Filmas apskats: Mona – izdomātā mīlestība  (82)

Pirms "Monas" pirmizrādes režisore norāda, ka apkārt klīstošās runas par filmas žanru kā "trilleri" vai "šausmu filmu" nav patiesas, un pats materiāls to apstiprina. Lai gan kinolentē ir ainas, kuras varētu likt riebumā saviebties vai nedaudz satrūkties, tās vairāk var nosaukt par attiecīgo žanru elementu izmantojumu nevis to pazīmēm. Šoreiz, neskatoties uz to, ka parasti stāsti, kuru galvenie varoņi ir vīrietis un sieviete, saistāmi ar romantiku, arī tās te ir gaužām maz. Tā lielākoties sajūtama galvenā varoņa Tomasa vīzijās, bet pat tajās vairāk uzsvērta nepieradināta un privātnieciska kaisle ar mērķi iegūt.

Nedaudz mistiskā noskaņa, brīžiem naturālistiski, nesaudzīgi asiņainie skati no lopkautuves un seksuāla rakstura materiāls rada grūtības filmai piedēvēt kādu konkrētu virzienu, tāpēc trāpīgs šķiet pašu filmas veidotāju piedāvātais – pasaka pieaugušajiem. Apmeklējot filmu, to vajadzētu ņemt vērā. Nenoteiktība žanriskā plaknē rada arī vairākas sižetiskas neskaidrības.

Samērā klišejiska šķiet izvēlētā filmas vide, kurā iezīmējas turīga un visnotaļ aizspriedumaina galvenā varoņa tēls, kurš sastopas ar mazpilsētas ļaudīm, un naivu, tomēr samērā neatkarīgu meiteni – Monu. Kāpēc filmā noritošās kaislības metaforiskā plaknē salīdzinātas ar lopkautuvi un lopiņiem, īsti nav skaidrs, jo lielākoties izcelto privātnieciskuma un iekarošanas instinktu īsti negribas saistīt ar dzīvnieciskām dziņām, lai gan šķiet, ka šādas paralēles vēlējusies vilkt filmas režisore. Par to liecina arī vairākas reizes pieminētā galveno varoņu tieksme nodoties kaislīgiem aktiem lopkautuvē, kā arī vīrišķīgo varoņu teju teritoriālais cīniņš par Monu.

Asins sārtais, kas parasti kalpo par kaislības simbolu, šoreiz filmā sevi neattaisno, iespējams, tāpēc, ka kaisle īsti nav jūtama abu centrālo varoņu starpā. Tomass, kurš pilsētelē ieradies, lai apbērētu savu onkuli un pārdotu mantoto māju, kura izrādās īstena pils (filmēta Stāmerienā), lieki laiku netērē un pie tuvākās izdevības metas klaji iekarot bērēs nolūkoto lauku meiteni, lai gan lielpilsētā viņu gaida laulātā. Diemžēl, lai uz ekrāna notiekošais kļūtu par stāstu, kurš iezīmē kaislību postu, trūkst spriedzes galveno varoņu starpā. To nelabo pat greizsirdīgā Monas drauga Hansa dūru vicināšana un meitenes rotaļīgais flirts. Tas lielpilsētas bagātnieku, kurš grantētos lauku ceļus brauc ar savu melno, apputējušo Bentliju, dzen izmisumā, kas robežojas ar melanholiskām vīzijām.

Arī metafora, kura rāda, ka greizsirdība Hansu padarījusi par mežonīgu zvēru šķiet pārspīlēta, it īpaši ņemot vērā šo emociju cilvēcisko dabu. Iespējams, tēlotās situācijas neveiklībā pie vainas arī dialogi, kuri brīžiem nedabiski iegulst varoņu sarunās.

Tomēr lielākoties vizuāli filma neliek vilties. Skaistas ir Tomasa vīzijas par Monu sarkanajā kleitā un tikšanos balti ziedošajā ābeļdārzā. Liela daļa izvēlēto kadrējumu ir gleznaini, tikai žēl, ka dažreiz radītā, pasakainā (šī vārda labākajā nozīmē) noskaņa, piemēram, skats, kurā pils pārplūdušajā hallē Tomass sveču gaismā klausās no gramofona skanošo franču mūziku un peldina kuģa modeli tiek izjaukta ar neveiklu sarunu.

Pieķeršanās un mīlestība šajā stāstā ir izdomāta, vēl vairāk – iespējams, tās vispār tur nav. Ir tikai dzīvnieciska cīņa par iekāroto, kas izjauc smalko provinces dzīves balansu, un dzīvnieciski uzticīgs naivums aktrises Kristīnes Belickas acīs.

Foto: Filmas 'Mona' pirmizrāde