Dieva klēpī. Saruna ar gleznotāju un dzejnieci Rutu Štelmaheri  (60)

Dace Rukšāne: Pēc profesijas un pamatnodarbošanās tu esi gleznotāja. Vai tas ir vienīgais izskaidrojums tam, ka uz tavu otro dzejas krājumu "Klēpis" bija jāgaida gandrīz 14 gadi?

Ruta Štelmahere: Diemžēl arī gleznošana nav mana pamatnodarbošanās. Ir sanācis, ka strādāju par gleznošanas, tekstilmākslas un mākslas valodas pamatu  skolotāju Jēkabpils mākslas skolā. Liela mana ikdienas daļa aizrit kopā ar bērniem, hmm, nu jau kādus 18 vai 19 gadus. Man tas ļoti patīk - darīt radošas lietas kopā ar citiem. Nu jau arī - ar mākslas skolā  izaugušajiem bērniem, ar dažiem no viņiem joprojām regulāri tiekos - kopā gleznojam, lasām dzejoļus, runājamies par dzīvi un mākslām. Ja man ir jāizvēlas starp mākslu, dzeju un cilvēku, parasti izvēlos pēdējo. Pilni pagalmi cilvēku - tā ir mana ikdiena. Tāpēc daļēji grāmatas ilgo tapšanu var izskaidrot ar manu sabiedrisko dzīves stilu. Nu jā, arī ar dzīves apstākļiem - lielo šaurību, kurā dzīvo mana ģimene. Literatūra prasa vienatni.

Es gan cerēju otro grāmatu pabeigt desmit gadu posmā pēc pirmās. Bet, pakonsultējoties ar Jāni Rokpelni, Māri Salēju un visbeidzot -  grāmatas redaktoru Ronaldu Briedi - cietos un turpināju rakstīt. Paldies viņiem un arī - manām neveiksmēm (vairākkārt piedalījos Annas Dagdas prēmijas konkursā). Dievs man nav devis iemeslu, lai es justos kā laba vai gatava dzejniece. Beidzot - pēc Ronalda pēdējo korekciju veikšanas pie krājuma - šķiet, ka esam izdarījuši tik labi, cik varējām.

Lasot tavu krājumu "Klēpis", pārņem tieši tāda sajūta - it kā būtu ieritinājusies sargājošā klēpī, pat putenis aiz loga šķiet silts. Kuru savas sirds daļu tu atvēli dzejai?

Laikam - visdziļāk noslēpto. Kaut arī esmu izaugusi no visiem  klēpjiem (un būtu jau arī laiks). Īpaši vissmagāko pārdzīvojumu brīžos es skaidri zinu, ka esmu  patvērumā. Jā, to varētu arī nosaukt par Dieva klēpi.

Radoša cilvēka dvēselē noteikti ir ne tikai Dieva klēpis, bet arī dēmoni un brīžiem pats nelabais. Kur paliek tie? Kāpēc apiet tavu dzeju?

Iespējams, uz šo jautājumu man grūti atbildēt, jo es Dievu, dēmonus un nelabo neuztveru kā alegoriju, bet reāli eksistējošas personas. Neapšaubāmi, piedzīvoju sāpīgas dvēseles stāvokļa maiņas, arī sava egoisma, paštaisnības, augstprātības utt. izvirdumus. Ir reizes, kad šķiet - visi dēmoni spiež manu dvēseli, it kā vēlēdamies iztecināt tās saturu. Bet no ārpuses. Apbrīnojamā kārtā gandrīz vienmēr manī kaut kur dziļi iekšā ir pārdabisks miers un siltums, Kristus klātbūtnes izjūta. Es varu līdz šim mieram aizkārpīties vai turpināt stresot.  Neesmu domājusi par to, kā tas ietekmē manu dzeju. Man šķiet, tajā netrūkst arī šaubu, skumju un nemiera.

Cik saprotu, tu esi aktīva kristiete. Man ir radusies sajūta, ka Latvijā (par pasauli nezinu) diezgan daudzi dzejnieki ir vai nu kristīgās ticības vai kādas citas ticības sekotāji. Starp prozistiem tādu ievērojami mazāk. Vai tev ir kāds izskaidrojums? Dzeja ir tuvāka Dievam?

Manuprāt, dzejnieki pasauli uztver intuitīvāk un iedvesmas brīdī vairāk pieskaras pārlaicīgajam, spēj vispārināt sadzīviskas detaļas un nieciņus, no kuriem sastāv dzīve. Varbūt tāpēc apzināti vai neapzināti viņi tver citas, garīgas realitātes klātbūtni. Vai tāpēc dzeja ir tuvāka Dievam? Domāju, ka nē.

Kas ir tie nemieri, kas tevi piemeklē visbiežāk? Tādi ikdienišķi un mūsdienīgi vai pārpasaulīgi un ārpus laika mītoši?

Dažādi. Pārpasaulīgās šaubas ir daudz smagākas par ikdienišķajām. Nekas nenomoka vairāk kā eksistenciāli jautājumi. Man šķiet, tie tā arī nekad nezaudē mūsdienīgumu. Pēdējā laikā mani visbiežāk piemeklē šaubas par savām izvēlēm, par to, vai es ar savu rīcību kādu nesāpinu, dažreiz - izskaidrojama vai neizskaidrojama vainas sajūta, jā, arī šaubas par savām spējām. Nemiers par saviem mīļajiem cilvēkiem. Uztraukums par finansiālu nestabilitāti.  Tam gan cenšos neļauties, jo esmu piedzīvojusi, kā sīkie un parasti bezjēdzīgie stresi saēd ikdienu kā kodes.

Agrāk šaubu bija mazāk?

Iespējams - periodā, kad vairāk dzīvoju ar kristīgiem lozungiem. Tagad uz daudziem jautājumiem skatos neviennozīmīgāk.

Tu saki, ka konsultējies ar vienu dzejnieku, ar otru, trešu... To var izdarīt jebkurš, kurš raksta dzeju? Kā tu vispār nonāci dzejas vidē?

Man svarīgi šķiet konsultēties ar cilvēkiem, kam piemīt laba dzejas drēbes pazīšana. Tam nepieciešams gan talants, gan zināma pieredze. Pirmā saskare ar rakstīšanu man bija kādu astoņu gadu vecumā, kad Jelgavā regulāri šķērsoju pusi pilsētas, lai nokļūtu lieterārajā pulciņā, kuru vadīja Aina Vītiņa - Berga. Mani uz to neviens nemudināja. Mums mājās tolaik bija tikai dažas grāmatas. Otrs impulss - mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, iepazinos ar mākslas vēstures skolotāju, tolaik - jauno dzejnieci Gundegu Ruņģi. Viņa bija pirmā, kas nokritizēja manu rakstīto, sākumā biju sadusmota, jo jutos kā uzlecošā zvaigzne. Jaunībā dzejai sāku pievērsties nopietnāk, tolaik bieži organizējām kristīgo dzejnieku  tikšanās. Dzīve ieviesa savas korekcijas. Trešais piegājiens rakstīšanai bija lēns un smags - ar izraušanos no ikdienas un mākslas pasaules. Aizgāju uz Jēkabpils radošo apvienību "Literāts", ko tolaik vadīja Andris Grīnbergs un Lūcija Ķuzāne. Tur satiku arī  Ronaldu Briedi, tolaik  viņš vēl mācījās vidusskolā. Vēlāk kādā kristīgās dzejas seminārā sastapu Jāni Rokpelni, viņš man kļuva par nopietnu autoritāti. Man patīk, ka viņš neglaimo. Pamācījos arī Ronalda Brieža izveidotajā Literārajā akadēmijā, togad Dzejas meistardarbnīcas vadītājs bija Māris Salējs. Brīnišķīga un dabiska iepazīšanās vieta ir  Starptautiskā Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja, kurā esmu bijusi četras reizes.

Kas vēl ir tavi galvenie skolotāji?

Bez iepriekš minētajiem  esmu pateicīga daudziem citiem dzejniekiem, arī dzejas kritiķiem. Nepieminēju Aivaru Eipuru, savulaik arī - Māri Čaklo. Neviens no mums nerodas tukšā vietā. Kaut arī dzirksts, sauksim to par talantu, ir kaut kas neizskaidrojams, mūsos ielikts, bet tas attīstās neskaitāmu tikšanos (vai pretēji - nesatikšanos), dzīves situāciju ietekmēts. Un tāpēc tagad man jau ir grūti nosaukt galvenos skolotājus. Noteikti man nav elku ne mākslā, ne literatūrā. Man šķiet, tā skola ir kā biezs sarunu, izlasītā, notikušā, pārdzīvotā slānis, kam esmu izkārpījusies cauri.

Man vairāki radoši ļaudis ir teikuši, ka divām mūzām kalpot nevar – sanāk tāda šaudīšanās: ne viens, ne otrs. Noklausoties tavu interviju Jēkabpils radio, sapratu, ka pēdējos piecus gadus dzeju raksti intensīvāk nekā agrāk. Sāc arvien vairāk bīdīties prom no vizuālās mākslas?

No mākslas tik vienkārši aiziet es nespēšu. Man ļoti patīk gleznot. Un tas man sagādā mazāk pūļu, nekā rakstīšana. Vēl viens iemesls, kāpēc cenšos izrauties no savas vides - lai netiktu pie krāsām un audekla. Vismaz periodiski. Man kaut kā jāregulē šī manī noritošā cīņa starp mākslinieci un dzejnieci, lai radītu otrajai kaut nedaudz godīgākus radoša darba priekšnoteikumus. Man vizuālā māksla un dzeja ir divi atšķirīgi domāšanas veidi, ir grūti tos savienot. Lūk, vēl viens nemiera iemesls manā dzīvē.

Tu daudz darbojies arī ar bērniem. Kādu tu redzi jauno paaudzi – vai viņi būs lasītāji? Un vēl vairāk – dzejas lasītāji?

Pārsvarā satieku radošus bērnus un jauniešus. Priecājos, ja man, mums izdodas viņus ievadīt kultūras pasaulē. Vairāki mani mākslas skolas audzēkņi ir nopietni aizrāvušies ar lasīšanu un arī rakstīšanu. Man ļoti gribētos ticēt, ka jaunā paaudze būs lasītāji. Bet citi atklāti pasaka, ka grāmatas viņiem riebjas. Tāpēc baidos, ka esmu pārāk naiva. Pat viena no Jēkabpils domes deputātēm līdzfinansējuma nepiešķiršanu manai dzejoļu grāmatai pamatoja ar faktu, ka cilvēki vairāk aizraujas ar internetu un grāmatas nelasa. Lai nu kā, labāk saglabāšu savas naivās cerības.