Valmierietes Jautrītes Putniņas pirmais ceļrādis skaņu pasaulē bija tētis - smalkmehāniķis un mūzikas sirsnīgs cienītājs. Teicamu skolu klavierspēlē Jautrīte baudījusi visupirms Valmierā pie Alvīnes Liepiņas-Sineps, pēc tam Rīgā pie Arvīda Dauguļa. Jau tolaik ne bez protestiem, jo pianiste, šķiet, kopš agriem gadiem zinājusi, ko īsti vēlas: "Izlīdzināt visus virstoņus un nospēlēt precīzas notis - tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules, kuras savā starpā cīnās un otrā bieži vien iznīcina pirmo. Nepārprotiet mani, es nekad neesmu apšaubījusi prasību pēc perfekta nošu teksta. Nekad arī neesmu apgalvojusi, ka tas, ko spēlēju, ir tehniski bez vainas, taču, ja man jāizvēlas, vai perfekti izspēlēt visas notis vai labāk izlaist kādu no tām, lai tikai paliktu brīnumainajā pasaulē, kas ir saprotama jebkuram neprofesionālam mūzikas klausītājam, es izvēlēšos muzikālo variantu, nevis nošu atspēlēšanu. Tas ir dīvaini, taču māksla nevar būt absolūti pareiza - tajā vienmēr ir kas tāds, ko ar prātu nav iespējams izskaidrot."
Pēc studiju gadiem Jautrīte Putniņa kļuva par skolotāju Mediņos un docētāju konservatorijā, kā arī daudz koncertēja līdz 1968. gada 25. maijam, kad pianisti atbrīvoja no darba augstskolā un aizliedza uzstāties 100 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu. Par mūziķes darbavietu kļuva Liepājas mūzikas vidusskola. Gandrīz visi to gadu radioieraksti pazuda nebūtībā. Uz skatuves un Latvijas Radio ierakstu studijā Jautrīte Putniņa atgriezās 80. gadu beigās. Konservatorijas skatuve pianistes atgriešanos piedzīvoja tikai 2009. gadā. Toties tā bija triumfāla atgriešanās. Uz devītā gadu desmita sliekšņa Jautrītes Putniņas spēle joprojām bija fascinējoša.
Pianistes trāpīgie un pārdomātie spriedumi un vērojumi ir vērtīgs izziņas avots tiem, kas brīvajos brīžos mēdz pārdomāt mūzikas un, jo īpaši, interpretācijas būtību. Zīmīgs ir Jautrītes teiciens - "jūtas mūzikā nevērtēju necik augsti". Sajūtas gan. "Kņudoņa vēderā, tas nav poētiskums, bet realitāte - ja tu ar dzirdi uztver kaut ko tik īstu un patiesi labu, tad tas rezonē tavā ķermenī pavisam fiziski, radot labsajūtu saules pinumā. Un šīs pieredzes unikalitāte ir tajā, ka to var sajust jebkurš klausītājs, kurš atnācis klausīties mūziku, neatkarīgi no savas sagatavotības pakāpes. Tā nav intelektuāla, bet īsteni fizioloģiska pieredze."
Katra skaņa Jautrītes Putniņas klavierspēlē ir informācija. Dažkārt gribas ar Jautrīti strīdēties. Droši vien labāk nevajag. Tomēr, pat ja nepiekrīti, esi spiests pārdomāt, kāpēc nepiekrīti. Pat ja nepatīk, kā spēlē, esi spiests analizēt. Ikviens, kurš rosina domāt, ir mūsu labs draugs un padomdevējs. Jautrītes klavieres ir kā stāstāmās stelles: Vīgnera sonātei vai nervozām Kuperēna ainiņām, Skalbes pasakām vai Haijāma pantiem, Johanam Sebastiānam - tuvam kā viesistabā tēju dzerot, Melngailim - nešpetnam kā pati pianiste, Volfgangam Dārziņam - vienkāršam kā linu audums. Jautrītes Putniņas pasaulē ir vērts ielūkoties. Un vēl - Lielo mūzikas balvu Jautrīte Putniņa saņems akurāt astoņdesmit otrajā dzimšanas dienā.
Izmantoti fragmenti no Edgara Raginska sarunas ar Jautrīti Putniņu (žurnāla "Mūzikas Saule" 2009. gada pēdējais un 2010. gada pirmais laidiens)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!