Dens Dimiņš dzimis Āgenskalnā, Pārdaugavā, studējis klasisko filoloģiju un franču valodu Latvijas Universitātē, pēc tam devies apgūt islandiešu valodu uz Islandes Universitāti Reikjavīkā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Kultūras Akadēmijā, mācījis latīņu, franču un islandiešu valodu. Kādu laiku strādājis arī eirostruktūrās Luksemburgā, no darba brīvajā laikā tulkojot literatūru. Cenšas sadalīt savu laiku starp dienvidiem un ziemeļiem. Patlaban dzīvo Islandē. Dens tulko no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru un holandiešu valodas. Latvijas Literatūras gada balvai Dens Dimiņš izvirzīts par Mišela Velbeka darba "Karte un teritorija" tulkojumu. Latvijā Dens sastopams reti, arī šī saruna notiek epistolārā veidā.
Guntis Berelis. Prātā, ka pirms daudziem gadiem, kad mums gadījās iepazīties, par tevi man palika iespaids kā par ļoti erudītu pasniedzēju, kurš orientējies uz klasiskām vērtībām un kuram, ja savajagas, var palūgt žigli iztulkot kādu latīņu frāzi. Patlaban tu pārsvarā tulko daiļliteratūru, tostarp Mišela Velbeka un Halgrīma Helgasona darbus, kas laikam Latvijā no taviem tulkojumiem ir pazīstamākie. Kā tu vispār nonāci līdz daiļliteratūras tulkošanai?
Dens Dimiņš. Sāku tulkot Iekš- un Ārlietu ministrijā, pēc tam Tulkošanas un terminoloģijas centrā, pievārēdams baigos juridisku dokumentu blāķus, līdz vienubrīd man ienāca prātā – varbūt ir vērts pamēģināt kaut ko aizraujošāku, cēlāku? Nē, tas ir joks. Mācījos Universitātē klasiķos, un tur vismaz tajos laikos viens no izglītības procesa stūrakmeņiem bija grieķu un romiešu literatūras spilgtāko pārstāvju darbu fragmentu tulkojumi, kā proza, tā dzeja un pat drāma. Līdztekus mācījos arī franču filoloģiju franču nodaļā. Un tā pamazām no klasiķu parindeņiem aiztulkojos vispirms līdz franču lubenēm, bet pēc tam arī līdz grūtākiem, sāpīgākiem, nozīmīgākiem darbiem, no kuriem daži vēl ir tikai procesā...