Mana tiesa ir iemīlēties. Saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu  (12)

Dace Rukšāne: Cik zinu, tu pašreiz dzīvo Izraēlā un studē ivritu. Tikko tam atradu arī pierādījum grāmatnīcā - izraēļu populārākā mūsdienu rakstnieka Etgara Kereta stāstu krājumu "Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs". Kāpēc pēkšņi (vai arī ne pēkšņi) - ivrits?

Māra Poļakova: Ja arī es reiz zināju, kāpēc tā notika, šobrīd ir aizmirsies. Lai gan – vai te vispār vajadzīgi paskaidrojumi? Galu galā izsenis zināms, ka ivrits – nu, labi, senebreju valoda – ir eņģeļu mēle, visu valodu māte (linguam Hebraicam omnium linguarum et litterarum esse matrem, apgalvoja svētais Hieronīms). No otras puses, bija tā, ka es sāku mācīties jidišu un drīz vien atklāju to, ko visi jau sen zina: ka, protot vācu mēli un kaut ko sajēdzot no slāvu valodām, 80% jidiša teksta var saprast bez lielas piepūles; to divdesmit semītiskā komponenta procentu nesaprašana mani stipri ērcināja, tā to nevarēja atstāt, bija jāmācās. No trešās puses: stāsts, mistēriju izrāde, kas vairākus gadus pēc kārtas risinājās kādā Dienvidvācijas pilsētiņā. Mistērijas kulminācijas brīdī dziedātāja, kas nupat būrusi tādu mūziku, ka man visa seja vēl aizvien ir slapja un pamats zem kājām nav atšķiebies atpakaļ, ļaužu pilnā laukumā atrod tieši mani, lai šaurā vecpilsētas ieliņā sacītu: "Bet tev taču jābrauc mācīties uz Jeruzālemi!" Nu, kas es esmu, lai neklausītu, ja dzīve man ar burves muti pasaka, ko darīt? Tā nu es atbraucu mācīties, tā nu joprojām mācos, un Jeruzāleme nelaiž mani vaļā.

D.R. 2010.gadā tu ieguvi Latvijas Literatūras gada balvu par Susannas Klārkas romāna "Džonatans Streindžs un misters Norels" latviskojumu, kas mani pārsteidza ar milzīgo teksta bagātību un to informācijas kvantumu, kas bija jāsavāc, lai vispār varētu iztulkot šo grāmatu. 2011.gadā vēl viena pētniecības un tulkošanas pērle Edvarda Vitmora "Sīnaja gobelēns". Vai vari mazliet padalīties aizkulišu procesā, kā notiek tik piesātinātu romānu tulkošana? Cik daudz izpētes, kur meklē avotus utt.?

M.P. Ai, te nu nav nekādu dižu aizkulišu, darbs vien. Avotus lasītpratējs vienmēr atradīs, faktiem pēdas var sadzīt, pat ja reizēm kāds uzreiz nedodas rokā vai atrodas vēlāk – āre, tikai nupat, gatavojoties mūsdienu ivrita vēstures eksāmenam, man nejauši noķērās viena garām palaista atsauce "Sīnāja gobelēnā"... Vēl, laikam tajā pašā vakarā, jau pusmiegā lasot grāmatiņu par Aleksandriju un Kavafi, trāpījās fakts, kas noderēs Vitmora Kvarteta trešajā grāmatā: arī tā gadās. "Streindža un Norela" gadījumā galvenais bija atrast īsto latviešu valodas izteiksmi. Atceros, ka toreiz daudz lasīju klasiķus – Ezeriņu, Erika Ādamsona prozu.

D.R. Vai tev, tik labi pārvaldot valodu, nekad nav bijis kārdinājums rakstīt pašai savus tekstus?

M.P. Man liekas, tekstus raksta ne tāpēc, lai izrādītu meistarību; rakstīšanai ir cits dzinulis – vēlme pastāstīt stāstu vai varbūt pasludināt kādu patiesību. Stāstus es labāk stāstu, vicinot rokas, sarkstot, bālējot un dramatiski bolot acis, savukārt patiesības ir īsas un vajadzības gadījumā ietilpināmas vienā grafiti.

D.R. Manā uztverē tulkam ir burtiski jāizšķīst autorā, jāsaplūst ar viņa domāšanu. Vai nav žēl visu savu būtību izpludināt citā, pavisam svešā cilvēkā?

M.P. Nepavisam. Būtības man nava žēl, un uzturēties labā sabiedrībā taču ir patīkami. Jo vairāk, ja autors ir sirdij dārgs, ja gadījies autors – dvēsles brālis. Labs draugs teica: Izlasījis "Sīnāja gobelēnu", esmu labāk iepazinis tevi...

D.R. Psihoterapeiti ir mācīti nesāpēt līdzi pacientiem, aktieri nokrata savas lomas plosošā procesā. Man ir radies iespaids, ka tulkotāji ir visharmoniskākie mākslu pārstāvji. Vai ir kāds īpašs veids, kā tu "nokrati" savus autorus?

M.P. Par harmonijām neko nezinu, par mākslu arī ne. Tulkošanas amatā drāmu ir atlicin, tās vienkārši nav tik uzkrītošas. Smagākiem teksta gabaliem ilgi staigāju riņķī, stiepju garumā, neķeros klāt. Tad saņemos un metos iekšā, un tur, iekšā, tad arī esmu. Pērnziem degu ar Smirnu 1922. gada Katastrofā, katrs vārds bija sitiens; labi, ka apkārt bija Jeruzāleme, viņa – Jeruzāleme ir viņa! nevis "tā"! – mani noturēja. Kaut kad agrāk bija viens sevišķi baigs teksts, man sākās sirdsklauves, vajadzēja dzert drapes. Kā visādas svešas šausmas nopurinu nost – nu, arot vagu tālāk, droši vien tā. Varbūt aizeju dejot, tāpat vien izeju laukā remdināt sirdi, skatoties uz olīvkokiem. Vienkārši.

D.R. Kā tu izvēlies darbus, kurus tulkot? (droši vien ir darbi naudas dēļ, bet noteikti taču ir arī sirds dēļ - priecātos, ja tu pastāstītu par abām šīm kategorijām)

M.P. Es neizvēlos darbus, kurus tulkot. Mana tiesa ir uzdurties, iedegties, iemīlēties un gribēt, bet, vai tas viss beigsies ar tulkošanu, lemj izdevējs. (Jā, es gribētu, lai šī ir ideālā dzīve, kurā ir laiks tulkot tulkošanas prieka pēc, bet nav vis, ja nu pavisam īsus tekstus vingrinoties, taustoties.) Ir liela veiksme, ja izdevējs piekrīt un saka jā: tad notiek sirdsdarbi. Atceros atkal pērnziemu, "Sīnāja gobelēnu" tulkojot, bija tā, draugi zvanīja, sauca līdzi, bet es liedzos: Nē-ē-ē, gribu sēdēt mājās un strādāt! Taču pieredze liecina, ka mana gaume ir aplam margināla un, ak vai, tas, kas sajūsmina un interesē mani, "latviešu lasītājam nav vajadzīgs". Tā uz nagliņas pagaidām karājas mūsdienīga nacionālisma teorija (Benedikta Andersona Imagined Communities), Edvarda Saīda Orientālisms un populārzinātniska un trakoti aizraujoša seksuālā fizioloģija. No otras puses, arī ar izdevēju piedāvātajiem darbiem gadās aizrauties vai vismaz uzzināt lērumu interesantu lietu.

D.R. Cik lielā mērā tulkotājs drīkst būt līdzautors un kā tu sevi noturi uz šīs trauslās robežas?

M.P. Visi zina – un tas, protams, ir pareizi –, ka tulkotājs ir pārrakstītājs, kas uzticīgi atkārto lasītājam "visu, kā oriģinālā ir". Ja būtu tik vienkārši. Vēl tulkotājs ir virves dejotājs un žonglieris, nodevējs un pelēkais kardināls, bezkaunīgs diversants un gādīgā auklīte, kas autoram apsien lacīti, lai nepaliek nesmukums. Par to, kādas liktenīgas izvēles jāizdara mūsu amatā, plašā pasaule zina jau vismaz kopš 1813. gada, kad Frīdrihs Šleiermahers lekcijā par tulkošanas metodēm izteicās, aptuveni, ka ir tikai divas: vai nu tulkotājs iespēju robežās neaiztiek autoru un tuvina tam lasītāju, vai arī – iespēju robežās – netramda lasītāju un tuvina tam autoru. Afišās pie Lejas Īstsaidas jidiša teātru durvīm it bieži bijis lasāms kas aptuveni tāds: Hamlet, fun Viljam Šekspir, fartaičt un farbesert – "tulkots un uzlabots"...

D.R.Vai tev nav bail, ieraugot savā priekšā milzīgu teksta blāķi nelatviskā valodā, kuram tūlīt, tūlīt būs jāķeras klāt?

M.P. Nav.

D.R. Bet kas tad tās ir par sajūtām? Nevar būt, ka tulkotājs tik ļoti attālina savu darbu no nervu galiem, ka dara to tikpat mierīgi kā cepj pankūkas.

M.P. Bet kāpēc tad ne? Tiesa, man arī pankūku cepšana parasti pārvēršas par drāmu, nē, drīzāk par cirku... Zināms, mēdz būt dabisks slinkums un neuzņēmība, bet vispār jau es jaunā grāmatā laižos iekšā kā aizraujošā – vismaz potenciāli – piedzīvojumā.

D.R. Lēmumu par to, vai pirkt vai nepirkt tulkotu grāmatu, es pieņemu, pirmkārtām, apskatoties titullapā tulkotāja vārdu. Diemžēl bieži vien nākas atstāt šo grāmatu veikalā, jo pēc pieredzes zinu, ka teksts būs nebaudāms. Atvaino par stulbu jautājumu, kādu varbūt nenāktos uzdot vienai no pašām labākajām tulkotājām, bet kāpēc Latvijā ir tik SASODĪTI maz labu tulkotāju?

M.P. Nav taisnība. Labu – talantīgu, gudru, lietpratīgu un iejūtīgu – tulkotāju latviešiem ir pat nesamērīgi daudz. Man gan pārāk bieži neiznāk iegriezties Rīgas grāmatnīcās, tomēr ir aizdomas, ka liela daļa šaubīgi pārtulkoto grāmatu tur ir tās, kuras arī oriģinālā nebūtu vērts lasīt. Zināms, ir arī otra puse, un tajā knābis kaut kā vairs neveras klabināt slavas dziesmas. Tēvuzemē dārgajā grāmatu tulkotāji lielākoties strādā par tādu atlīdzību, par kādu putekļsūcēja instrukcija tā arī paliktu ķīniski, tādēļ grāmatnīcās redzamais ir vai nu fanātisma izpausme, vai ķepurošanās cīņā par izdzīvošanu.

D.R. Darbs ko pašreiz dari - vairāk izdzīvošanai vai fanātiskam kaifam?

M.P. Es jau esmu laimesbērns, pelnu iztiku, darīdama to, kas man patīk. Šobrīd tā ir grāmatiņa par kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīvēm: burvīga! Pilna ar visādiem brīnumiem, skat, kas tikai tur nav: "Dānijas spilvainīši, mazie pustaisītie no Jaunzēlandes, ledbrauņi no Antarktīdas, Japānas bonzaitiņi, mūkteliņi, meluzīnes, ghorki, aizmāršīgie sūnaiņi, mērāzīši, kārtavnieki, putnu bulbuļi, nornas, lemuri, kājgriezes, tīzenhauzeni, rumpelrūķi, kāsīši, micīši, suņagalvas, rudzu raganas, pupaleļļi, šķirgaiļi, bubuļastes, runduliņi, ētermilži, pusmūmijas, precēni, voltigurgi, kanēļnieki, stiebrinieces, prīkšķi, teliņlemuri, gurķmiķeļi, nigliņpigori, dūņudžini, pigmejēnekļi, halutulces, ūķudakši, sniegtupuces, meža liņģīši, kūdras raganas..." Un vēl, un vēl...

D.R. Kad grasies atgriezties mājās?

M.P. Nezinu. No vienas puses, nupat tikai esmu sākusi mācīties. No otras, mājas tak ir tur, kur sirds, ja? No trešās, viena vienīga dzīve – tas ir tik sasodīti, nožēlojami maz. Īsi sakot, nezinu.