Literatūras gada balvai kā labākā debija nominēts Jāņa Vādona (1979) dzejoļu krājums "Virve". Autors dzimis Kuldīgā, 2002. gadā piedalījies Jauno autoru seminārā, pēc tam apguvis dzejošanas mākslu Amandas Aizpurietes meistardarbnīcā. Neraksturīgi dzejniekam – pēc dabas, šķiet, liels racionālists un pragmatiķis, katrā ziņā – racionālā loģika viņa spriedumos jūtama krietni lielākā mērā nekā iztēles loģika, kaut gan viņa pasaulē nepasakāmajam, noslēpumam un neatbildamajiem jautājumiem ierādīta prāva teritorija.
Guntis Berelis. Jau gadus desmit tavs vārds lāgiem pazibinās presē vai internetā, tu laiku pa laikam uzstājies ar dzejas lasījumiem, tu nodarbojies arī ar atdzejošanu, ļauži, kas puslīdz orientējas literatūrā, zina, ka ir tāds dzejnieks vārdā Jānis Vādons, bet tava pirmā grāmata – dzejoļu krājums "Virve" – iznāca tikai pagājušogad.
Jānis Vādons. Pirmoreiz ārpus savām četrām sienām mēģināju iziet iesācēju autoru seminārā – un, patiesi, tas bija jau pirms desmit gadiem, 2002. gadā, kad mani recenzēja Salējs un Brūveris, kaut gan uz lielo recenzēšanu nemaz netiku, biju nolicies uz gultas – un tikai vēlāk man atreferēja, ka Brūveris kaut ko labu par mani pateicis. Bet vispār – esmu no Kuldīgas, no kārtīgiem laukiem, kas man pašam ir gan nozīmīgi, gan arī kaut kādā mērā veidojis... Skolā, ja tu ne vārda nevari pateikt par kādu latviešu autoru, mierīgi var vēstīt, ka viņš, redz, mīlējis dabu, un būs trāpīts desmitniekā. Arī es esmu viens no tiem autoriem, par kuriem to var sacīt un nekļūdīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!