LALIGABA nominācija 'Spilgtākā debija'  (5)

Atgādinām, ka balvas pasniegšanas ceremonija notiks 26. aprīlī, Rīgas Mākslas telpā.

Kopumā balva tiks pasniegta četrās kategorijās, kā arī tiks piešķirtas piecas speciālbalvas. Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā saņems Andris Kolbergs.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Spilgtākā debija" – Toms Kreicbergs "Dubultnieki un citi stāsti", izdevējs "Zvaigzne ABC".

Guntis Berelis: "Toma Kreicberga stāsti – tā nav tradicionālā fantastika, ko mēdz ieklasificēt atbilstošā plauktiņā, papildinot ar vārdu "zinātniskā"; autors drīzāk darbojas ar mazliet skumīgām, mazliet groteskām, mazliet ironiskām, bet visādā ziņā emocionāli piesātinātām metaforām, nevis teorētiskiem pieņēmumiem un konceptiem "kas būtu, ja...".

Veidojas pasaule, kurā pūķi sapņo lidot uz Parīzi, padomju laika Rīga uzbūvēts metro, ar kuru var braukāt šurpu turpu uz mūslaikiem, lāgiem pazibinās kāda mazliet baisa, mazliet ironiska postapokaliptiska ainava – ar cilvēkiem, kuri cits citam kāri ēd smadzenes, vai pasaule ar vienu vienīgu cilvēku, ļauži izjūt bezmaz izmisīgu nostalģiju pēc zombijiem, ko paši iznīcinājuši. Papildus akcentu krājumam piešķir autora komentāri, ar kuriem papildināts katrs stāsts un kuros autors apstāsta, kā un kāpēc tie tapuši. Lai arī komentāri ir gluži "no citas operas", tomēr tie veiksmīgi iekļaujas krājumā, radot tādu kā "skatījumu no augšas": nekas nav patiess, nekas nav melīgs, viss ir izdomāts."

Lita Silova: "Pēc analoģijas ar savulaik latviešu trimdas literatūras visjaunāko paaudzi, kas sevi (visvairāk gan dzejā) izteica angļu valodā, ir jauns angliskotās Latvijas literatūras fakts. Neņemos apgalvot, vai fenomens. Stāstos tīkamajai fantāzijas brīvībai nereti iztraucē shematiskums, tādējādi lasītājam vieglāk kļūt par pētnieku, kas iemācās saskatīt, kā viss tapināts. Turpinājumā var vēlēt autoram piedzīvot citu lasītāju – lasīšanas brīnuma pārņemtu būtni, kas nespēj ne iedomāties, ne īsti prognozēt, kas sagaidāms aiz rakstnieka domu nākamā pagrieziena.

Negaidīti par visinteresantākajām teksta daļām šajā prozas krājumā kļuva tās, kuras bija neobligātas, klāt pievienotas – te domāju autora komentārus. Tas ir dzīvs un aktuāls materiāls jaunā rakstnieka daiļradīšanas psiholoģijas iepazīšanā: te vēstīts par idejas pirmavotiem, emocijām, arī zināmu mākslas mārketingu utt. Vai autora komentārus arī latviskojis tulkotājs? Lūk, te ir intriga, lai Toma Kreicberga stāstiepievērstu lielāku uzmanību!"

Toms Kreicbergs dzimis Rīgā, beidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Pēc skolas beigšanas Toms devās uz ASV, kur ieguva bakalaura grādu fizikā un četrus gadus strādāja finanšu nozarē Volstrītā. Šo gadu laikā viņš paspēja gan vadīt kodolreaktoru un strādāt pazemes cinka raktuvēs Japānā, gan pārtulkot latviešu valodā Deivida Bodanisa grāmatu par Albertu Einšteinu "E=mc² : pasaulē slavenākā vienādojuma biogrāfija". Ar zinātniskās fantastikas un fantāzijas darbiem Toms aizrāvās jau no agras bērnības – izlasījis visu, ko spēja atrast šajā žanrā latviešu valodā, viņš ķērās pie bibliotēku krājumiem svešvalodās, brīžiem lasot pat pa grāmatai dienā. Pirmos stāstus angļu valodā Toms sāka rakstīt divpadsmit gadu vecumā.

Ar pseidonīmu Tom Crosshill Toms publicējis stāstus tādos zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanrā pazīstamos žurnālos kā Lightspeed, Orson Scott Card's Intergalactic Medicine Show un Beneath Ceaseless Skies. 2009. gadā viņš uzvarēja prestižajā zinātniskās fantastikas stāstu konkursā Writers of the Future. Toms ir ievērojamās Ņujorkas rakstnieku grupas Altered Fluid biedrs.

Nesen Toms ir atgriezies Latvijā un šobrīd raksta romānu. Stāstu krājums "Dubultnieki un citi stāsti" ir viņa pirmā publikācija latviešu valodā.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Spilgtākā debija" – Iveta Ratinīka "Rūgts", izdevējs "Mansards".

Anda Baklāne: "Ir tādas dzejas telpas, kas definē vientulību un bezcerību. Vientulības un becerības telpas nereti ir pelēkas, melnas un sasalušas, to personāži demonstratīvi puņķojas, lej asinis un aizvainoti draud padarīt galu. Ratinīkas pirmais dzejoļu krājums sievišķīgi sakoptā un poētiski inteliģentā vidē zīmē maigi skumstošu un labi audzinātu vienatni, kas tomēr šķiet šokējoši absolūta un nelabojama par spīti draugiem, kaķiem un citiem dvēseles radiniekiem. Ir tā, it kā pavisam rāmā balsī, netaisot lielu drāmu, tiktu stāstītas briesmīgas lietas – sak, tāda ir dzīve. Tā ir pieauguša cilvēka vienatne – kapsula, kas nav ne iemūrēta tilta balstā, ne uzšauta kosmosā, tomēr vienlīdz nepieejama. Šis krājums jālasa tad, ja esi kaut ko zaudējis, ja esi no kāda šķīries vai nekad neesi nevienu līdz galam saticis, bet jau jūties – it kā būtu šķīries. Bet tas neiedzen vēl dziļākā melanholijā – tas ārstē no attāluma, jo dzeja un mūzika, iespējams, vispār ir vieni no nedaudzajiem līdzekļiem, kas nodrošina komunikāciju starp kapsulām, kurām pāri pārbraucis "milzīgs klusuma autobuss.""

Dace Rukšāne: "Lai arī nesaukta vārdā, mīlestība Ivetas Ratinīkas debijas dzejas krājumā "Rūgts" spiežas laukā pa visām vīlēm. Maigs, dziļš krājums, no kura, kā saka pati Iveta, "nesaudzīgi izravēts viss etiķainais". Un tomēr pa kādai asai spurai palicis – tieši tik daudz, lai lasītāju uzkurbulētu, satramdītu un neļautu viņam iestigt paštīksmē vai sevis žēlošanā. Krājumā samērīgi kombinējas brīvie panti un dzejoļi ar it kā nejaušām, it kā tīšām atskaņām. Ilgus gadus nebija gadījies lasīt tik skaistu mīlestības dzeju, kurā izteikti sajūtama gan vārdu melodija, gan kopējā skaņdarba ritms, kas īpaši manāms tad, ja dzejoļus lasa balsī. Starp citu, tieši to arī iesaku – klusos vakaros palasīt priekšā ģimenei vai mīļotajiem. Šī teksta burvība slēpjas ne tikai tā poētismā, bet arī dalīšanās skaistumā."

Ronalds Briedis: "Rūgta ir ne tikai dzīve, bet arī dzeja, ziniet. Kamēr bērni kāri tver vienmēr par maz esošos saldumus, viņu vecāki ar ne mazāku baudu izgaršo paradoksāli rūgtu šokolādi. Grāmata, kas vienlīdz labi iederēsies kāzu dāvanā laulātajam pārim un palasīšai vasaras kafejnīcā, nesteidzīgi malkojot savu tasi espresso. Inteliģenta un sievišķīga dzeja liriski apcerīgām noskaņām, kurās smalki ievijas gan sava daļa skumjas pašironijas, gan vitāla latgaliska temperamenta."

Ivetai Ratinīkai ir 33 gadi, studējusi literatūru Rēzeknes Augstskolā un doktorantūrā Latvijas Universitātē. Dzejas publilkācijas un raksti par dzeju kopš 1998.gada atrodami laikrakstos "Kultūras forums", "Diena" un "Neatkarīgā Rīta avīze Latvijai" un citur. Patlaban skolasbērniem Āgenskalna Valsts ģimnāzijā palīdz saprast literatūru un pasauli ap to.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Spilgtākā debija" – Jānis Vādons "Virve", izdevējs "Pētergailis".

Liāna Langa: "Spēcīga jauna intelektuāļa dzejas debija, kas apliecina valodisku meklējumu iespēju potenciālu un cerību, ka tie turpināsies ar arvien lielāku jaudu. Krājums uzrunā ar neatkarīgu, vīrišķīgu redzējumu, kas balstīts fundamentālā pasaules literatūras lauka apjēgā, sijātā caur kritikas un arī paškritikas režģi. Kā jau labā dzejā, jūtamas autora pamatīgi nospriegotās, sevišķās attiecības ar valodu."

Anda Baklāne: "Dzejnieks Vādons ir meklētājs. Šķiet, vairāk par visu viņu interesē lielie jautājumi, kurus nemaz nav iespējams skaidri noformulēt, bet tikai sajust kā Klātbūtni, noģist ar perifēru redzi. Vādona dzejā ir arī gaišs dabas un atmiņu lirisms, taču arī pastorālās ainavas nereti pāršķeļ "savādais, nenosauktais tuvums", kas "ievelk akacī krastmalas vējus". Lai aprakstītu šo neformulējamo, metafizisko klātbūtni, tiek likta lietā sarežģīta tēlu un simbolu sistēma – nereti tā ir intelektuāla un abstrakta, nevis emocionāla un sajūtu iztēlē balstīta. Šādi dzejoļi īpaši asi liek izjust prāta un gramatikas ierobežotību, neļaujot lasītājam ieslīgt harmonisku juteklisko tēlu un valodas dunoņas vibrējošajā, pašpietiekamajā komfortā. Virves, cilpas un nabas saites atgādina par neizbēgamo, taču šķiet, ka nāves mistērija tomēr nav visa atslēga. Jābūt vēl kaut kam, vēl kādam jēgas laukam, kura kontekstā iegūtu nozīmi Vādona dzejas simboli un rituāli. Tēli var pastāvēt paši par sevi, vienkārši tāpēc, ka tie ir skaisti vai briesmīgi, savukārt simboli kalpo kā norādes uz kaut ko citu. Kā tas būtu iespējams, ka simboli apkalpo tukšu telpu? Tas viss vēl kārtīgāk jāizpēta un jāatrod."

Ronalds Briedis: "Jāņa Vādona dzejā manāms kurzemnieka cienīgs plašums un skarbums. Rinda te seko rindai nesteidzīgi kā lielo viļņu lēnā un smagā duna pret akmeņainu krastu. Krastu, ko tin mūžīga migla, un kurā vienīgais orientieris – raupjš virves gals."

Dzimis 1979.gadā Kuldīgā, kur pabeidzis vidusskolu. Ventspils Augstskolā ieguvis tulkotāja izglītība, bet šobrīd turpina studijas valodniecības doktorantūrā. Publicējas kopš 2007.gada, bet pirms tam piedalījies gan Jauno autoru seminārā (2002.), gan Aizpurietes vadītajā Dzejas meistardarbnīcā (2005.), kas devuši būtiskus impulsus ceļā uz 2011.gadā izdevniecībā "Pētergailis" iznākušo pirmo dzejas krājumu "Virve". Nozīmīgu vietu attiecībās ar dzeju ieņem Ojārs Vācietis, augstu vērtē satikšanos ar Pēteru Brūveri un Amandu Aizpurieti.

Par rakstīšanu Vādons saka: "Rakstīšana iesākas nevis ar pretenzijām, bet ar vilkmi. Vispirms uz pašu dzeju, uz to domīgo un trako zvēru, kura izpaustie noslēpumi nav kāda izfantazēta citāda dzīve, bet šī pati pasaule, kurā jebkura viennozīmība ir mīts. Tad – vārdi, svilstoši paša miesā. Dzīve, kas notiek vēlreiz. Un dzejolis kļūst par mazu operāciju un līdz ar to – arī par risku vai dzīvības priekšnosacījumu."

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Spilgtākā debija" – Kristīne Želve ar grāmatu "Meitene, kas nogrieza man matus", izdevējs "Mansards".

Anda Baklāne: "Želves stāstos ir kaut kas no ierāmētiem tauriņiem vai izkaltušām lapām, no kurām palikušas pāri tikai dzīslu ribas. Tie šķiet ārkārtīgi trausli, filigrāni – kā atmiņas. Rakstniecei ļoti precīzi izdevies notvert noskaņu, ar kuru noteikti identificēsies daudzas meitenes, "kuras ar neformulētu, bet stingru kā topogrāfiskā karte iekšēju pārliecību, klīst pa pilsētas ielām, kafejnīcām un dzīvokļiem", un visi pārējie cilvēki, kam kaut ko izsaka tādi vārdi kā Hardijs Lediņš un Dambis, un arī dzejniece no "Dzejnieces drēbēm" liekas aizdomīgi pazīstama. Kādai daļai no minētajām meitenēm būs grūti Želves stāstus lasīt, jo šķitīs, ka kāds cits ir pasteidzies uzrakstīt to, ko arī viņas noteikti varētu uzrakstīt un, iespējams – daudz labāk.

Tikai tagad jau vairs nav vērts pat sākt, jo laupīts pirmreizīguma moments. Interesanti, ka rakstnieces intonācija ir patiesi meitenīga – tāda, it kā tas būtu rakstīts "toreiz" –, taču toreiz vēl nevarēja tā uzrakstīt, jo būtu sanācis nemākulīgi. Rakstot toreiz visticamāk neiztiktu bez pozēšanas, un viss tiktu pieķepināts ar eksistenciāliem māliem. Šie stāsti turpretī ir ārkārtīgi viegli. Caurspīdīgi."

Guntis Berelis: "Labas prozas pamatu pamats ir stāsts – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā. Iespaids, kādu rada Kristīnes Želves proza, – tas ir tieši šis dzīvīgums, vieglums un elegance, kas mazliet ietonēta ar nostalģiju un (paš)ironiju.

Noprotams, ka stāsti nav rakstīti, domājot par to apkopošanu grāmatā vai vismaz ciklā, tomēr dīvainā kārtā tie veido, neteiksim, pabeigtu, bet vienotu ainavu, kas jau pati par sevi vēsta par autores izkopto poētiku. Ainavas priekšplānā, protams, dzīvesprieks un nostalģija komplektā ar deviņdesmito gadu Rīgas sadzīves bildēm. Reālo detaļu ir pietiekoši maz, lai nerastos pusdokumentāls atskats pagātnē pēc principa "kad mēs bijām jauni", tomēr gana daudz, lai stāsti nepaliktu piesaistīti plakanajai papīra lapai. Taču, ja mēs palūkojamies, kas ir aiz šīm norisēm, pareizāk sakot, kas paliek pāri no laika, notikumiem, emocijām, cilvēkiem – mirguļojošā haosa, ko dēvē par esamību? Paliek pāri stāsts, kas tiecas pārtapt mītā. Mīta jēdziens nebūt nav piederīgs homēriskiem aizlaikiematr – katrs laiks rada savus mītus; pareizāk sakot, lai rastos mīts, nepieciešams pavisam maz, kas gan parasti izrādās nepārvarami daudz – to izstāstīt. Kristīnei Želvei tas ir izdevies".

Andra Konste: "Kristīnes Želves stāsti ir dzīvi kā pati dzīve – acīmredzami viegli, nesamocīti un nepretenciozi rakstīti, tikai vēlreiz apliecina to, ka labi izstāstīts stāsts savu valdzinājumu saglabās vienmēr, vienmēr mums gribēsies samērot sevi ar citām dzīvēm un citiem cilvēkiem. Un tieši cilvēki ir grāmatas vērtīgākā kolekcija – šķiet, kā taureņi viņi atlidojuši pie autores un uzticīgi iepletuši krāsainos spārnus, zinot, ka pāri nedarīs, ka nenosodīs un drusku pat mīlēs. Jā, grāmata nenoliedzami ir labestības caurstarota, pat bijušie un pamestie brūtgāni aprakstīti bez naida.

Izcila vērtība ir fiksētās 90. gadu reālijas – lietas, priekšmeti, sajūtas un izjūtas. Ja mums nav daudz dokumentālu kadru par neseno vēsturi, mums vismaz ir Kristīne Želve."

Kristīne Želve dzimusi 1970. gada 17. martā Rīgā. Studējusi kino režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Anša Epnera kursā, veidojusi dokumentālās filmas un strādājusi Latvijas Televīzijā. "Meitene, Kas Nogrieza Man Matus" ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā lasāmie darbi tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam.