Unikāla piemiņas grāmata. Par Jura Millera 'Lielie kapi Rīgā'

Sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Tā baltvāciešu rakstnieks Verners Bergengrīns (1892–1964) iesāk stāstu ciklu par dīvainiem atgadījumiem ar senās Rēveles, mūsdienu Tallinas iedzīvotājiem, kurā vēsta par nāves dabisko klātbūtni cilvēka dzīvē, pat ja tā izpaužas biedējošā un mazliet savādā veidā. Savāds ir arī stāsts par Rīgas Lielo kapu 250 gadus ilgo vēsturi, kam veltīta šī gada sākumā izdotā Jura Millera grāmata. Šo rindu autoram bija tas gods būt vienam no grāmatas konsultantiem, tādēļ atturēšos no tās vērtēšanas, bet piedāvāšu pārdomas par šīs monogrāfijas nozīmi Rīgas ārpilsētas senākās kapsētas vēstures izpētē.

Pārsteidzoši, bet Latvijas galvaspilsētas lielākās kapsētas vēsture līdz šim tā arī nav uzrakstīta, lai gan tai veltīti dažādi apcerējumi jau kopš 19. gadsimta. Sākot ar Johana Kristofa Broces monumentālajiem "Zīmējumu un aprakstu" sējumiem un beidzot ar 20. gadsimtā tapušajām publikācijām, Lielo kapu vēsturi pa laikam ir papildinājuši kāda pieminekļa vai kapličas, arī atsevišķu kapsētas daļu attēli, tomēr tie ir fragmenti, kas tikai aptuveni ļauj iedomāties, kādi bija Rīgas Lielie kapi, pirms 20. gadsimta notikumi tos pārvērta šodien vēl atlikušajās lauskās.

Millera grāmatā kapsētas vēsture pirmo reizi attēlota viengabalaini, izklāstot tās veidošanās apstākļus no pirmsākumiem līdz mūsdienām, starp hronoloģiskā ietvara galapunktiem novietojot to, kas ir zināms par Lielajos kapos guldīto dzimtu vēsturi un ievērojamāko personu piemiņas vietām. Nepārvērtējama uzziņas vērtība ir grāmatas nobeigumā iekļautajam atsauču un izmantotās literatūras sarakstam, kas sniedz norādes uz materiāliem, par kuru eksistenci līdz šim zināja tikai daži pētnieki.

Rīgas Pilsētas kapus sāka ierīkot 1773. gada maijā, izpildot Krievijas impērijas Senāta rīkojumu sakarā ar mēra epidēmiju, kas plosījās pilsētās, kur mirušo apglabāšanai vēl arvien izmantoja zem baznīcām ierīkotās kapenes. Pilsētnieku skaitam augot, no viduslaikiem pārmantotā apbedīšanas prakse kļuva bīstama, jo veicināja sērgu izplatīšanos. Lai novērstu infekciju radīto postu, jauno kapsētu ierīkoja tagadējās Miera ielas galā, kas atradās drošā attālumā no vietas, kur tolaik beidzās priekšpilsētas kvartālu apbūve.

20. gadsimta sākumā Lielo kapu platība jau bija 35 ha, un 1909. gadā pilsētas dārznieks Georgs Kūfalts paredzēja, ka apmēram pēc pusgadsimta tos nāksies slēgt un pārvērst par parku, līdzīgi bijušajām kapsētām pie Visu Svēto baznīcas un Sv. Franciska baznīcas Katoļu ielā. Neviens tolaik gan nevarēja iedomāties, kādā veidā šo ideju īstenos sešdesmit gadus vēlāk.

Vēl starpkaru periodā Rīgas Lielajos kapos atradās 38 sakrālās arhitektūras objekti, daudzu vācu un latviešu ģimeņu piederīgo mūža mājas un majestātiskā Jaunā kapela, tagad Rīgas Augšāmcelšanās baznīca. Tās atdzimšana no drupām kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem simboliski apliecina brīnuma īstenošanos, kura pamatā ir bijis pašaizliedzīgs brīvprātīgo darbs, tāpat kā cīņa pret neseno "kapu tramvaja" afēru Rīgas domē, arī par to varam izlasīt šajā grāmatā. To, cik pieminekļu un piemiņas zīmju bija uzstādīts Lielajos kapos, vairs nekad nebūs iespējams noskaidrot: pēc sistemātiskās postīšanas padomju okupācijas gados kapsēta ir pārvērtusies "klīstošajā holandietī" no pagātnes, mēs esam to sastapuši ceļā uz nebūtību jau saārdītu un lielā mērā izlaupītu.

"Aizgājējs, kuram jāpaliek" – tā arhitekts Pēteris Blūms nosauca savu rakstu par Mārtiņa kapiem Pārdaugavā, ko publicēja 1981. gadā – laikā, kad Lielo kapu postīšana notika pilnā sparā. Nelīdzēja retoriska kaunināšana laikrakstos, nedz toreizējā Rakstnieku savienības valdes sekretāra Jāņa Petera autoritāte, jo Lielo kapu likteni sešdesmito gadu nogalē bija izlēmusi pilsētas izpildkomiteja, pārvēršot tos par t.s. memoriālo parku. Tas gan nenozīmēja, ka pilsēta uzņemtos rūpes par Lielo kapu saglabāšanu. Drīz vien cauri kapiem izbūvēja Senču ielu, bet Cīņas korespondents vienkārši atzina, ka šeit apglabātajiem cilvēkiem "pati vēsture ir nesaudzīgi soļojusi pāri." Lielo kapu mantojuma apzināšana tolaik notika vienlaikus ar milicijas netraucētu pieminekļu zagšanu un postīšanu.

Padomju okupācijas laikā nodarīto postījumu apjoms netika fiksēts un par to var spriest tikai aptuveni, sekojot tam, kā publicētajos un nepublicētajos pārvaldes iestāžu lēmumos un pieminekļu sarakstos no 1959. līdz 1987. gadam mainās aizsargājamo objektu skaits: kāda piemiņas vieta tiek "apstiprināta", pēc tam tā pazūd, reizēm atkal uzrodas... Gluži kā sfinksas skulptūra, kas reiz sargāja Šveinfurtu ģimenes kapus, pirmo reizi tika nolaupīta sešdesmitajos gados, vēlāk atjaunota un otrreiz nolaupīta jau 2001. gadā. (168–169) Šādu stāstu Lielajos kapos ir daudz. Kapi, pat degradēti līdz bezmaksas akmeņlauztuvju līmenim, tomēr ir vieta, kam izsenis piedien mistiski notikumi. Mirušajiem gan ir vienalga, bet mēs meklēsim viņu pēdējo atdusas vietu bezpersoniskajā zālienā, jo negaidot kļuvis svarīgi par tiem atcerēties.

Pagātnes atcerēšanās kontekstā Jura Millera grāmata par Rīgas Lielajiem kapiem patīkami atšķiras no tendences, kas patlaban vēstures rakstīšanā pieņemas spēkā. Aizraujoties ar agrāk marginalizēto Kurzemes un Vidzemes muižu vēstures pētniecību, latviski ir publicēts jau krietns skaits novadpētnieku darbu, kā arī akadēmisku pētījumu. To vērtība ir dažāda, nozīme – pretrunīga.
Lasot šos darbus, bieži rodas iespaids, ka vēlamies nevis atgūt iepriekš nenovērtēto Latvijas vēstures daļu, bet gan piekļūt tuvāk Baltijas vācu aristokrātijas mantojumam, pat "izgudrojot" savu piederību šim sabiedrības slānim. Kas par to, ka muižniecība allaž turējās savrup un ievēroja distanci pret citām sociālajām kārtām, jo tikai tā spēja nodrošināt savu politisko ietekmi un arī dzīvesveida autonomiju. Mūsdienu sajūsma par Baltijas vācu muižniecības vēsturi, kas nebūt nav visa, bet gan tikai labāk pazīstamā šīs kopienas vēstures daļa, ir mazliet vienpusīga un pat naiva. Tā līdzinās mēģinājumam nokļūt iztēlotā pagātnē bez stingri noteiktajām kārtu atšķirībām un to radītajiem konfliktiem. Baltvāciešu vēstures vandālisko noliegumu, ko simbolizē arī Rīgas Lielo kapu traģēdija, tagad nomainījusi pretējā galējība.

Jura Millera grāmatas lietišķais tonis laikus atgādina par piemirsto vēstures rakstīšanas principu: sine ira et studio... Pagātni izmainīt nav iespējams, taču ir iespējams saglabāt tās daudzveidību. Kā apjoma, tā arī satura ziņā unikālais vizuālo materiālu klāsts, fotogrāfiju un karšu krājuma bagātība kopā ar tekstiem par lielākoties iznīcinātajiem pieminekļiem un celtnēm, patiesi rada sajūtu, ka varam iegūt visai pilnīgu priekšstatu par Rīgas Lielajiem kapiem gan to krāšņuma, gan arī posta gados. Nekur citur ārpus šīs grāmatas vākiem vienkopus neatradīsim informāciju, kas izkliedēta dažādu iestāžu arhīvos, bibliotēku krājumos un personiskajās kolekcijās. Un tikai šajā grāmatā ir godināti visi, kas, par spīti padomju iestāžu "oficiālajai vienaldzībai", darīja visu iespējamo, lai glābtu to, kas bija glābjams: fotografētu pieminekļus un fiksētu uzrakstus, nostiprinātu brūkošās celtnes un kaut vai pierakstītu to, kad no kārtējās kapa vietas pazudusi klasicisma tēlnieka darinātā akmens vāze un 19. gadsimtā lietais čuguna žogs.

Rīgas Lielo kapu piemiņas saglabāšanas centieni turpinās, jo kapsētas vairs nav, ir tikai atsevišķas apbedījumu vietas, kas joprojām liecina par kādreizējo nekropoli, Dieva dārzu, unikālu memoriālās tēlniecības kompleksu Rīgā, par pilsētas atmiņas mājvietu – vai arī par tās izpostīto ligzdu. Jura Millera grāmata ir piemineklis Rīgas Lielajiem kapiem, un pieminekļus rada, lai atcerētos to, ko nedrīkst aizmirst. Laikam tieši tādēļ, ka atmiņa saglabā cerību nākotnei.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2023., 5.nr.

Atsauces

Verners Bergengrīns. Nāve Rēvelē. Dīvaini stāsti par kādu senu pilsētu. No vācu valodas tulkojusi Austra Aumale. Aizpute: Harro von Hirschheydt, 2000. 13. lpp.

O. Grauds. Senai atbalsij jauna skaņa. Cīņa. 1969. 6. jūlijs. Nr. 156. 4. lpp.

Pēteris Blūms. Aizgājējs, kuram jāpaliek. Liesma. 1981. Nr. 6. 26. lpp.

Jānis Peters. Viņu piemiņai, mūsu godam. No: Kalējs kala debesīs... Rīga: Liesma, 1981. 108.–118. lpp.

Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rīgā. Rīga: Neputns, 2010. 318.–333. lpp.