Guntars Godiņš
Foto: LETA
Ar 2012. gadā izdota ne tikai Literatūras gada balvai nominētā Heli Lāksonenas dzejas izlase "Kad gos smei", bet vesela virkne Guntara Godiņa (1958) tulkotu grāmatu, tostarp Klāsa Andersona "Laimīgs cilvēks", Jāka Jeerīta "Mainīgais", Jāna Kaplinska "Tā pati upe" un citas.

Iepriekšējo gadu veikums ir ne mazāk iespaidīgs, un var droši sacīt, ka Guntars Godiņš ir igauņu literatūras vēstnieks Latvijā. Pats Godiņš saka, ka viņš laikam esot mazliet traks, jo izvēloties netulkojamus autorus – tādus, kuru atdzejošanai jāizgudro jauna valoda. Valodas acīmredzot ir lipīgas, tāpēc Godiņš, tulkojot igauņus, uzraksta pats savu dzejoļu krājumu igauņu valodā, bet, atdzejojis Heli Lāksonenu, sacer dzejoli lībiskajā dialektā. Tagad viņš atkal ķēries pie igauņa Artura Alliksāra, tāpēc es nemaz nebrīnos, ka mūsu sarunas gaitā viņš runā ar igauņu akcentu.

Tu esi paguvis tik daudz izdarīt - milzīgs tulkoto grāmatu saraksts, tu esi dzejnieks, žurnāla redaktors, organizē dažādus projektus un pasākumus, esi strādājis Latvijas vēstniecībā Igaunijā, tev ir liela ģimene... Vai vari teikt, ka esi laimīgs cilvēks?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!