J.Krumins
Foto: Publicitātes foto
Jānis Krūmiņš no vācu valodas tulkojis jau vairāk nekā 40 grāmatu. 2012. gadā izdevniecībā Avens un partneri aizsākta jauna tulkojumu sērija, kur plānots izdot "vismaz septiņus" Hermana Heses, Johana Volfganga fon Gētes, Žana Pola un Osvalda Špenglera darbus. Par savām grāmatām tulkotājs runā tik lietišķi kā par meža ciršanu, un viņā pašā ir kaut kas no pasakaina zarota, runājoša koka. Lai arī iztiku nereti nācies pelnīt ar kaut ko citu, tulkošana ir "dzīvesveids". "Aizej mežā, paroc zemi vai zāli papļauj – tā jau visu laiku paralēli ir gājis. Bet bez šitā es vairs nevaru iztikt – vai mani izdos, vai neizdos, es vienalga kaut ko taisīšu," viņš saka.

Sāksim hronoloģiski...

Kā es sāku nodarboties ar šo dīvaino lietu, ja? Vispār tas bija gaužām vienkārši - dēļ nepiepildīta laika. Bija juku laiki, apmēram ap deviņdesmito gadu. Līdz tam es godīgi strādāju par krāvēju grāmatu bāzē. Spekulēju ar grāmatām mežos. Tad šis ienākumu avots gāja zudumā, tāpat braukāt uz to darbu bija vienkārši bezjēdzīgi, jo tur aizgāja puse algas ceļam vien. Un tad es sāku strādāt gadījuma darbus. Un, lai aizpildītu laiku, kā bija atliku likām, es nolēmu ķerties klāt un uztaisīt latviski savu mīļo Hofmani. Ernstu Teodoru Amadeju. Uztaisīju vienu pasaku, aiznesu Liesmai - tolaik vēl bija tāda izdevniecība. Viņi teica - okei, ieminējos, ka ir vairākas - pavisam četras lielās pasakas. Es sataisīju, bet Liesma uz to brīdi nobruka. Vienīgi man žēl, ka tas manuskripts ir gājis postā, es rakstīju uz rakstāmmašīnas. Pa pasauli blandīdamies, tas vienkārši kaut kur noklīdis un pazudis. Bezcerīgi, tā man tiešām bija žēl. Nu, un tad domāju, varbūt ar to var kaut ko nopelnīt ar', vismaz simboliski, papildus. Uztaisīju vienu vācu šausmu stāstu. Aiznesu Jumavai. Viņi nopirka, un tā bija mana pirmā grāmata, kas iznāca, saucās Nešpetnā mūķene. Un tad jau viņi man sāka prasīt visu ko vēl.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!