Mūžam mīļie – sklandrauši. Kāda ļaužu kopiņa tos atzinusi par gastronomisku izgāšanos un starptautiska lieluma šausmām. Man kā kurzemniecei, protams, nav iespējams šo viedokli atstāt nekomentētu.
Garšas kārpiņas katram dancā savādāk. Es mīlu sklandraušus kopš bērna kājas, jo uzaugu naturālajā saimniecībā, Aizputes ielā, Kuldīgā. Staigāju pa māju un lūdzos sklandraušus. Tos man apsolīja rudenī, kad būs novākti kartupeļi.
Bērns lūdzās, un mājas sievietes – Omamma Elza, Opapa māsa Herta, (savējiem – Musītis), un neiztrūkstoši – Lielā omamma Līze, mana vecvecmamma, dzimusi 1890. gadā, ķērās pie grandiozā darba. Elza gatavoja kartupeļus, Musītis rīvēja burkānus, Līze zināja, kā pagatavot pamatni. Viņas cepa tādus sklandraušus, kādus tagad vairs nevar atrast un pagatavot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
