Silvija Brice: '...izdancot līdzi autoram'  (9)

Guntis Berelis. Saistībā ar tevi ir gadījies dzirdēt bezmaz kaut ko budistu koanam līdzīgu. Cik Silviju Briču jābūt Latvijā, lai varētu satulkot visas Silvijas Brices tulkotās grāmatas?

Silvija Brice. Nu vai zini!!! Tas jautājums mani tiešām ved no pacietības laukā. Tak vienkārši tulkoju - un viss!

G. B. Bet jautājums, pareizāk sakot, neizpratne, kas ir jautājuma fonā, nekur nepazūd. Var jau jautāt arī pavisam vienkārši - cik metrus grāmatplauktā aizpilda tevis tulkotā grāmatas? Skaits tev droši vien sen kopš sajucis.

S. B. Bail skaitīt. Varētu būt pāri 150...

G. B. ...kur ietilpst arī milzumdaudz sarežģītu tekstu, kādiem dažs tulkotājs neuzdrošinātos ķerties klāt, tostarp Gintera Grasa "Brīnumkaste" un Salmana Rušdi "Florences burve", kas nebūt nav vienīgās pagājušogad izdotās tevis tulkotās grāmatas. Ne katrs spēj lasīt tādā tempā, kā tu tulko, un vismaz latviešu literatūras vēsturē neviens tevi nav pārspļāvis. Turklāt tu ne tikai tulko, bet arī rediģē, braukā pa lielajiem grāmattirgiem, gādādama izdevējiem grāmatas, un, galu galā, pieļauju, brīžiem arī dzīvo. Kā tu pati skaidro šo gluži vai neticamo produktivitāti?

S. B. Pašu pārņem šausmas, ieraugot plauktus, kas pilni ar manis tulkotajām grāmatām. Patlaban gan dzīvoju aizvien vairāk, savukārt tulkoju - mazāk. Bet, pirmkārt, man baigi patīk to darīt...

G. B. Patīk tā vienkārši sēdēt pie galda un tulkot?

S. B. Jā, apmēram tas pats, kas risināt krustvārdu mīklas. Man ir arī veicies, jo nav bijis jātulko nekas tāds, kas riebjas, ja nu vienīgi jaunībā pāris dāmu romāni, bet lielākoties tie darbi bijuši baigi interesanti. Kā tik daudz... Saproti, tas patiešām ir kaifs - sēdēt pie galda un tulkot. Vienīgi samērā vēlu attapos, ka dzīve paiet, tāpēc tagad tik dikti vairs netulkoju. Bērni arī izauguši lieli un nu jau paši pelna. Bet man nekad nav bijis tāda uzstādījuma - iztulkot šogad sešdesmit grāmatu...

G. B. Tu varētu?!!

S. B. Nē, protams.

G. B. Cik pazīstu tulkotājus, viņiem ir tāda kā tulkojamo tekstu gradācija. Ir darbi, kurus viņi tulko tikai vai vismaz galvenokārt naudas dēļ, un ir teksti, kas viņiem ir kā pašapliecināšanās, sevis pārbaudīšana, meistarības apliecība vai kas tamlīdzīgs.

S. B. Es jau teicu - man tiešām ir veicies, ka 90 procenti no manis tulkotajiem darbiem patīk man pašai. Reizēm izvēlos pati un piedāvāju izdevējiem, reizēm izdevēji piedāvā tieši to, ko, izrādās, esmu gribējusi tulkot. Par Ginteru Grasu vispār ir īpašs stāsts. Pazīstu viņu gadus desmit, biju uz viņa astoņdesmito dzimšanas dienu, esmu pabijusi vairākos semināros, uz kuriem Grass aicina viņa darbu tulkotājus no visas pasaules. Pareizāk sakot, tie pat nav semināri, drīzāk tādas kā brīvas sarunas, kurās lappusi pēc lappuses, frāzi pēc frāzes tiek ņemti cauri Grasa darbi. Ir būts pie viņa mājās, "Skārda bungu" sakarā seminārs notika Gdaņskā, kur joprojām atrodas Grasa vecā māja un Jēzus Sirds baznīcu, kur Grass iesvētīts un kur "Skārda bungu" Oskars par visu vari gribēja iemācīt Jēzu bungot, bet nupat martā seši tulkotāji savācāmies kādā rakstnieku namā un spriedām par autobiogrāfiskās triloģijas - "Lobot sīpolu", "Brīnumkaste" un "Grimmu vārdi" - trešo grāmatu. Grass sevi pietiekoši mīl, lai gribētu, ka lasa viņa darbus, nevis sazin kādas fantāzijas par Grasa darbu tēmu. Viņš apgalvo, ka tulkotāji esot viņa tuvākie radinieki un labākie lasītāji, visdziļāk izprotot vina darbus, apber mūs ar komplimentiem, jo saprot, ka no tulkotāja un no tā, kādā kvalitātē darbs būs iztulkots, ir atkarīgs ārkārtīgi daudz. Tā ir tava seja, ko aizved uz citu valsti. Tam jābūt īstam Grasam, ko lasa citā valodā, nevis Grasam ar nodzītām ūsām. Bet pašapziņas viņam pietiek un vēl pāri paliek. Kā izsakās pats Grass, viņš tagad strādājot par Nobela prēmijas laureātu. Neticami žiperīgs, varbūt daļēji zaudējis dzirdi, bet neko no prāta asuma, uztveres spējas un asprātības. Apbrīnojami, viņam taču ir 84 gadi, un viņš tik fantastiski lasa savus darbus, labāk nekā jebkurš aktieris. Tā nu mēs sēžam vairākas dienas, smalki ņemam cauri viņa tekstus un katram tulkotājam nemitīgi rodas visādi jautājumi - ne jau tāpēc, ka nezinātu valodu, bet tāpēc, ka Grasam ir tik daudz detaļu un leksika ir tik nenormāli daudznozīmīga, bet pēc tam visiem tiek piesūtīti tādi kā protokoli, kuros runātais ir piefiksēts. Piemēram, "Skārda bungās" ir runa par kašūbiem, par kuriem neviens ne vella nezina, bet, ja tevi Grasa pavadībā aizved uz Kašūbiju un tu savām acīm redzi to kontekstu un tagad saproti, kā Grasa grāmata saistās ar realitāti... Vai, ja nebūtu braukusi pie Grasa ņemties ar visiem tiem karakuģiem, skaidrot, kas kuram bijis mugurā un kāda kuram cepure... Visu vari izprašņāt un tev vēl bildes parāda.

Bet, domājot par Grasu, es nez kāpēc viņu vienmēr iztēlojos pirms gadiem piecdesmit Sicīlijā ar baltu salmeni galvā - ir tādas fotogrāfijas no laika, kad viņš stopoja pa Sicīliju, - un mani ļoti aizkustina tās bildes, viņš ir tik skaists.

G. B. Liekas, tik cieša autora un tulkotāju sadarbība nepavisam nav tipiska.

S. B. Grasam pašam tā lieta patīk. Es tajā kompānijā esmu visjaunākā, bet ir tulkotāji, kurus viņš pazīst jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Vēl viena autore, ar kuru es daudz sarakstījos par šiem tulkošanas smalkumiem, ir Keita Atkinsone - sakarā ar viņas romāniem "Lietu vēsture" un "Kur ir, tur rodas", baigi labie gabali, un arī pārtulkot gribējās pēc iespējas labāk, bet ar Skotiju neesmu uz "tu", tāpēc sūtīju viņai vēstules ar neskaitāmiem jautājumiem. Bet, no otras puses, ir arī tādi autori, kas vienkārši pasaka - ko tev no manis vēl vajag, es taču grāmatā visu esmu uzrakstījis. Grass šai ziņā tiešām ir absolūts izņēmums.

G. B. Rušdi nav sanācis skatīt tuvplānā?

S. B. Nē, protams, viņš nekontaktējas ne ar vienu, arī ar žurnālistiem ne, tad viņam jāslēpjas, tad jāprecas, tad jāšķiras - un nav arī vajadzīgs, jo vispār Rušdi valoda ir vieglāka nekā Grasam.

G. B. Nu gan tu mani pārsteidzi. Rušdi romānos taču ir tāds valodu un kultūru jūklis, ka tur kaklu var nolauzt un smadzenes izmežģīt.

S. B. To var atkost - var noskaidrot, kas kurš ir. Viņam valoda ir vijīgāka. Ar Rušdi man nav bijis tā, ka nezinu, ko nu lai iesāk. Bet tam pašam Grasam ir tā, ka tev vienkārši jāzina, ko viņš ar konkrēto vārdu domājis. Taisnību sakot, pirmo reizi tulkojot Rušdi - "Maura pēdējo nopūtu" - gāja grūti, tā bija pilnīgi sveša pasaule, ar kuru man iepriekš pat lāgā saskarsmes nebija bijis. Tik spilgti izteiktu citādību nebiju jutusi. Staigā kā pa spoguļu zālēm, kamēr saproti, kā tā pasaule funkcionē. Taisīju un pārtaisīju, kamēr sanāca. Bet ar nākamajām Rušdi grāmatām tā lieta jau bija skaidra.

G. B. Tev, tik daudz tulkojot, nepiemetas kaut kas līdzīgs profesionālajam kretīnismam? Tu vispār normāli esi spējīga lasīt grāmatu?

S. B. Ui, tas ir posts. Spēju lasīt tikai oriģinālā un, vēlams, tajā valodā, no kuras pašlaik tulkoju. Tu piesūcies ar to stilu, toni un mūziku, ko pašlaik taisi, un nevari lasīt kaut ko citu, kas prasa pielāgošanos. Lasāmviela pieskaņojas pašlaik tulkojamajai grāmatai. Rediģēt - tā vispār ir nāve. Ja gadās slikts rediģējamais teksts, es tajā dienā vairs nespēju patulkot - esmu pilna ar to balsi, kas ir rediģējamajā tekstā. Plus vēl tas, ka, lasot tulkoto literatūru latviski, visu laiku sēž galvā redaktors un šausmīgi traucē. Ir bijuši gadījumi, kad neesmu vienkārši spējusi lasīt kādu tulkojumu.

G. B. Tev nekad nav radusies tāda ķecerīga vēlēšanās uzlabot tulkojamo tekstu?

S. B. Noteikti nē. Ir baigā pietāte - pat ja tu redzi, ka autors drusku brauc auzās. Tu pēc labākās sirdsapziņas centies izdancot līdzi autoram, lai latviski lasa viņu nevis mani. Tulkošana vispār pilnībā atņem vēlēšanos pašam rakstīt.

G. B. Tāda ir bijusi?

S. B. Kādreiz ir bijusi. Bet, ja tik daudz labas literatūras tulko, tad domā - akdies, ko es te vēl varu pateikt.

G. B. Nesen sarunājos ar Maimu Grīnbergu, un viņa apstāstīja tulkotāja ikdienu, kas, no malas raugoties, varētu likties ļoti drūma un garlaicīga. Diendienā padsmit stundas pie datora. Interesants esot teksts, cīņa ar tekstu vai ļaušanās tekstam.

S. B. Labāk par Maimu nepateiksi. Ir gadījumi, kad tu patiešām nosēdi divpadsmit stundas, jo vienkārši nevari atrauties, baigi forši iet uz priekšu. Ja esi tik labi iebraucis tekstā, viņš iet kā smērēts no rokas un tev ir ārprātīgi interesanti to darīt. Bet tie ir izņēmumi. Vasarā ceļos sešos un ar riteni braucu gar jūru, kad tur vēl neviena nav, atskaitot dažus psihopātus, - un tad tā diena ir vienkārši kolosāla. Savāru kafiju, sēžos klāt, vistrakāk ir iesākt, bet, ja iesākts un ir aizgājis, vairs nav problēmu. Nekādu pašdisciplīnu tur nevajag - ja tev patīk, tad vienkārši patīk.

G. B. Ko tev nozīmē literatūra? Teiksim, tevi piespiež pie sienas, pieliek nazi pie rīkles un saka: tu vairs nekad neko netulkosi.

S. B. Vai... Zini, tad gan būtu garlaicīgi dzīvot. Es būtu daudz mazāk piedzīvojusi, ja nelasītu un netulkotu grāmatas.

G. B. Pašās beigās - pie paša sākuma. Kā sagadījās, ka tu kļuvi par tulkotāju?

S. B. Kad skolā piektajā klasē sāku mācīties vācu valodu, man uzreiz bija skaidrs, ka gribu tulkot un neko citu darīt negribu. Bez garām pārdomām divpadsmit gadu vecumā viss nokārtojās, ko darīt tālāk. Sešpadsmit gados man publicēja pirmos tulkojumus. Iedomājies, vienuvakar sēžu savā istabā un lasu Kronina "Citadeli" - par dakteri, kas pūlas izsisties dzīvē, viņam īsti neiet, bet viņš kārpās un kārpās uz augšu. Kronina uzņēmīgais dakteris mani tā iedvesmoja, ka nometu grāmatu, pagrābu no plaukta kaut kādu VDR jauniešu almanahu vācu valodā un vienā rāvienā uzdragāju trīs stāstus. Nosūtīju žurnālam "Liesma". Publicēja. Tātad sanāk, ka visu apzinīgo dzīvi patiešām nekā cita neesmu darījusi, tikai tulkojusi. Tad nāca rietumu mūzika un, lai saprastu, par ko tur dzied, iemācījos arī angļu valodu. Drusku pamācījos arī poļus un frančus, angleni divus gadus vēl neklātienē piemācījos Maskavā. Pirmās grāmatas... Kad bērni vēl bija mazi, viņiem guļot, es ar dēlīti uz ceļiem ar roku pārtulkoju Remarka "Mīli savu tuvāko" un Agatas Kristi "Rodžera Ekroida nāvi". Turklāt uz dullo, neko nezinot par autortiesībām, kas tika pirktas arī padomju laikā, bet par lielu pārsteigumu paņēma pretī un publicēja abus divus. Tā tas aizgāja.

G. B. Vai ir kāda grāmata, kuras priekšā tu esi kapitulējusi? Nespēj, nevari, nemāki...

S. B. Noteikti jau pieminētais Grasa jaunākais romāns "Grimmu vārdi", pie kura es noteikti neķertos. Tas nav pārtulkojams. Katrai nodaļai atvēlēts viens alfabēta burts, un katrā Grass spēlējas ar vārdiem, kas sākas ar attiecīgo burtu. Otrkārt, tur ir daudz citātu no Grimmu vārdnīcas - kā tu vari pārtulkot vārdnīcu. Vēl tur ir daudz spēļu ar fonētiku - kā vārdi vācu valodā laika gaitā ir pārveidojušies. Vairākās nodaļās parādās arī dzejoļi, kuros Grass liek vaļā visādas aliterācijas un spēles ar attiecīgo burtu. Nē, kaut ko jau var sagudrot, bet latviski lipināt kopā kaut ko galīgi samākslotu, kas vācu valodā ir tik organiski... Tāpēc jau Grass martā bija sasaucis mūs, tulkotājus, un tirpināja, vai to vispār var pārtulkot. Visi pacēla rokas - nevar. Vienīgi holandietis un dānis posās mēģināt - gluži saprotamu iemeslu dēļ, jo tajās valodās kaut kāda līdzība tomēr ir. Nē, saka Grass, es jums dodu maksimālu brīvību, izmantojiet paši savu dzīves pieredzi... Pietāte neļauj tā ākstīties - ko tad, metīšu Grasu laukā un likšu klāt savu pieredzi? Šādu kapitulāciju atzīt nav grūti, bet tas nav sāpīgi. Nevaru taisīt kaut ko pusceptu.