Sāksim hronoloģiski...
Kā es sāku nodarboties ar šo dīvaino lietu, ja? Vispār tas bija gaužām vienkārši - dēļ nepiepildīta laika. Bija juku laiki, apmēram ap deviņdesmito gadu. Līdz tam es godīgi strādāju par krāvēju grāmatu bāzē. Spekulēju ar grāmatām mežos. Tad šis ienākumu avots gāja zudumā, tāpat braukāt uz to darbu bija vienkārši bezjēdzīgi, jo tur aizgāja puse algas ceļam vien. Un tad es sāku strādāt gadījuma darbus. Un, lai aizpildītu laiku, kā bija atliku likām, es nolēmu ķerties klāt un uztaisīt latviski savu mīļo Hofmani. Ernstu Teodoru Amadeju. Uztaisīju vienu pasaku, aiznesu Liesmai - tolaik vēl bija tāda izdevniecība. Viņi teica - okei, ieminējos, ka ir vairākas - pavisam četras lielās pasakas. Es sataisīju, bet Liesma uz to brīdi nobruka. Vienīgi man žēl, ka tas manuskripts ir gājis postā, es rakstīju uz rakstāmmašīnas. Pa pasauli blandīdamies, tas vienkārši kaut kur noklīdis un pazudis. Bezcerīgi, tā man tiešām bija žēl. Nu, un tad domāju, varbūt ar to var kaut ko nopelnīt ar', vismaz simboliski, papildus. Uztaisīju vienu vācu šausmu stāstu. Aiznesu Jumavai. Viņi nopirka, un tā bija mana pirmā grāmata, kas iznāca, saucās Nešpetnā mūķene. Un tad jau viņi man sāka prasīt visu ko vēl.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
