Spilgtākā debija: Jānis Joņevs 'Jelgava 94'  (20)

Dace Rukšāne: "Iesākumā mazliet baidījos lasīt šo grāmatu, jo recenzijās bija rakstīts, ka tas par smago mūziku un deviņdesmitajiem, kas manai jaunībai ir nebaudīta pieredze. Muļķe biju! "Jelgavu 94" var lasīt arī, pilnībā neko nesaprotot no minētajām realitātēm, jo tur ir daudz citu, vēl pārāku vērtību. Tur ir jauniešu centieni un šaubas, rēcīgas un neveiklas tieksmes atšķirties no pūļa, kurā pats esi iegrimis līdz ausīm – izdošanās un neveiksmes, apmulsums un uzvaras prieks, ko ikviens no mums ir izbaudījis neatkarīgi no melodijām un apdzīvotās vides. Prieks, ka prozā kā debija ienāk nobriedusi personība un labi strukturēts teksts."

Ieva Lešinska: "Jānim Joņevam izdevies spilgti attēlot pasauli, kādu to redzējuši 1990. gadu vidus pusaudži. Vide, valoda, domāšanas veids ir ļoti ticams un (pēc tam, kad apgūtas žargona nianses) pazīstams, jo arī tie, kam daudz vairāk gadu nekā Joņevam, reiz bijuši tikpat "nepareizi pareizi" kā viņa varoņi, arī viņu dzīve kādreiz sekojusi līdzīgām sižetiskām līnijām, kas atšķīrušās detaļās, bet ne pēc būtības. "Jelgavas 94" popularitātes fenomens atgādina to, ko 1970.gadu jauniešiem nozīmēja Selindžera "Uz kraujas rudzulaukā" tulkojums latviešu valodā. Joņeva darbs ir brāzmains, aizrautīgs, aizraujošs un reizē nopietns pieteikums uz vietu latviešu mūsdienu prozā."

Ieva Kolmane: "It kā "es" pierakstīta jaunības piedzīvojumu hronika, Jelgava tomēr nav tikai banāla dienasgrāmata – tā tīši vai netīši auditorijā ievibrē ne vien personiski intīmas, bet arī literāri atpazīstamas stīgas. Grāmata latviešu literatūrā iedzīvina 20. gs. nogales Rietumu pasaules literatūras strāvu – centienus literārā tekstā iemūžināt subkultūras. Kā saka Guntis Berelis – "vibrējošs" romāns."