību un kārtu priekšstāvji tomēr sajūt smeldzošas ilgas pēc dzimtenes un savējiem."

1918. gada 16. aprīlī gūstekņi beidzot sāka ceļu uz Latviju. Nākamās dienas pēcpusdienā vilciens, izbraucis cauri Lietuvai, sasniedza Jelgavu, tad turpināja ceļu uz Rīgu. Pirms došanās uz Cēsīm, Valmieru, Valku, vienu dienu vēl nācās uzkavēties Inčukalnā. Lielākajās pilsētās deportēto iedzīvotāju sagaidīšanai pulcējās viņu tuvinieki, ar karodziņiem un egļu zariem greznoja dzelzceļa stacijas, rīkoja pat koncertus. Sagaidītājiem gūstekņu izskats raisīja izbrīnu: daudzi bija kažokos, velteņos un ziemas cepurēs, citi – skrandās.

Precīzs no Vidzemes deportēto iedzīvotāju skaits nav zināms. Apkopojot tā laika presē publicētos izsūtīto personu sarakstus, var apgalvot, ka Iskolata represīvajā akcijā cietušo skaits bija vismaz 300 personas, no kurām nepilns simts bija sievietes un bērni. Nevainīgu cilvēku arests, deportācija un vairākos gadījumos arī nonāvēšana apliecina, cik bīstama var izvērsties akla sekošana idejām, kuru vārdā tiek upurēts pats galvenais – cilvēcība.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2023., 4. nr.

[1] Sarkanā gvarde bija brīvprātīgo bruņotais formējums, kas sastāvēja no lieliniekiem lojālām personām, veica represijas pret t. s. "kontrrevolucionāriem" un uzturēja kārtību irstošās Krievijas armijas aizmugurē.

[2] Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 6033. f., 1. apr., 36. l., 53. lp.

[3] Latvijas Valsts arhīvs, PA-55. f., 2. apr., 2. l., 10.–11. lp.

Avoti

Laura Kļaviņa ir vēsturniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece. Interesē Latvijas 19. gadsimta beigu—20. gadsimta sākuma politiskā vēsture, latviešu lielinieku darbība u. c. Par LU izstrādāto maģistra darbu Iskolata režīms Vidzemē 1917. gada novembrī—1918. gada februārī: represīvā politika saņēmusi Bernharda Holandera balvu (2023).