Tulkojamais iesūc. Saruna ar tulkotāju Zani Balodi  (38)

Guntis Berelis. Kā tu vispār nonāci līdz somu un igauņu valodai?

Zane Balode. Valodas man padevās viegli, ķīmija šķita garlaicīga, tāpēc kādudien neaizstaigāju uz 49. videni, bet iesēdos vilcienā un aizčukināju līdz Zolitūdei, kur nākamās dienas mazgāju grīdas tikko uzbūvētajā un tūlīt applūdušajā Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pēc tam turpināju tur mācīties, izvēloties visdīvaināko no valodām – somu.

G. B. Patlaban tu dzīvo Somijā. Kā tu tur nonāci?

Z. B. Soli pa solim. Vispirms izštudierēju Tartu universitātē somugristiku, 2001. gadā saņēmu diplomu, šobrīd skaitos Helsinku Universitātes doktorantūrā, tiesa, disertācijas rakstīšana švaki kust uz priekšu.

G. B. Ja nemaldos, patlaban tulkošana tev ir tīri kā tāds kā vaļasprieks. Kas tu esi reālajā pasaulē?

Z. B. No 7:00 līdz 15:00 strādāju vaigu sviedros, ķidāju un analizēju Baltijas ekonomiskās norises un nopludinu šo informāciju, "kam vajag". Šad tad uztaisu pa kādam sižetiņam par Somiju LTV, vadu somu-latviešu ģimeņu biedrību "Laivas" un audzinu divus bēnus. Tulkošana ir sirdsdarbs, tāda noņemšanās, kurā var patverties, iekust, aizpeldēt, sauc kā gribi, kurā var pakustināt otru smadzeņu puslodi, man ļoti nepieciešams nodarbība.

G. B. Pagaidām tavi vienīgie publicētie tulkojumi – tie ir divi igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāni, "Rijkuris" un "Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus". Kāpēc tieši Kivirehks – izdevēju pasūtījums vai tā ir tulkotājas izvēle, un, ja tā, tad kas tevi pievilka tieši Kivirehka darbos?

Z. B. Jau Latvijas Avīzes izdevniecībai esmu teikusi, ka Kivirehks ir mana kritiskā masa. Kad izlasīju "Rijkuri", citas iespējas vairs nebija: noripoju pa to krauju lejā, metu visu nedrošību pie malas un drukāju Maimai Grīnbergai vēstuli, ka man jātulko. Pirms tam biju mēģinājusi šo to no Mikas Valtari un arī citu ko, bet tas Andruss raksta tā, ka trāpa man kā ar lāpstu pa galvu! Vai tā bija tīrā sagadīšanās, nezinu, bet ātri vien pienāca traka atbilde, ka LA gribot šo romānu izdot un man jānosūta paraugi. Darīju kā likts, un drīz mani teksti atceļoja ar Maimas komentāriem, un tika paspīdināta zaļā gaisma. Tas bija otrais belziens!

Ļoti ilgi nevarēju ietērpt vārdos, kas ir tas sevišķais "Rijkurī". Šķiet, nu esmu to savā prātā noformulējusi. Mana paaudze, es pati noteikti – mēs esam ar dziesmiņu izbaroti un uzaudzināti. Tautasdziesmas skaitījām dārziņā, zubrījām skolā, dziedājām korī un rakstījām jaungada kartiņās. Lasījām tautas pasakas, fanojām par "Skandiniekiem" un katra jūnija pirmo svētdienu devāmies svētceļojumā uz Brīvdabas muzeju pakaļ kādai prievītei vai māla podam. Tautiskums un folklora pretstatā netīrajai ikdienai bija neaptraipīta sfēra, bet "Rijkuris" iebrūk tieši šajā teritorijā, dod triecienu zem jostasvietas. Ja Kivirehks vēdinātu ļautiņu sasmakušo apakšveļu ES kontekstā, tas nebūtu uz pusi tik iedarbīgi kā tad, ja kā ieroci izmanto folkloru.

Zinātāji, protams, pateiks, ka tautas gara mantas – tās nav tikai ētiski korektas dainas par čaklumu, vien jāzina, kur meklēt.

G. B. Ar ko Kivirehks izceļas igauņu literatūras kontekstā?

Z. B. Kaut kur lasīju, ka Kivirehks it kā esot ieticis igauņu mūsdienu literatūras triju lielo "K" klubiņā. Tur tiekot ieskaitīts Jāns Kross, Jāns Kaplinskis un nu arī Kivirehks.

Igauņi paši ir tādās domās, ka Kivirehks ir viens no viņu netulkojamiem autoriem. Lokālās intonācijas, folkora, humors ir grūti liecami. Mēs, latvieši, tomēr esam ļoti tuvu Kivirehka pasaulei, viņa romānu motīviem, vismaz tā man šķiet. Piemēram, par balto akmeni čūsku pazemes miteklī var lasīt latviešu tautas ticējumos, bet par cilvēka un lāča savienību, par vēja mezgliem – latviešu tautas pasakās un teikās. Ak, mēs ar savām svētbirzēm tomēr esam baigie ugri! Daudzas dimensijas, protams, ir universālas, ceļojošas.

Andruss raksta vingri daudzos žanros. "Loti no izgudrotāju ciema" mēs jau pazīstam. Autora lugas ir iecienītas, un kā tiek bērēti igauņi, zināms arī mums. Viena no pēdējām lugām ir "Nēģera atbrīvošana augstā mākslinieciskā līmenī" pēc Marka Tvena romānu motīviem, tā tika uzvesta uz Igaunijas Drāmas teātra mazās skauves 2010. gadā. Arī "Rijkuris" un "Čūskuvārdi" ir dramatizēti. "Čūskuvārdus" arī šobrīd var braukt noskatīties uz Pērnavas teātri "Endla".

Kaut gan – visi viņa darbi varbūt nemaz nav jātulko, piemēram esejas "Dieva stāsti" (2009), kurās Kivirehks stājas tā Kunga lomā, katras esejas sākumā braši uzrunā igauņu tautu – "Ahoi, kristieši!", visai konkrēti izķidā igauņu politiskās un saimnieciskās nebūšanas, meklē vainīgos un teju vai katru uzrunu beidz ar pamatīgu brāzienu Igaunijas arhibīskapam Andresam Pederam. Tās nudien ieskaitāmas "savējie sapratīs" kategorijā.

Domāju, ka latvieši ar gardu muti varētu notiesāt arī Kivirehka stāstu krājumu, kas tika izdots 2007. gadā, tam gan ķertos mīļuprāt klāt.

G. B. Lasīju tevis tulkotos "Čūskuvārdus" – un laiku pa laikam iedomājos: nez kā tas ir bijis igauniski – tik milzumdaudz vecvārdu, apvidvārdu, visādu žargonismu, kas raksturīgi tikai latviešu valodai. Cik lielā mērā tu atkāpies no Kivirehka teksta, kas sasaucas ar jautājumu, cik lielā mērā tulkotājs vispār drīkst atkāpties no autora teksta, upurēt oriģināla jēgu, lai labāk izskanētu tulkojums? Vai, gluži pretēji, ar valodas palīdzību igauņu folkloras intonācijas kaut kādā mērā latviskot, iesaistīt tur arī latviešu folkloras padarīšanas?

Z. B. Vai, Gunti! "Čūskuvārdi" ir precīzs tulkojums vārds vārdā! Nu, labi, labi, gandrīz precīzs. Par to lieku galvu ķīlā. Pēc tam, kad Maima, caurskatīja "Rijkura" paraugus un komentēja tekstu, sapratu, ka tie vaidi, ko vaid kliņģerī izliecies kalps nav tie paši vaidi, ko vaid kalps, kliņģerī liekdamies, un es apņēmos tulkot precīzi. Ja pēcāk iznākums lasāms skaidrā latvju valodā, tad misija ir izpildīta. Bet par igauņu mēli ir daudz stāstāms: ļoti izaicinoši tulkotājam ir tas, ka latviešu valodā ir šis tas, kā igauņiem trūkst, piemēram, konkrētas nākotnes formas, vīriešu un sieviešu dzimte. "Čūskuvārdos" jo ševišķi svarīgs pēdējais. Ir tur viena tāda čūska, kas romāna vidū atklāj kārtis, paziņo, ka ir nevis nevis čusaks Ints, bet gan sievu kārtas čūskiņa. Igauņu valodā tas lietas būtību nemaina. Tiek konstatēts fakts – un viss. Bet latviešu valodā tā nevar! Pirmkārt, jau pats dialogs, kurā notiek metamorfoze – beidzas viņš un sākas viņa: dialogs jāpārceļ tā, lai nešķiet stulbi, visam jāplūst ritmiski, neko tak klātu nevar stiķēt! Pamatīgi pasvīdu pie šīm rindām, neko klāt tā arī nepieliku, ja lasītājam tur nekas ausī neduras, tad es atviegloti nopūšos, un uzdevums ir izpildīts. Beigās vēl izraudzījos vienu teikumu, kurā Lēmets savai mammai oriģinālā saka, ka "Int(s/a) ir mātīte" un latviski uzrakstīju, ka Ints ir Inta, tādējādi iepazīstinot latviešu lasītāju ar apziņā jau pārtapušo tēlu. Bet Inta pati līdz pat 140. lappusei zina un neslēpj savu identitāti, tāpēc nācās saglabāt uzticību intrigai, un Intas tiešajās runās izvairīties no zināmu formu lietošanas (piemēram, saliktos laikus, īpašības vārdus), kurās latviešu valodā parādās dzimte.

Man ļoti patīk Kivirehka teksti. Pieliku pūles lai senvārdu, pusklibās "eiroleksikas" un fantāzijas graudu putra latviski būtu tikpat ķēpīga vai daiļskanīga kā igauņu valodā. Kur vajadzēja gudrot ko jaunu – vējreģi, Ziemeļu rupuci u. c. –, tur gudroju, kur vajadzēja nokāpt reklāmbukletu līmenī, piemēram – "Jēzus ir veiksmes paraugs!" –, tur mēģināju konstruēt analoģisku saukli. Tāpēc jau arī bija tik interesanti – spēlēties ar vārdiem. Šķiet, visvairāk bija tieši kivirehkisko jaunradījumu, mazāk folklorismu, meža māšu un čūsku ķēniņu.

G. B. Kāpēc tu esi ķērusies pie tulkošanas? Ir taču pasaulē tik milzumdaudz interesantu lietu – kāpēc normālam cilvēkam, kurš agrāk ar daiļliteratūras tulkošanu nav ķēpājies, jāsāk tas darīt, turklāt jāķeras uzreiz pie tik neganti sarežģītiem gabaliem?

Z. B. Laikam atbilde pateikta priekšā jau jautājumā: kurš te ir tas normālais cilvēks? Un, ja šis ir mans vaļasprieks, kā nupat vienojāmies, tad kālabad tupēt pie garlaicīgiem vai tukšiem gabaliem?

G. B. Ja reiz gabals ir sarežģīts – tad cik liela loma tulkošanā ir tīri racionālajam prātam (vārdnīcai, kas ieviesusies smadzenēs), cik – intuīcijai, tīri emocionālai attieksmei? Vai tulkojamais teksts kaut kā iespaido arī tulkotāju?

Z. B. Čūskuvārdos tēvocis Votele apsola iemācīt Lēmetam čūsku mēli tā, ka šis pats ar vairs nesapratīs, vai ir cilvēks vai čūska. Kad sāku tulkot, biju nodzīvojusi somugru pasaulē jau labu laiciņu, un vislielākās raizes man sagādāja jautājums: vai tā vairs ir latviešu valoda, kurā rakstu? Robežas starp valodām izplūst, liekas, ka runāt un rakstīt var un drīkst visvisādi, tāpēc nekas cits neatlika kā cerētu un ticēt, ka latviešu valodas pamati manī ir gruntīgi un dziļi. Ģimene, vide, izlasītās gāmatas notur grožos. Tad, protams, paliek vēl jautājums par tulkojamā darba specifiku, vai tulkotājam piemīt smalkās maņas, jūtīgā oža, spēja uzkost pareizo stiliņu, noskaņu, toni, ritmu? Pašai, protams, ir grūti novērtēt savas valodas un teksta kvaltāti.

Tulkojamais iesūc, un tas jau arī ir mans mērķis. Veselu gadu tulkoju šo romānu, pavadīju atvaļinājumu un ziemas mēnešus kopā ar čūskām. Šādas izklaides pieder pie tulkotāju priekšrocībām.

G. B. Cik gadījies runāt ar tulkotājiem, viņu ikdiena liekas stipri vienveidīga – padsmit stundas pie datora katru dienu. Dabiski, viņi paši neuzskata, ka tā ir vienveidība. Kur slēpjas tas, kāpēc tulkotāji tomēr saka, ka viņu dzīve ir interesanta?

Z. B. Man šobrīd neatliek laika tik intensīvai tulkošanai. Bet, kā somi saka, "tā vaina ir galvā", cenšos atlicināt vismaz dažas stundas un pie datora sēžos ar prieku. Bet, ja tā puspajokam, igauņu valodas pratējiem tiek spraustas treknas ēsmas! Igaunijas puse notur regulārus seminārus, kuros tulkotāji tiekas gan savā starpā, gan ar autoriem, Kultūrkapitāls maksā stipendijas, tiek uzturēts radošais nams. Valstij ir jālutina savi tulkotāji, ir jāveic visi šie dažādie pasākumi, tad tulkotāji nesīs šīs zemes gara mantas plašajā pasaulē.

G. B. Tev nav bijusi doma profesionalizēties, t. i., kļūt tikai par literāru darbu tulkotāju?

Z. B. Bet ar lielāko prieku!

G. B. Tradicionālais beigu jautājums – par nākotnes plāniem.

Z. B. No somu valodas esmu iztulkojusi Anjas Snellmanes romānu "Balkonu dievi", bet tas vēl nav izdots. Un nākotnē vīd baigi lielais projekts no igauņu valodas, par ko man ceļi gluži vai trīc.