Tavs pirmais dzejas krājums "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli" 2007.gadā ieguva Literatūras gada balvu kā spilgtākā debija. Tagad tu esi izdevusi savu otro un - atkal nominācija gada balvai - nu jau par labāko dzejas krājumu. Vai tas varētu nozīmēt, ka tu raksti maz, bet tikai labi?
Es tiešām rakstu maz, īpaši tādēļ, ka teksti man ir visapkārt visu laiku - rediģējamā, lasāmā, par laimi - arī tulkojamā formā. Un kur nu vēl rakstāmā - tas ir, akadēmiski rakstāmā, ar ko nez kāpēc turos pie dzejas rakstīšanas tempa un pati sevi par to rāju. Jā, īpaši par dzeju man ir tāda pārliecība, ka nav kur steigties. Nav jau krējums, nesabojāsies. Nekad neesmu uztraukusies, ja, kā saka kolēģi, "nerakstās". Allaž vismaz tulkojas, vismaz domājas, vismaz ceļojas vai dzīvojas - un visi tie "vismaz" spēj arī pašai aizņemt tik lielu daļu laika, ka nav brītiņa padomāt par agrāk tapušajiem dzejoļiem. Pirmais krājums tapa ilgi arī piesardzības dēļ - biju tāda "teicamniece" attiecībā uz tekstu un tā ietērpu, baidījos izdot kaut ko nepārdomātu. Bet ar "albu" bija tā, ka ilgi ilgi tie dzejoļi krājās, tika lasīti arī pasākumos, paspēja jau būt publicēti tulkojumos - un tad pēkšņi vienu dienu es jutu to impulsu, ka vajag salikt kopā, no sākuma izklāt visus pa grīdu, atmest liekos (un tādu bija visai daudz), un salikt kopā tādu, ja iespējams, kondensātu. Tāpat jau pēc gadiem šķiet, ka ik grāmatā vēl palikuši kādi lieki vārdi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
