LALIGABA nominācija 'Labākais tulkojums'  (6)

Atgādinām, ka balvas pasniegšanas ceremonija notiks 26. aprīlī, Rīgas Mākslas telpā.

Kopumā balva tiks pasniegta četrās kategorijās, kā arī tiks piešķirtas piecas speciālbalvas. Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā saņems Andris Kolbergs.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais tulkojums" – Māra Poļakova "Sīnaja Gobelēns" Edvarts Vitmors/"Dienas Grāmata"

Dace Rukšāne: "Edvarda Vitmora "Jeruzalemes kvartetā" pagaidām iznākusi tikai pirmā grāmata "Sīnaja gobelēns", bet visi, kas ar to iepazinušies, jau dīdās nepacietībā pēc nākamajām daļām. Šajā grāmatā ir jāielasās, jo var gadīties, ka pirmās lapas rada neizpratni – kas tas vispār ir? Taču, tiekot tam pāri, rodas pēkšņa apjausma, kāpēc bija vajadzīgs tieši tāds iesākums – tas burtiski noklāj tavā priekšā krāšņu un mīkstu paklāja celiņu, pa kuru iesoļot mistērijā, kurā autors mums laipni ļauj ielūkoties, uzliekot uz paplātes pavisam citu skatījumu par Bībeles radīšanu un dzīvi ap Jeruzalemi dažādos gadsimtos.

Māra Poļakova ir izdarījusi milzīgu darbu, pētot un izzinot gan vides, gan vēsturiskos kontekstus, lai varētu pēc iespējas precīzāk atveidot latviešu lasītājam to valdzinošo teksta burvību, kuru reiz piefiksējis Vitmors. Lasīt "Sīnaja gobelēnu" ir neparasti viegli – šķiet, Poļakova tulkojusi kā rotaļājoties vai dejojot. Priecē, ka grāmata nav izraibināta ar neskaitāmām, sarežģītiem tulkojumiem bieži raksturīgām, atsauksmēm – šajā gadījumā tās tikai lieki gurdinātu alkatīgo skrējienu."

Pauls Bankovskis: "Šis ir gadījums, kad patiesi var teikt, ka bez tulkotāja nebūtu tulkojuma - Mārai Poļakovai var pateikties no vien par lielisku literāra darba pārcēlumu no vienas valodas citā, bet arī paša šī darba un nebūt ne pelnīti mazzināmā, lai neteiktu - noslēpumainā Edavarda Vitmora pamanīšanu un "pārcelšanu" mūsu valodas telpā. Saprotams, tā nav nejaušība, jo piemērotāku tulkotāju Vitmora "Jeruzalemes kvarteta" grāmatām ("Sīnaja gobelēns" ir pirmā daļa) sameklēt būtu grūti. Dzīvodama lielu tiesu Jeruzalemē, Māra burtiski ir iekšā vēl vienmēr samudžinātajā kultūru, vēstures, politisko un sociālo attiecību raibumā, kas arī veido Vitmora grāmatu auduma pavedienus."

Andra Konste: "Neparasta likteņa autors uzrakstījis vēl neparastāku grāmatu. Te nu īsti vietā pirms tam izlasīt arī 1001 nakts pasakas, lai vieglāka iejušanās raibo personāžu, viņu attiecību un apsēstību stāstos visdažādākajos pasaules nostūros. Jābrīnās par autora un arī tulkotājas erudīciju, fantāziju un drosmi tam visam izsekot un neapmaldīties, jo pati bieži vien šķīru lapas atpakaļ, lai saprastu, kas tad šitais te bija, par ko pārtapa un ko darīja – angļu lords kļūst par arābu svēto, pa ceļam sarakstot monogrāfiju par Levantes seksu 33 sējumos, Hadžs Harūns jau trīstūkstoš gadus aizstāv Jeruzālemi ar aprūsējušu krustnešu bruņucepuri galvā, Sterns neatlaidīgi mēģina izveidot savu sapņu valsti, kur mierā un draudzībā dzīvotu ebreji, arābi un kristieši...Tomēr, kā izcilā persiešu paklājā, raksti nesajūk un savijas, izveidojot aizraujošu (kam gan svarīgi, cik patiesu) un spilgtu mākslas darbu.

Paskatīties uz pasauli no citiem redzesleņķiem, nesabīties un pieņemt to visā daudzveidībā, būt drosmīgiem baudīt un priecāties – paldies Mārai Poļakovai, kura spēja to visu brīnišķīgi latviskot - kā gan mēs līdz šim dzīvojām bez Edvarta Vitmora!"

Māra Poļakova, 1975. gadā dzimusi rīdziniece, mācījusies krievu kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā, grieķu valodas Latvijas Universitātē un studējusi kristīgo teoloģiju Maskavā, vēl arī jidišu - Londonā. Kopš 2009. gada lielākoties dzīvo Jeruzālemē un Jeruzālemes Ebreju universitātē mācās ivritu, arābu valodu un teoloģiskas zinības."

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais tulkojums" - Zane Balode ar Andrusa Kvirehka darba latviskojumu "Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus", izdevējs "Latvijas avīze".

Guntis Berelis: "Andrusa Kivirehka Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus ir romāns par pasauli, kāda nekad nav eksistējusi, un laikiem, kādi nekad nav bijuši. Zināmā mērā tas ir mīts par zaudēto paradīzi, filozofiska līdzība, kas vēsta, pie kā noved identitātes zaudēšana un cik lielā mērā cilvēks pats vainojams šajā procesā, tāpat stāsts par kultūras uztieptajām pasaules skatījuma klišejām, kas bieži vien mēdz pārvērsties visparastākajos aizspriedumos, par stereotipu vājumu un spēku.

Tātad - ļoti daudzslāņains romāns, turklāt sarakstīts valodā, kādā nekad nav runāts. Zanes Balodes tulkojums lieliski ļauj izjust gan šo jēgas daudzslāņainību, gan arī fantastisko valodu miksli, pārpilnu ar vecvārdiem, apvidvārdiem un visādu veidu žargonismiem, bet pats svarīgākais - romāna gaisotni, kas ir vienlaikus groteska un nopietna, jautra un bezgala skumja, smieklīga un šaušalīga."

Pauls Bankovskis: "Neesmu liels zinātniskās fantastikas, nedz fantasy žanra cienītājs, un šī virziena mākslas darbos uzburtās izdomātās pasaules mani neinteresē gandrīz nemaz. Kivireha radītā mitoloģiskā igauņu pirmspasaule nav izņēmums, taču tas nebūt nenozīmē, ka tā būtu peļama. Arī tulkotāja veikumu tas, saprotams, neiespaido, taču man ir aizdomas, ka šādu izfantazētu pasauļu pārcelšana citā valodā ir krietni vien ķēpīgāka, nekā centieni tulkot tekstus, kuros daudzmaz reālistiskā garā aprakstītas visiem labi zināmas un pazīstamas lietas."

Lita Silova: "Kāpēc Andrusa Kivirehka grāmata varētu būt saistoša latviešu lasītājam? – Doma par pēdējo igauni, kas kā lielu noslēpumu glabā pēdējās ziņas par tautas senatnes varenumu, kas pēdējais zina čūsku vārdus (lasi: igauņu valodu), noteikti raisa nepārprotamas paralēles ar pēdējo latvieti, tautas dzīves ziņas atmiņu, ar latviešu valodas likteni.

Grāmatā veiksmīgi modelēto situāciju, kad šķietami ļoti, ļoti senais patiesībā atklājas ārkārtīgi mūsdienīgā izjūtā, veiksmīgi nodrošina ne tikai domu, ideju paralelitāte (te varbūt pat analoģija ar sižetu klejošanu klasiskās folkloras radīšanas laikā), bet galvenokārt valodas dažādu līmeņu, slāņu izmantojums. Tamdēļ tulkotājas darbs noteikti bijis ne vien radoši grūts, bet arī rosinošs. Katrā ziņā lasījuma viegluma izjūtu ir izdevies sasniegt," norāda."

Zane Balode dzimusi Rīgā, 1976. gadā. Mācījusies Tartu universitātē, galvenais priekšmets - somugru filoloģija. Šobrīd dzīvo Somijā, audzina divus bērnus, vada latviešu - somu ģimeņu biedrību "Laivas", un savā ikdienas darbā ir Baltijas ekonomisko norišu analītiķis. Sirdslietas - teātris, grāmatas, mūzika, folklora. Kāre ķerties pie tulkošanas urdījusi jau sen, izšķirošo lēmumu lika pieņemt Andrusa Kiverehka romāna "Rijkuris jeb Novembris" izlasīšana.

Zane saka: "Sapratu, ka nevaru netulkot, latviešiem šī grāmata ir jāizlasa! Darba gaitā atskārtu, ka āķis lūpā, un iesāktais jāturpina. Šobrīd iztulkoti trīs romāni. Pēc Kivirehka "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus" pabeigšanas ķēros klāt somu rakstnieces Anjas Snellmanes darbam "Balkonu dievi", kas vēl nav izdots."

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais tulkojums" – Dens Dimiņš ar Mišela Velbeka grāmatu "Karte un teritorija", izdevējs "Jānis Roze".

Dace Rukšāne: "Dens Dimiņš Velbeku ir nobeidzis. Nē, ne jau fiziskā nozīmē – to izdara pats skandalozais Velbeks savā pēdējā, ar Gonkūra prēmiju apbalvotajā, romānā, lemjot sevi šaušalīgai nāvei no maniaka rokas. Poliglots, atdzejotājs, tulkotājs un (ak vai!) arī vēl fotogrāfs Dimiņš ir iztulkojis visus Velbeka labos romānus "Elementārdaļiņas", "Platforma", "Varbūt ir sala" un "Karte un teritorija". Vairāk pagaidām nav. Žēl, jo Dimiņš pilnīgi noteikti ir liekams latviešu tulkotāju zelta sarakstā, kuru nēsāt līdzi somā, lai ikreiz, ieejot grāmatnīcā, būtu atskaites punkts – ja redzi, ka romānu tulkojis Dens Dimiņš, grāmatu droši var pirkt – kvalitāte gan pamattekstam, gan tulkojumam garantēta."

Pauls Bankovskis: "Es nezinu, vai Denam Dimiņam tas Velbeks pat diez ko patīk (nu tādā nozīmē, ka tas būtu viņa mīļākais rakstnieks), taču nu jau viņš ar šo autoru ir saaudzis kā cimds ar roku vai, precīzāk sakot, viņi ir kā līdz zelta kāzām nodzīvojis precēts pāris, kas laika gaitā ir atklājuši arī viens otra nepatīkamās ipašības, taču ir iemanījušies kaut kādā vārdos grūti izsakāmā saskaņā, kas ar citu cilvēku diezin vai būtu iespējama. Tāpat kā mums ir Raiņa Gēte un Dimā, mums pilnīgi noteikti ir Dimiņa Velbeks."

Guntis Berelis:  "Mišela Velbeka "Karte un teritorija" ir baisākais un aizraujošākais autora romāns: centrālā sižeta līnija vēsta par mākslinieka Džeda Martēna kāpumu slavas zenītā komplektā ar refleksijām par mūslaiku mākslas sūtību un būtību, taču spoži kolorītus akcentus izliek kriminālintriga, kurā klasiski posmodernā manierē noslepkavotā upura lomā parādās arī pats Mišels Velbeks.

Tulkotājs Dens Dimiņš ir latviskojis visus līdzšinējos Velbeka romānus, kas izceļas ar divām īpatnībām. Pirmkārt, tie ir ārkārtīgi piesātināti ar dažādām mūsdienu kultūras kontekstiem, niansēm, asociācijām un asociāciju spēlēm; otrkārt, tie visi ir neganti ironiski un lāgiem groteski, kuros parodijas un pašparodijas klājas kārtu kārtām. Dimiņa tulkojumos arī latviešu valodā iespējams izsekot gan šīm asociāciju spēlēm, gan uztvert parodiju un pašparodiju kultūrslāņus. Būtībā Dens Dimiņš dara tieši to, ko katram tulkotājam pienākas darīt – faktiski kļūst par līdzautoru, nevienu brīdi nenomācot un neapspiežot īsto autoru. Tiek saglabāta gan oriģināla jēga, gan arī tulkojums "skan" latviski, tā ir reāla latviešu valoda, nevis konservs vai dienas avīzes reportāža."

Dens Dimiņš, 1974. gadā dzimis rīdzinieks no Pārdaugavas, studējis klasisko filoloģiju un franču valodu Latvijas Universitātē, pēc tam devies apgūt islandiešu valodu Islandes Universitātē Reikjavīkā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Kultūras akadēmijā, mācījis latīņu, franču un islandiešu valodu. Kādu laiku strādājis arī Eiropas Savienības tiesā par sinhrono tulku, no darba brīvajā laikā tulkojot literatūru.

Cenšas sadalīt savu laiku starp dienvidiem un ziemeļiem. Patlaban dzīvo Islandē. Dens tulko no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru un holandiešu valodas. Par Velbeka romānu Dens saka tā: "Es to iztulkoju Islandē pērnvasar, milzīgas, gandrīz neapdzīvotas ielejas vidū, kas ar savu vējaino tukšumu un spodrajām krāsām atgādināja dažu labu Džeda fotogrāfiju."

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais tulkojums" - Dace Meiere ar Kristinas Sabaļauskaites darbu "Silva Rerum".

Guntis Berelis: "Daces Meieres vārds tulkotās grāmatas titullapā allaž ir kā kvalitātes zīme – gan tulkojamā darba, gan paša tulkojuma. Kristīnes Sabaļauskaites romāna darbība noris laikmetā, kuru mūsdienās dēve par baroku, par kuru vispārpieņemtie priekšstati vēsta, ka tas ir izšķērdīgs, ar bezgalīgām vijīgām līnijām, ar greznojumiem bez funkcionalitātes un tamlīdzīgi. Autore baroka specifikai piemērojusi arī savu valodu, taču paradoksālākais ir tas, ka par baroka laikmeta leišu valodu maz kas zināms, turklāt tā spožākie pārstāvji ikdienā vairāk lietoja poļu, latīņu, franču valodu. Tāpēc autorei nācies radīt savu valodu, savu sintaksi, kas lasītājā radītu iespaidu par baroka specifiku. Savukārt Dace Meiere šo barokālo stilistiku lieliski latviskojusi - nevis pārcēlusi latviešu mēlē, bet būtībā uzdarinājusi līdzvērtīgu tekstu: ar teikumiem, kuriem piemīt ritms un melodija, kur domas plūdums seko sintaktiskajām cilpām un ritmam, nemaz nerunājot par leišu, poļu un citu kultūru mikšļa latviskošanu. Līdz šim neeksistēja tāds jēdziens kā "baroka laikmeta latviešu valoda". Pēc Silva Rerum par tādu iespējams runāt."

Pauls Bankovskis: "Līdzīgi kā par Kivirehka grāmatu, arī par Sabaļauskaites gan Lietuvā, gan daudzviet citur populāro romānu varu teikt, ka tas nepavisam nav no žanra, kas man šķistu tuvs un aizraujošs. Saprotams, ir labi, ka blakusvalstī lasīts un iecienīts literārs darbs žigli tiek tulkots un izdots arī pie mums, tāpat nav grūti nojaust, ka šādi valodas krāšņumu sablīvējumi sola aizraujošu darbošanos tulkotājiem. Dace Meiere ar savu darbu ir tikusi galā lieliski."

Dace Rukšāne: "Lasot Kristīnes Sabaļauskaites romānu "Silva rerum", nevienā brīdī nepaklūp ne mēle, ne doma un ir ārkārtīgi grūti iedomāties, ka šī grāmata nav rakstīta latviešu valodā – vārdu izvēle, detaļu pārbagātība un izteiksmes veidu dažādība rada sajūtu, ka lasu dzimtās valodas autora darbu. Šķiet, tieši šāds uztveres vieglums ir rādītājs tulkotāja meistarībai un lielākais kompliments viņa veikumam. Taču iedziļinoties tekstā pamatīgāk, var manīt, cik milzīgs, pacietīgs un rūpīgs darbs ieguldīts ik detaļā – rodas sajūta, ka ne tikai autore, bet arī tulkotāja Dace Meire mitinājusies 16.-18. gadsimtā un staigājusi pa pēdām varoņiem, pētījusi, kāda izskatās apkārtne, cilvēki, fiksējusi notikumus. Tādu precizitāti var panākt tikai, izjūtot pret tulkojamo autoru un darbu visdziļāko pietāti un cieņu. Dacei ir izdevies atklāt mums pasauli, kuru saprotam, kurā iejūtamies arī mēs."

Andra Konste: "Šī ir grāmata par to, kā Latvijai nekad nav bijis – savu viduslaiku valsti. 1569. gadā tika izveidota Polijas-Lietuvas ūnija: Žemaitijas kunigaitija, kura tobrīd bija viena no lielākajām Eiropas teritoriālajām vienībām. Tieši tāpēc, ka mūsu dzīves tai laikā bijušas tik atšķirīgas, ir interesanti lasīt par Žemaišu muižnieku ikdienas dzīvi, par dvīņu Uršulas un Kazimiera gaitām lielajā pilsētā Viļņā, par studentu kariem, klostera paradumiem, arhitektūru, modi... ir sajūta, ka autore brīvi ceļo laikā un vienkārši REDZ to visu. Pie tam sižeta intriga neatslābst ne mirkli, saldais ēdiens tiek gan mīlas peripetiju cienītājiem, gan dēkaiņiem un intelektuāļiem.

Kā vienmēr, izcils ir Daces Meieres tulkojums, vislabākā liecība: ne mirkli nav sajūta, ka darbs vispār sarakstīts citā valodā, lai gan izaicinājumu, šķiet, tulkotājai bijis gana - arī valodas ziņā mums šī ir cita pieredze. Atrodot tādus reti lietojamus vārdus kā baršķis, folvarka, lēšķi, tribulis, altembass un maskaļi, nāk prātā, ka te neviena vien vārdnīca pārlapota un ka tik nav kāda sabiedriskā meklēšana izsludināta."

Dace Meiere dzimusi 1973. gadā Skrundā. Studējusi Rīgā, Viļņā un Sjēnā. Tulko no itāļu, lietuviešu, spāņu un katalāņu valodas. Kopš 1996. gada publicēti četri duči tulkotu grāmatu. Tulkotie autori: Umberto Eko, Alesandro Bariko, Nikolo Ammaniti, Djēgo Marāni, Ildefonso Falkoness, Sigits Paruļskis, Kristina Sabaļauskaite un daudzi citi.

Saņēmusi Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju tulkošanā (2007) un vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas (2006, 2005, 2004, 2002, 2000). Literatūras gada balvai 2010 nominēti veseli divi viņas tulkoti darbi: Paolo Džordāno "Pirmskaitļu vientulība" ("Atēna") un Sandro Veronēzi. "Rāmais haoss" ("Jāņa Rozes apgāds").