Valmierietes Jautrītes Putniņas pirmais ceļrādis skaņu pasaulē bija tētis - smalkmehāniķis un mūzikas sirsnīgs cienītājs. Teicamu skolu klavierspēlē Jautrīte baudījusi visupirms Valmierā pie Alvīnes Liepiņas-Sineps, pēc tam Rīgā pie Arvīda Dauguļa. Jau tolaik ne bez protestiem, jo pianiste, šķiet, kopš agriem gadiem zinājusi, ko īsti vēlas: "Izlīdzināt visus virstoņus un nospēlēt precīzas notis - tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules, kuras savā starpā cīnās un otrā bieži vien iznīcina pirmo. Nepārprotiet mani, es nekad neesmu apšaubījusi prasību pēc perfekta nošu teksta. Nekad arī neesmu apgalvojusi, ka tas, ko spēlēju, ir tehniski bez vainas, taču, ja man jāizvēlas, vai perfekti izspēlēt visas notis vai labāk izlaist kādu no tām, lai tikai paliktu brīnumainajā pasaulē, kas ir saprotama jebkuram neprofesionālam mūzikas klausītājam, es izvēlēšos muzikālo variantu, nevis nošu atspēlēšanu. Tas ir dīvaini, taču māksla nevar būt absolūti pareiza - tajā vienmēr ir kas tāds, ko ar prātu nav iespējams izskaidrot."
Pēc studiju gadiem Jautrīte Putniņa kļuva par skolotāju Mediņos un docētāju konservatorijā, kā arī daudz koncertēja līdz 1968. gada 25. maijam, kad pianisti atbrīvoja no darba augstskolā un aizliedza uzstāties 100 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu. Par mūziķes darbavietu kļuva Liepājas mūzikas vidusskola. Gandrīz visi to gadu radioieraksti pazuda nebūtībā. Uz skatuves un Latvijas Radio ierakstu studijā Jautrīte Putniņa atgriezās 80. gadu beigās. Konservatorijas skatuve pianistes atgriešanos piedzīvoja tikai 2009. gadā. Toties tā bija triumfāla atgriešanās. Uz devītā gadu desmita sliekšņa Jautrītes Putniņas spēle joprojām bija fascinējoša.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!