Literatūras gada balvai prozā nominēta Noras Ikstenas grāmata "Vīrs zilajā lietusmētelītī". Grāmatā uzmanības centrā ir autores ilggadīgās attiecības ar Dzintaru Sodumu, taču tā nebūt nav nedz Soduma biogrāfija, nedz atmiņu stāsts, nedz dokumentāls vēstījums, kaut gan tajā klātesoša gan biogrāfija, gan autores atmiņas, gan dokumentālais pamats. Būtībā autore šīs divu dažādu paaudžu un pasauļu rakstnieku attiecības paceļ pavisam citā līmenī – turpat, kur mīt Homēra varoņi, no kuriem inspirējās Džoiss, kuru latviskoja Sodums.
Guntis Berelis. Visas tavas grāmatas ir ļoti personiskas – ne tikai tāpēc, ka autors vispār nav spējīgs rakstīt bezpersoniski, bet arī tāpēc, ka autobiogrāfiskas detaļas klātesošas pat tajos darbos, kas lasītājam, iespējams, liekas pilnībā izdomāti. Tomēr "Vīrs zilajā lietusmētelītī", pieļauju, ir tava vispersoniskākā grāmata. Kāds bija tās tapšanas "autobiogrāfiskais fons", kas beigu galā tevi aizvedināja līdz "Vīram zilajā lietusmētelītī"?
Nora Ikstena. Viss sākās 1994. vai 1995. gadā. Strādāju "Karogā" apskata nodaļā, žurnāls veica trimdas literātu aptauju, un šajā sakarā aizsūtīju Dzintaram Sodumam tādu visai formālu anketu. Sodums atsaucās uz anketu, bet sev raksturīgajā manierē – uz jautājumiem bija atbildējis diezgan strupi Taču klāt bija pievienota pamatīga vēstule. Tobrīd "Karogā" jau bija publicēti mani pirmie divi stāsti, un Sodums šos stāstus vēstulē bija rūpīgi izanalizējis. Iedomājies, man taču bija tikai kādi 24 gadi – iesācēja, meitene ar bizi, sarakstījusi pirmos stāstiņus, un te pēkšņi – Soduma vērtējums, kritika, analīze, tāpēc vēstule mani, protams, stipri satricināja. Varbūt par pašu Sodumu man tobrīd vēl nebija īstas nojausmas, pārāk maz biju lasījusi, toties milzīga interese bija par viņa tulkoto "Ulisu". Vēl mācīdamies augstskolā, gāju uz Misiņiem, lasīju specfondā "Ulisu", pat kaut ko izrakstīju. Grūti pateikt, kāpēc, bet tā grāmata vai, pareizāk sakot, Soduma tulkojums mani bija ļoti aizķēris. Izlasīju vēstuli – un pēc tam mēnešus divus domāju, ko lai raksta pretī. Beigās tomēr saņēmos, uzrakstīju atbildi – un tā šis stāsts sākās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!