Ingmāra Balode: lasīšana man palīdz ieraudzīt savējos  (23)

Tavs pirmais dzejas krājums "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli" 2007.gadā ieguva Literatūras gada balvu kā spilgtākā debija. Tagad tu esi izdevusi savu otro un - atkal nominācija gada balvai - nu jau par labāko dzejas krājumu. Vai tas varētu nozīmēt, ka tu raksti maz, bet tikai labi?

Es tiešām rakstu maz, īpaši tādēļ, ka teksti man ir visapkārt visu laiku - rediģējamā, lasāmā, par laimi - arī tulkojamā formā. Un kur nu vēl rakstāmā - tas ir, akadēmiski rakstāmā, ar ko nez kāpēc turos pie dzejas rakstīšanas tempa un pati sevi par to rāju. Jā, īpaši par dzeju man ir tāda pārliecība, ka nav kur steigties. Nav jau krējums, nesabojāsies. Nekad neesmu uztraukusies, ja, kā saka kolēģi, "nerakstās". Allaž vismaz tulkojas, vismaz domājas, vismaz ceļojas vai dzīvojas  - un visi tie "vismaz" spēj arī pašai aizņemt tik lielu daļu laika, ka nav brītiņa padomāt par agrāk tapušajiem dzejoļiem. Pirmais krājums tapa ilgi arī piesardzības dēļ - biju tāda "teicamniece" attiecībā uz tekstu un tā ietērpu, baidījos izdot kaut ko nepārdomātu. Bet ar "albu" bija tā, ka ilgi ilgi tie dzejoļi krājās, tika lasīti arī pasākumos, paspēja jau būt publicēti tulkojumos - un tad pēkšņi vienu dienu es jutu to impulsu, ka vajag salikt kopā, no sākuma izklāt visus pa grīdu, atmest liekos (un tādu bija visai daudz), un salikt kopā tādu, ja iespējams, kondensātu. Tāpat jau pēc gadiem šķiet, ka ik grāmatā vēl palikuši kādi lieki vārdi. 

Knuts Skujenieks ir ļoti iekārots un prasīgs redaktors. Vai daudz tiki locīta un mocīta?  

Drīzāk es teiktu, ka Knuts Skujenieks ir ļoti liels autors, un lielie jau ar sīkumiem nekrāmējas - kad aizvedu viņam lasīšanai savu krājumu, runājām drīzāk par to, ko dzejā vispār vajag vai nevajag, un ko manā dzejā vajadzētu vai nevajadzētu ielaist vai pieļaut; par konkrētām rindām daudz mocīta netiku, bet dažus pārprotamus vai liekus dzejoļus viņš akcentēja gan. Bet ar Knutu Skujenieku katra saruna ir interesanta -

vai par seniem dzejojumiem svešās valodā  vai latviešu tekstiem, vai par viņa dārzā sievas iestādītu dadzi...

Ko tu studē?

Pašlaik mēģinu rakstīt disertāciju par atdzeju Latvijā. Par to visu, ko šejienes dzejnieki ir paveikuši tulkojot - no sešdesmitajiem gadiem līdz astoņdesmito beigām aptuveni. Var teikt, ka poļu valodu studēju nemitīgi - tāpēc man turp reizēm ir jāaizbrauc, lai neaizmirstu traukties tai pakaļ un just, kā tā mainās. 

Poļu valodu? Kas tevi saista ar Poliju?

Ar Poliju mani saista poļu valodā sarakstītie teksti, kuru dēļ izlēmu to mācīties un kuru tulkojumi jau iznākuši - un daudzi citi, kas vēl padomā, un tādi, līdz kuru tulkošanai netikšu. Poļu intonācija, poļu drošums, brīžam pārdrošība un tiešums,

ko esmu sevī atraisījusi saziņā ar saviem poļu draugiem un tiem cilvēkiem no malu malām, ar ko mani šī valoda un kultūrtelpa vieno. Īpašas un tuviniekiem jau laikam līdz apnikumam "izstāstītas" vai izrādītas poļu pilsētas, īpaši Krakova, tās ebreju rajons, no kura šis tas ieskanas arī "albā". Tā jau nav eksotika, bet man tā ir elpošanai nepieciešama vide. Es tur satieku sevi tādu, kādu citviet izvilināt grūtāk.

Kā tu izjūti Eiropas kultūras slāņus savā dzejā?

Tātad tie tur bijuši pirms manis, tāpat kā Eiropa. Man patīk vairāku pieredzējušāku rakstnieku (teiksim, Jāna Kaplinska un Jāka Jeerīta) teiktais, ka viņiem nebija jāieiet Eiropā, jo viņi vienmēr tajā ir bijuši, un Eiropa - jā, tieši kā kultūras slāņi un vēl kaut kas netveramāks - bijusi viņos. Ja tā lietišķi, tad man Eiropas kultūrslāņus sākumā veidoja citu veiktie tulkojumi, atdzejojumi, tad ceļojumi un tikai tad tās visas drupačas, kas tagad lasāmas ziņās, tīklā, sīkumos. Bet ar sajūtu, ka daudzi vēstures notikumi vēl turpina raidīt savus viļņus, izpausties tagadnē, es tiešām dzīvoju - bet par to iederētos runāt, ja es rakstītu prozu.

Tagad izteikšos kā mazs nūģis. Tava grāmata ir ļoti prakstiska un ērta - to var ielikt kabatā vai mazā somiņā un lasīt, kad vien iegribas. Bet! Kāpēc, Ingmār, tai ir tik mazi burtiņi?! Man vēl nav vecuma redzes traucējumi, taču lasot "albu" pirmoreiz ienāca prātā, ka pienācis laiks iegādāties brilles... Sadistiski!

Tāpēc, ka līdz pat drukāšanai es to redzēju datorā, kur var piezūmot. Bet, ja nopietni, paļāvos uz grāmatas mākslinieku Kasparu Mureli un vadījos arī pēc tīri egoistiska samērojuma - mana redze nav teicama, bet es redzu, tātad visi redzēs. Nu, tāda dzejnieces loģika. Pie vainas atsevišķās garās rindas arī.

Mākslinieks kaut kad sen taisīja tādu eksperimentu - ar mazākajiem izlasāmajiem burtiem; šie vēl "lasāmībā"  brangi iekļāvās, bet jā, lieku vērā, ka nākamreiz jāraksta lielākiem burtiem. Interesanti, ka grāmatas dizaina viedotājs bija atveidojis to savādo distances sajūtu: piemēram, lai vāks nebūtu vienkārši plakani zils, to caurauž tādi kā mazi zaļi komatiņi. Maketā par tiem brīnījos, bet tādā - reālā veidā - tos vispār nevar redzēt. Tie uzirdinot toni. Pieņēmu to - tāpat kā burtus - kā "albas" interpretāciju.

Tu esi, ja tā var teikt, līdz ausīm iekšā literārajos procesos. Pati esi arī redaktore citiem un seko jaunākajiem darbiem. Kādu tu redzi pēdējo gadu latviešu literatūru? Kādas problēmas tā atklāj, kādi ir klupšanas akmeņi?

Par tekstiem - es drīzāk teiktu, ka lasīšana man palīdz ieraudzīt savējos. Savējos klupšanas akmeņus šajā gadījumā. Savu sasaistītību tekstā - kad kāds ir brīvāks par mani; savu iekšupvērstību - kad kāds cits spēj būt ārupvērsts. Savu nopietnību, kad cits māk ar humoru tā, ka gos smei...

Lasot debijas darbus, zināms, ka tas ir tikai ceļa sākums, taustīšanās. Man svarīgi, kur tie, kuru sākumu redzam tagad, nonāks. Ko viņi ieraudzīs. Ko mēs ieraudzīsim. Vai otrādi - klasiķus lasot, domāju, kā viņi mūsos atbalsojas vai neatbalsojas. Tādas kā sarunas visos virzienos.

Viens, manuprāt, aplams priekšstats - literatūrā iespējams "ielauzties" tikai tad, ja tev tur ir draugi, paziņas, ja kāds kaut ko izkārto un aizliek labu vārdu. Vari pateikt kaut ko iedvesmojošu jaunajiem, kuriem nav tik daudz naudas, lai uz bui-dui bez redaktoriem un korektoriem, uzceptu un nodrukātu savu krājumu?

Ieteikums būtu - neklausīties stereotipos un bezjēdzīgos bubuļos, negribēt grāmatu iesniegt šodien un nodrukāt jau rīt uz brokastlaiku -  bet gan rakstīt, lasīt citu rakstīto (jo nelasīšana, cik man zināms, ir daudzu iesācēju lielākā problēma, noteikti lielāka, nekā nekritiska un aizrautīga pasaules literatūras pārlasīšanās, ko ikviens, šķiet, kādā brīdī pārslimo uz "savu tekstu ādas"). Strādāt ar manuskriptu un tad iesniegt to redakcijā, kam pirmais jautājums nebūs "kur tava nauda?" bet gan, drīzāk, "vai tu savu grāmatu gribi redzēt tieši tādu, kāda tā ir pašlaik - vai varbūt vajag vēl laiku, darbu ar redaktoru?" Protams, dzejai tuvākais vārds nav "darbs", tomēr mana pieredze liecina - tie, kas spēj pret savu tekstu būt arī paškritiski, savā iecerē kaut ko mainīt vai ļauties redaktora ieteikumiem, vai vismaz argumentēti strīdēties pretī - tie sasniedz vairāk - labus debijas krājumus, un tā tālāk. Baigi pamācoši izklausās, bet pie tādiem ieteikumiem esmu nonākusi.

Cik liela ir rakstošā cilvēka atbildība par to, ko viņš publicē? Vai tāda vispār pastāv? Un vai par to vispār vajadzētu uztraukties?

Es domāju, ka rakstošam cilvēkam par sava darba sekām citu cilvēku dzīvēs un par kvalitāti (vai otrādi) ir tieši tikpat liela atbildība, kā ierēdnim, ārstam vai skolotājam viņu darba sakarā. Varbūt nevajadzētu uztraukties par interpretācijas sīkumiem un, protams, bezjēdzīgi ir uztraukties par to, vai lirisko varoni (he-he) nesajauks ar reālo autoru, un tā tālāk - jo šie pārpratumi būs vienmēr, un, galu galā, kaut kāds pamats tiem arī ir. Vajadzētu uztraukties par to, vai uzrakstītais teksts nav lieks jau tā tekstu pārpildītajā pasaulē. Un vai tas var kādam kaut ko piešķilt, parādīt, pasacīt.

Lai gan tu saki, ka tev viss top lēni un bez obligātuma pieskaņas, varbūt ir kaut kas jauns iecerēts?

Daži jauni dzejoļi kopš "albas" publicēšanas ir nākuši klāt - daži varbūt albas stundās iederīgā, daži jau pavisam citā toņkārtā. Gribas tulkot vairāk - tekstu piekrāmētā pasaulē tam atliek par maz laika. Strādāju ar sev tuviem autoriem - kā allaž, poļiem, un vēl dažiem citiem veciem labiem tekstu paziņām. Kad iztulkošu, tad paziņošu, un gan jau kāds savs darbs būs tikmēr uzrakstījies. Ir arī dažu īsu un dokumentālu stāstu idejas, bet par kājas speršanu prozā to gan vēl pāragri devēt.