Guntis Berelis. Diez vai iespējams saklasificēt tulkotājus pēc viņu meistarības pakāpes. Tas - vislabākais, tas - drusku švakāks, bet arī labs, šitam - trešā vieta. Drīzāk ir tāds kā kvalitātes līmenis, kuru pārvarot tulkotājs iekļūst, nezinu, "augstākajā līgā", iziet ārpus konkurences vai vēl kā. Ja uzmet aci šā gada finālistiem tulkotās literatūras kategorijā, saraksts tāds, ka bez garas domāšanas skaidrs: Silvija Brice, Dace Meiere, Maima Grīnberga, Māra Poļakova un Inga Mežaraupe katra savā veidā un savā valodā patiešām iemitušas pašos augstākajos plauktos. Taču interesanti likās tas, ka tu no šā saraksta publiskajā telpā laikam gan esi visnezināmākā un nejūtamākā, kaut arī tulko jau padsmit gadus - Hēga "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" iznāca 1997. gadā. Tā ir apzināta pozīcija?
Inga Mežaraupe. Ar visu šo jezgu ap Kirkegora "Šaubu un trīsu" tulkojumu man pat liekas, ka man atņemta anonimitāte, kaut gan, taisnību sakot, neesmu par to īpaši domājusi. Tikko pārtulkoju Hēga romānu "Klusā meitene", kurā teikts: "Mēs runājam par daudz." Man ir līdzīga sajūta, es absolūti nesaprotu, kālab vajadzīgas intervijas, jo visu, ko tu gribi pateikt, tu pasaki ar to, ko esi izdarījis. Teiksim, intervijas ar māksliniekiem - nu kāda suņa pēc, aizej apskaties izstādi, tur viss būs pateikts. Lūk, te ir mans darbs - ņemiet! Kad tika sarīkots šurumburums ar "Smilli", es nodomāju - tas ir pārvērtēts, es taču esmu tikai tulkotāja, kas pārtulkojusi - vienu! - grāmatu. Man ir draugi aktieri, kas mokās ar to visu. No vienas puses, viņiem jāizrādās publikai, no otras - viņus nomāc, ka uz ielas viņus pazīst. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo mazāk vajadzīga publicitāte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!