LALIGABA 2011 nominācija 'Labākais dzejas krājums'  (7)

Atgādinām, ka balvas pasniegšanas ceremonija notiks 26. aprīlī, Rīgas Mākslas telpā.

Kopumā balva tiks pasniegta četrās kategorijās, kā arī tiks piešķirtas piecas speciālbalvas. Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā saņems Andris Kolbergs.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais dzejas krājums": Rutas Štelmaheres "Klepis". Izdevējs "Mansards".

Dace Rukšāne: "Rutas Štelmaheres otrais krājums "Klēpis", kas iznācis pēc ļoti ilga pārtraukuma, sevī ietver izteikti sievišķīgu, varētu pat teikt sieviešu dzeju šī vārda vispozitīvākajā nozīmē. Radošie meklējumi, ģimene, daba, pilsēta un cilvēki – visām šīm tēmām pāri klājas netverama siltuma un maiguma sega, kas piegludina dziļi sirdī slēpto trauksmainību un šaubas. Te nemanīsim jauna skuķa šaudīšanos un jūtu apvaimanāšanu – Rutas rakstītais liecina par nobriedušu personību, kas ilgi meklējusi savu ceļu un izbridusi cauri ne vienai vien pieredzei. Pat sāpes un drūmi pārdzīvojumi, kas vien ar dvēseles galiem nojaušami vairāku dzejoļu pamatā, pavērš pret lasītāju savu gaišo, attīrošo pusi un dod cerību. Krājums ir vienmērīgs un kvalitāte ziņā stabils, dzejoļi atlasīti rūpīgi un noteikti ar nesaudzīgu roku, atstājot tikai pašu labāko un literāri augstvērtīgāko."

Liāna Langa: "Saviļņojošākais pārsteigums dzejas klēpī. Gandrīz neiespējami noticēt, ka mūsdienās ir vēl iespējama tik spēcīga – kā tikko uzvilkta vijoles stīga – liriska intonācija. Vizuālistes pieredze krāšņo autores poēzijas ceļus. Izlasot krājumu, ataust – lirika ir mums nepieciešama kā atgādinājums, ka cilvēciskā jūtība ir jāsaudzē un jāglabā sevī kā visvērtīgākā no mantotajām ģimenes relikvijām."

Ronalds Briedis: Rutas Štelmaheres dzejā laiks apliecina savu ciklisko ritējumu, bet telpa – apjoma apaļumu. No mātes līdz zemes klēpim cilvēka dzīve iziet sev paredzētos lokus un atgriežas pie tās nemainīgās ass, kas nosaka visus dzīvības procesus. Siltā, klusinātā un skumjā gaisma, kas izgaismo mazās ikdienas norises, arī mestajām ēnām piešķir pasteļtoņus un neļauj pazaudēt trauslo izjūtu par pasaules harmoniskas uztveres iespējamību.

Dzejniece un gleznotāja Ruta Štelmahere dzimusi 1965. gadā Jelgavā. Kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī. 2001. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistratūru Vizuālās mākslas apakšnozarē, A. Naumova un K. Zariņa gleznošanas meistardarbnīcu. Aktīvi piedalās izstādēs. Dzejoļu publikācijas ar pārtraukumiem kopš 1983. gada. Līdz šim izdota dzejoļu grāmata "Ieskaties sēklai acīs" (1998).

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais dzejas krājums": Eduarda Aivara "Sakvojāžs", izdevējs "Neputns".

Lita Silova: "Grāmata sevī ietver divas gluži patstāvīgas vienības, kas citkārt varētu atrasties arī katra savā atsevišķā izdevumā, tomēr abas daļas vieno tas, kas ceļotājam (dzejniekam vai lasītājam) var noderēt dažādos prognozētos un arī pilnīgi nejaušos dzīves gadījumos. Grāmatā ir gan ieraudzītu, gan saklausītu nejaušību tirādes (asprātības), gan veikli kopā savīts tiešais priekšstats un emocionālais iespaids. Tas tikai pastiprina ceļojuma (gājuma) iespaidu, sākot ar dažādajiem veidiem, kā iespējams dzejas grāmatu rokā turēt vai līdzi nest. Iespējams, ka dzejnieks ir pieradinājis pie sava atjautīgā dzīves (dzejas) apceļošanas varianta, tomēr gaidītā pārvēršanās par pēkšņo vai ironiski atšķirīgo ir allaž aktuāla pozīcija."

Dace Rukšāne: "Lasot Eduarda Aivara krājumu "Sakvojāžs", kurā ietilpst būtībā divi krājumi – "Sakvojāžs" un "Dzejoļi ar gariem virsrakstiem", nudien rodas sajūta, ka esi paņēmis rokās sakvojāžu – lielu kartona koferi ar apdzelžotiem sūriem, kurā samestas visas tavas mīļās atmiņu un cerību mantas. Gan tās, kas izraisa priecīgas noskaņas, gan tās kas liek smieties, gan tās, kuras uzlūkojot, izlaužas nopūta. Blinkš, blankš – vienā lapā tu uzšaujies debesīs, lai jau nākamajā visā nopietnībā pieplaktu zemei un varbūt pat nedaudz ieurbtos tajā. Ironija mijas ar apvaldītu pārdomātību, labsirdīgs humors ar skarbumu. Nevar pagurt, nevar apnikt. Brīžiem no viļņošanās gan sašūpojies kā saķēris jūras slimību, tāpēc, šķiet, ka redaktoram vajadzēja pielikt nesaudzīgāku roku un izspiest no autora vairāk viendabības. Taču tad atslodzei nāk otrā daļa, kur dzejoļu virsrakti ļoti bieži garāki par pašu pantu – te gan var atlaist sevi vaļā un ļauties smiešanai un atpūtai. Šī gada jautrākā un C vitamīna visbagātākā dzejas grāmata."

Andra Konste: "Šis dzejoļu krājums ir uzticama bagāža ceļotājam poēzijas un dzīves laukos, gadu gaitā ceļasomai nelietderīgi rotājumi mazliet nobružājušies, un atklājusies laba stipra materiāla pamatne – priecīga un silta lasītāja uzruna, kura rada teju mājīgu iespaidu, kā senu draugu satiekot. Tomēr ļoti vilsies tie, kuri grābs somā ar drošu un platu plaukstu – sakvojāža saturā zem mīlīgās virskārtas apslēptas arī asas, kodīgas un slidenas lietas, jo ceļojumos taču visādi var gadīties...
Īpaša veiksme grāmatā šķiet dzejoļi ar garajiem virsrakstiem – kā baznīcā lielā un mazo zvanu saspēle, vai arī, autoram tuvajā sporta terminoloģijā, ilga taktiska kombinācija pirms spoži gūtiem vārtiem."

Ronalds Briedis: "Gluži kā leģendārajā Ojāra Vācieša kabatā Eduarda Aivara sakvojāžā savākušās daudz un dažādas lietas, fotogrāfijas, piezīmju blociņi un ceļojumu laikā lasītās grāmatas. Visādi nieciņi un suvenīriņi, viesnīcās savākti vienreizējās lietošanas priekšmeti, pārnēsājami un kopmpakti higiēnas preču komplekti, ātri pagatavojamu aplejamo maltīšu paciņas un kontaktligzdās spraužamie ladētāji gadījumam, ja aptrūkstas enerģija. Viss, kas vajadzīgs, lai neiesūnotu."

Īstajā vārdā Aivars Eipurs. Dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs. Dzimis 1956. gadā Saulkrastos. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1979), bakalaura grāds baltu filoloģijā (2003). Zviedrijas Moreno institūtā ieguvis asistenta grādu grupu psihoterapijā (1995).

Strādājis dažādus darbus – skolā, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, Raiņa Literatūras, mākslas un vēstures muzejā, A. Brigaderes muzejā "Sprīdīši", dažādos periodiskajos izdevumos, Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā kā alkoholterapeits, bijis preses sekretārs Latvijas Autortiesību aģentūra AKKA / LAA, Latvijas Rakstnieku savienības literārais konsultants. Sertificēta krievu, angļu, franču, spāņu un itāļu valodas prasme.

Kopš 1985. gada regulāri publicē literārus darbus. Ir Latvijas Rakstnieku savienības (1992) un Starptautiskās rakstnieku organizācijas PEN klubs (1999) biedrs. Laureāts a/s "Preses nams", Kultūras fonda un Rakstnieku savienības rīkotajā konkursā – dzejā par krājumu "Es pagāju" (2001). Saņēmis Dzejas dienu balvu par labāko gada dzejas grāmatu – par krājumu "Es pagāju" (2002). Piedalījies festivālā "Prozas lasījumi". Atsevišķi dzejoļi komponēti.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais dzejas krājums": Jura Kronberga "Ik diena". Izdevējs "Mansards".

Andra Konste: "J. Kronberga dzejas krājums Ik diena pārliecina ar stabilu poētisko kvalitāti, grāmatā vērojamas smalkas un jutīgas dvēseles virāžas ikdienas labirintos, kurus autoram dažkārt izdodas pārvarēt ar humora vai ironijas noasinātām sliecēm, bieži  trāpot arī laikaskumju sanesumos.

Ja iet "tepat pa celiņu gar ezeru", mierinājumu un iedvesmu sniedz ierastas lietas, ar kurām Kronbergam, līdzīgi kā viņa atdzejotajam T. Transtrēmeram, īpašas attiecības: viņiem abiem nav tuvs augstais stils, bet ar gluži ikdienišķu nodarbju, reālu procesu aprakstu un valodas precizitāti tiek panākta augsta dzejas metaforiskā koncentrācija, kas uzrunā lasītāju ar vienkāršu, siltu klātesamību.

"Vai dzeja var pasauli padarīt par mazliet labāku vietu?" ir reiz jautājis autors. Jā – viņš atbildējis arī ar šo grāmatu, kurā tomēr mēms, albīns krauklis tup koka zara "kā metafora ziemas nemitīgajai klātbūtnei."

Guntis Berelis: "Jura Kronberga dzejoļu krājums Ik diena pabeidz poētisko triloģiju, kas tapusi ilgus gadus un kurā ietilpst Vilks Vienacis (1996) un Notikumu apvārsnis (2002). To patiesi var uzskatīt par triloģiju, jo Kronberga dzeja lāgiem mēdz būt ļoti personiska un konkrētam notikumam vai viņa biogrāfijas laikposmam piesaistīta. Tieši šis autora nepārtrauktās "klātbūtnes efektis" piešķir triloģijai vienotību, kaut arī paši krājumi ir brīžiem pat radikāli atšķirīgi. Krājumā Ik diena Kronbergs atteicies no tālajām ekspedīcijām laiktelpā, kādas bija raksturīgas Notikumu apvārsnim, un vairāk pievērsies pasaulei sevī. Taču - nebūt nav kļuvis ikdienišķs. Kronberga dzeja patiesi piesātināta ar sadzīviskām un ikdienišķām asociācijām, taču nekad nenolaižas līdz primitīvismam; viņš mēdz būt dzejniekam pat neraksturīgi konkrēts, bet tai pašā laikā uzdzirkstī ar visaugstākās raudzes metaforiku; Kronbergs ir ekstravagants, taču šīs ekstravagances ir apbrīnojami delikātas, nemēginot ērcināt vai provocēt lasītāju, ja vien par provokāciju neuzskata pašu Kronberga dzejas esamības faktu - dzeja, kas nemitīgi vedina/provocē sekot autoram pa viņa paradoksālajiem metaforu un domu līkločiem - arī tad, kad autors ezermalā grib barot valzivi ar tomātiem." 

Liāna Langa: "Dzeju krājums ir ikdienas pieraksts skaudri precīzā valodā, nesaudzējot sevi un uzlūkojot realitāti, pakāpeniski un arvien vairāk atbrīvojoties no ilūziju fokusa. Starp autoru un ikdienu nav starpnieku. Dzejnieks ir dzejnieks arī staidzinot suni un apmeklējot banku, un Jura Kronberga dzejoļi ir tam pierādījums. Grāmata ir dzejas prakses paraugs. Pierakstīt diendienas trokšņus un sevī skanošo valodu ir tāpat kā meditēt vai elpot. Laika ritējuma un nāves nenovēršamība ir šā krājuma kamertonis." 

Dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs dzimis 1946. gadā Stokholmā gleznotāja Rūdolfa Kronberga ģimenē. Studējis ziemeļu un baltu valodas, literatūras vēsturi Stokholmas universitātē (1966-74). Bijis kasieris metro. Publicējas kopš 60. gadu vidus. Raksta gan latviešu, gan zviedru valodā. 60.-70. gados darbojies latviešu rokmūzikas grupās, "Prusaku ansambļa" skaņuplatē "Dvēsele uz grīdas" J. Kronbergs lasa savu dzeju mūzikas pavadījumā.

2010. gadā izdota pirmā Jura Kronberga sarakstītā grāmata bērniem - "Mākoņu grāmata".

Latvijas PEN kluba priekšsēdis (1991-1993). Bijis Zviedrijas valdības un parlamenta tulks (1987-1992), Latvijas vēstniecības Stokholmā (1992-2002) kultūras atašejs. J. Kronberga darbs Latvijas vēstniecībā Zviedrijā sekmējis Latvijas un Zviedrijas kultūras sakarus. J. Kronbergs ir galvenais latviešu literatūras tulkotājs zviedru valodā – tulkojis latviešu tautasdziesmas, V. Strēlertes, V. Belševicas, I. Ziedoņa, K. Skujenieka u.c dzejnieku darbus. Latvijā izdota zviedru dzejas izlase "Mani zviedri" (2000). Saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju (1988), Zinaīdas Lazdas godalgu (1994), Dzejas dienu balvu (1997), LRS tulkotāju balva (1999), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998), Zviedrijas Ziemeļzvaigžņu ordeni (2000). LZA goda loceklis (2003).

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais dzejas krājums": Andra Ogriņa "Zem pulksteņa pulkstenis". Izdevējs "Neputns".

Anda Baklāne: "Lai arī ne vēstures, ne literatūras ainavas nekad nav absolūti vienveidīgas un monolītas, un teorētiski nav pamata pasludināt, ka kāds konkrēts stils vislabāk raksturo visu laikmetu, Ogriņā ir kaut kas ļoti "mūsdienīgs". Tā ir asociatīva, nereti sirreāla dzeja, kas "salipināta no visa redzētā un justā", un sirreālās apziņas reģistri neapšaubāmi ir pateicīga augsne, kur it kā nevilšus atklāties laikmeta tēliem, mītiem, stereo- un arhe-tipiem. Sirreālisma stilistikā nereti vispirms pamana oriģinālo. Taču tēlu oriģinalitāte šeit vairs nav pašmērķis. Apziņa ir gigantiska noliktava, kurā vagoniem vien nepārtraukti tiek pievestas jaunas un vecas lietas, kas bez mitas tiek kārtotas un pārkārtotas, un dzeja var izpausties gan kā klejojums, kurā vienmēr var atrast kaut ko savādu, skaistu vai briesmīgu, gan kā aktīva izpētes un sakārtošanas darbība. Šāda dzeja ārēji var šķist pārāk egocentriska, blīva un grūti uztverama. Taču grūti uztverama tā ir nevis tādēļ, ka būtu pārgudra, bet tāpēc, ka tā nav uz skatītāju orientēta izrāde. Ir jāgrib doties šajā ceļojumā, jāgrib ieraudzīt, kas atrodams aizprāta dziļākajos nostūros, un, tiklīdz tu nokļūsti teksta iekšpusē, nevis ar aizdomām aplūko no ārpuses, kļūst neviltoti interesanti un – jautri, jo Ogriņu vislabāk lasīt nevis kā gotisku drūmiķi, bet caur melnā humora filtru. Šeit nav runa par virtuozām, bet mehāniskām valodas spēlēm. Ogriņš ir ļoti, spontāns, emocionāls un pat lirisks, sevišķi savā divatnes poēzijā. Un paradoksālā kārtā vieni no oriģinālākajiem tēliem un metaforām sastopami tieši šķietami triviālajā – dabas motīvu izmantojumā. Tāpēc, par spīti ārēji "netradicionālajai" tēlu sistēmai, fonā kā mašīntelpas dunoņa nemitīgi ir arhaiskais planētu kustības ritms. Jeb pulksteņa tikšķi. Un tāpēc nav iespējams aizmirst arī kraukļus – memento mori."

Lita Silova: "Pulksteņu kārtainā, daudzslāņainā laika skaitīšanas sistēma dzejoļu krājumā mudina ikvienu lasītāju atrast pašam savu laiku dzejas iespaidos, mani šajā dzejkopā uzrunāja – rudens. Visviens, vai tas atklājies ar tik paredzamajām trūdēt sākušajām koku lapām vai sadzirdamajiem gājputnu (dzērvju) šķēpiem, svētajiem Helovīna dienā, rudens lietiem dabā un attiecībās. Tik un tā paliek daudz vietas pārdomām, asociācijām – kāpēc tieši novembris vai oktobra pavasaris, kāpēc rudenīgas ir sliedes, kā drēgnums ir piekalis sauli vai kāpēc avīžu lapas tiecas nobirt tāpat kā dzeltēt sākusī kļavas lapa utt. Citiem vārdiem – dzejoļu krājums iedarbīgs noskaņu zīmējumā. Taču to grūti racionāli izskaidrot."

Dace Rukšāne: "Par savu pirmo dzejas krājumu Latvijas Literatūras gada balvu debijā ieguvušais Andris Ogriņš atkal tiek nominēts balvai – šoreiz jau "pieaugušo" dzejnieku kategorijā. Tāpat kā pirmā grāmata, arī šī ir ārkārtīgi poētiski piesātināta un ļoti blīva – pēc katra panta vajag atvilkt elpu, padomāt un tikai tad ķerties pie nākamā. Taču šajā krājumā Andris ir jau daudz kustīgāks, asociācijās brīvāks un vienmērīgāks, ļaujot visus dzejoļus kopumā uztvert kā vienotu stāstu. Labākais, ka Ogriņa dzeju var lasīt vairākos slāņos un daudzkārtīgi – katru reizi izvelkot sev kaut ko jaunu. Pirmējais drūmais nospiedums, ko rada nemitīgi pieminētās debesis, kauli, kustoņi un asinis, atver lasītāja apziņu dziļākai uztverei, kur lietu vārdi zaudē nozīmi – paliek tikai jēga un pašam savas asociācijas. Grāmata savu slēptāko sirdskaktu pamatīgai izpētīšanai." 

Dzejnieks Andris Ogriņš dzimis 1975. gadā Rīgā. Studējis Rīgas Tehniskajā Universitātē. Strādājis par pastnieku, datu operatoru, Latvijas Sporta muzejā par galveno speciālistu pamatdarbības jautājumos. Kopš 1999. gada strādā par reklāmu reģistra datu apstrādes speciālistu.

Publicējies literārajā periodikā un portālos. 2007. gadā piedalījies Jauno un iesācēju autoru seminārā. 2008. gadā laists klajā pirmais dzejoļu krājums "es zvēru pie kraukļiem", pievēršot profesionāļu uzmanību un atnesot autoram Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju.

2011. gadā izdots Andra Ogriņa otrais dzeju krājums "zem pulksteņa pulkstenis". Pēc jaunā krājuma redaktora Jāņa Rokpeļņa domām, Andra Ogriņa dzeja ir asociatīvi blīva, bagāta ar alūzijām. "Taču šis blīvums nav racionāli izpunktierēts, bet allaž emocionāli piepildīts. Dzejnieka dziļā kultūra un emocionālais spriegums ļauj lasītājam izsekot pat vispārdrošākajiem viņa iztēles līkločiem," atzīst Rokpelnis.