'Līdz šim teātra rēgs bija Smiļģis.' Zaiga Gaile par pagrabiem, sienām un mājām  (4)

Vakar atklāšanas pasākumā kāds teica, ka būvēt teātri arhitektam ir vissarežģītāk no visām būvēm. Jūs piekrītat, ka tas ir visizaicinošākais uzdevums?

Slimnīcas arī ir ļoti sarežģītas, bet slimnīcas neesmu būvējusi. Protams, nevar salīdzināt ar kādu biroju ēku vai dzīvojamo māju, jo teātrī nedrīkst krustoties publikas un trupas ceļi. Tas ir galvenais. Tāpēc mums tur ir arī tas tilts, ko Alvis [režisors Alvis Hermanis] sauc par tiltu uz nākotni, bet es viņu saucu par čūsku. Jūs izstaigājāt to visu?

Jā, izstaigāju. Jāatzīst, ka man arī tas drīzāk atgādināja čūsku.

Pirms septiņiem gadiem, kad teātris izvācās no Lāčplēša ielas telpām, tur bija tāds metāla tilts, sliede, kas gāja šķērsām pāri pagalmam, un to bija izgudrojis [Dailes teātra dibinātājs Eduards] Smiļģis. Lai nebūtu ar rokām jānes dekorācijas no noliktavas, viņi pa tādu trīsi tās aizvilka līdz skatuves aizmugurei. Tagad tas viss ir daudz vienkāršāk. Bet, jā, tur ir jāizdomā, kā aktieri, publika, kā dekorācijas, kā gaismas un skaņas netraucē viena otrai.

Alvja modelis ir ģimenes modelis, ģimenes māja. Ar to mēs pirms 10 gadiem sākām. Trupa ir maza, visi dara visu. Ir tikai 100 cilvēku, kas nav daudz. Šis ģimenes modelis ietver arī to, ka neko ārā nemet un visu glabā uz vietas, visu taisa uz vietas. Un tāpēc ir jādomā par to, lai katrs meistars, katrs aktieris varētu ērti un labi justies.

Sākums bija tāds, ka zem visas teātra teritorijas izraka pagrabu. Un, tā kā tā teritorija tagad ir trīs reizes lielāka, mēs rakām un rakām, kamēr viens pālis trāpīja kaimiņu mājas pamatos, parādījās plaisas, un tā bija pirmā drāma. Un pēc šīs drāmas krita pirmā būvfirma "Re&Re". Līgumu laušana ilga kādu gadu, un māja stāvēja bez jumta, un iekšā lija lietus. Un tad bija jauna būvfirma – "Skonto", kas te ir bijusi septiņus gadus. Bet man tie ir 10 gadi, jo bija jau vēl konkurss.

Un tagad šis sarežģītais būvprojekts ir finišējis. Ja es pēkšņi būtu arhitekte, tad, domājot par kādu pabeigtu projektu, man būtu nedaudz skumji, jo es ilgi taču esmu ar to darbojusies un ir kaut kādas idejas tapušas, domas, protams, kopā ar citiem. Bet tad tu to atdod sabiedrībai un tas iegūst jau pavisam citu stāstu, un citi cilvēki – aktieri, sabiedrība – to būvi tālāk veido. Varbūt pat citādi, nekā jūs esat to sajutusi. Tur nav arī skumju, ka tas ir noslēdzies un tas vairs nav jūsu?

Protams, ka ir skumjas. Ir tāds tukšums. Bet mums laimējās, ka tagad uzreiz ir Vāgnera nams, un tas ir tik intensīvi – abi šie projekti šovasar pārklājās. Un Vāgnera nams nav daudz mazāks. Arī tur ir divas zāles un milzīgi pagrabi, un tā māja ir arhitektūras piemineklis, tā ir Vecrīga. Mums pat nebija idejas, kā organizēt darbus, un tad viena no idejām bija, ka uztaisa lielu jumtu un tur noliek visas lietas. Apkārt taču ir ielas, nav, kur ceļamkrānu ielikt.

Un tas pats jau bija JRT. Tajā pilsētbūvnieciski tik sarežģītajā situācijā, kur apkārt ir piecstāvīgas mājas, pirmajā brīdī mums šķita, ka ir jāizlauž siena tur, kur ir skatuve, lai varētu vispār transportu nodrošināt un tiktu iekšā būvlaukumā. Pēc laika izdevās ar blakus māju noslēgt vienošanos, un visa būvniecība notika caur kaimiņmājas pagalmu. Sākumā gan viņi prasīja milzīgi lielas summas, ap diviem miljoniem, un to mēs nevarējām atļauties.

Divi miljoni par to, ka jūs esat pagalmā?

Nu jā, bet tie tomēr ir