Tulkotāja, pagājušā gada Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēja Māra Poļakova balvai izvirzīta arī šogad. Ķategorijā Labākais ārvalstu literatūras tulkojums viņa nominēta par Edvarta Vitmora darbu "Sīnaja Gobelēns", izdevējs "Dienas Grāmata".
Dace Rukšāne: Cik zinu, tu pašreiz dzīvo Izraēlā un studē ivritu. Tikko tam atradu arī pierādījum grāmatnīcā - izraēļu populārākā mūsdienu rakstnieka Etgara Kereta stāstu krājumu "Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs". Kāpēc pēkšņi (vai arī ne pēkšņi) - ivrits?
Māra Poļakova: Ja arī es reiz zināju, kāpēc tā notika, šobrīd ir aizmirsies. Lai gan – vai te vispār vajadzīgi paskaidrojumi? Galu galā izsenis zināms, ka ivrits – nu, labi, senebreju valoda – ir eņģeļu mēle, visu valodu māte (linguam Hebraicam omnium linguarum et litterarum esse matrem, apgalvoja svētais Hieronīms). No otras puses, bija tā, ka es sāku mācīties jidišu un drīz vien atklāju to, ko visi jau sen zina: ka, protot vācu mēli un kaut ko sajēdzot no slāvu valodām, 80% jidiša teksta var saprast bez lielas piepūles; to divdesmit semītiskā komponenta procentu nesaprašana mani stipri ērcināja, tā to nevarēja atstāt, bija jāmācās. No trešās puses: stāsts, mistēriju izrāde, kas vairākus gadus pēc kārtas risinājās kādā Dienvidvācijas pilsētiņā. Mistērijas kulminācijas brīdī dziedātāja, kas nupat būrusi tādu mūziku, ka man visa seja vēl aizvien ir slapja un pamats zem kājām nav atšķiebies atpakaļ, ļaužu pilnā laukumā atrod tieši mani, lai šaurā vecpilsētas ieliņā sacītu: "Bet tev taču jābrauc mācīties uz Jeruzālemi!" Nu, kas es esmu, lai neklausītu, ja dzīve man ar burves muti pasaka, ko darīt? Tā nu es atbraucu mācīties, tā nu joprojām mācos, un Jeruzāleme nelaiž mani vaļā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!