Margarita Perveņecka sāka kā dramaturģe, pēcāk pievērsās prozai, par ko vēstīja stāstu krājums "Visi koki aizgājuši" (2006). Literatūras gada balvai prozas kategorijā nominēts viņas romāns "Gaetāno Krematoss" – darbs, kurš nepakļaujas nekādiem klasifikācijas rāmjiem, neļaujas racionālajam un analītiskajam prātam, toties, ja lasītājs ir ar mieru mazliet piepūlēties un sadarboties ar autoru, ievelk lasītāju dziļi iekšā un vairs nelaiž vaļā. Kurš reiz lasījis "Gaetāno Krematosu" – nekad vairs neaizmirsīs.
Guntis Berelis. Literatūras gada balvai prozā tika nominētas četras grāmatas. Visas – savā starpā ļoti atšķirīgas. Taču tavs "Gaetāno Krematoss" – tik ļoti atšķirīgs no pārējām, ka bezmaz acīs dūrās bez jebkādas analītiskas optikas. Kā tu pati formulētu šo savu atšķirīgumu?
Margarita Perveņecka. Īsti kompetenti nevaru atbildēt par pārējo latviešu prozu, jo maz esmu to lasījusi. Īpaši literatūru nepārzinu, es taču ienācu no teātra, dramaturģijas. Manuprāt, krutākais latviešu rakstnieks ir Einfelds. Ļaunākais reālists gandrīz bez ādas – Inga Ābele. Tagad priekšgalā izvirzījusies un pasaulē iziet Inga Žolude. Viņai ir kaut kas ļoti lietišķs, racionāls un vēss. Labi raksta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!