Sarunas laikā ar "Delfi Kultūra" pasaulē pazīstamā un godātā komponista acīs ik pa brīdim pazib priekpilni stariņi un neviltota interese. Īpaši, kad viņš runā par vistuvākajiem – radiem, topošajiem komponistiem, interpretiem, skaņu un cilvēku mazuļiem un, protams, Mūziku.
Šogad otro reizi notiek Rīgas festivāls, kuru Rīgas Domā atklāja ar jūsu un igauņu komponista Arvo Perta 'Credo'. Kā jūs vērtējat Rīgas festivāla ideju?
Man ir milzīgs prieks, ka beidzot ir tāds festivāls. Dzīvojot ilgāk nekā 20 gadus jaunatgūtajā neatkarībā mani tas vienmēr ļoti mulsināja, ka Rīgā nav šāda festivāla. Kurā lielā galvaspilsētā nav festivālu? Mums nebija. Es ļoti bieži runāju ar mūzikas dzīves organizētājiem, kā tas ir iespējams, ka uz Rīgu atbrauc daudz tūristu, kuriem ir vajadzīga kultūras programma, kuri dzirdējuši, ka Rīga ir slavena kultūras pilsēta, bet, kad atbrauc, tur nekas īsti nenotiek, izņemot ērģeļmūzikas koncertus Doma baznīcā. Man ir liels prieks, ka "Latvijas Koncerti" ir sākuši pie tā strādāt. Šāds festivāls ir jebkuras sevi cienošas pilsētas pašcieņas jautājums. Tā kā, lai izdodas un šis festivāls kļūst par tradīciju, attīstās un pilnveidojas.
Mūzika jums ir tuva kopš bērnības, bet kā sākāt komponēt?
Es ļoti agrā bērnībā sapratu, ka mūzika manā dzīvē ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Vēl tad, kad es pirmo reizi biju operā, apjautu, ka mūzika manā dzīvē būs pats galvenais. Ko es darīšu mūzikā, to es toreiz īsti nezināju – vai spēlēšu, vai dziedāšu, vai komponēšu.
Atceros kā uzrakstīju pirmo dziesmu ar Raiņa vārdiem. Man nebija pat nošu papīra – es uzvilku uz baltas papīra lapas sešas nošu līnijas un skaistā maija rītā sēdēju manā dzimtajā pilsētiņā Aizputē pie baznīcas, kur dzīvojām. Pasaule bija tik skaista un brīnišķīga... Un es uzrakstīju savu pirmo dziesmiņu. (Smaida.)
Katram varbūt ir Dievs devis zināmas spējas. Man kaut kā tā izdodas - ne bez pūlēm -, bet kaut ko salikt loģisku un sakarīgu, pietiekoši emocionāli uzrunājošu mūzikā. Tad es pamazām sāku rakstīt. Ilgu laiku es rakstīju tikai priekš sevis un nevienam nerādīju, jo man tas bija svarīgi, tomēr es nebiju pārliecināts, vai tas varētu interesēt kādu citu. Bet tad vienā dzīves periodā es sapratu - es spēlēju orķestros kā kontrabasists, kas bija interesanti un skaisti, bet man tomēr jākļūst par profesionālu komponistu, citādi es savu dzīvi izniekošu. Man pietika gribasspēka to izdarīt un nu es esmu diezgan ilgus gadu desmitus komponists.
Kad aicināju jūs uz sarunu, sacījāt, ka mēnesi esat bijis ASV. Lūdzu, pastāstiet, ko jūs tur darījāt!
Es biju ne tikai ASV, bet arī Austrālijā – tā interesanti sanāca. Es biju uzaicināts jau trešo reizi uz Austrāliju, kur ir labi manas mūzikas draugi, uz Kanberas mūzikas festivālu, kur es biju galvenais viesis komponists – ar daudziem atskaņojumiem, tikšanos ar mūziķiem, sarunām un diskusijām.
Brauciens vēl apauga ar to, ka bija divas vietas Amerikā, kur spēlēja manu mūziku - sākums bija koncerts Ņujorkā, kur manu mūziku spēlēja baznīcā pie centrālā parka. No turienes lidoju uz Losandželosu, kur bija viens no lielākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē – manas mūzikas atskaņojums Valta Disneja zāle.
Brīnumskaista zāle, neaprakstāmi izcila akustika! Tur divus vakarus spēlēja manu koncertu "Tālā gaisma" ar fantastisku vijolnieci Alīnu Pogostkinu un Losandželosas filharmonisko orķestri diriģēja Gustavo Dudamels. Tas bija neaizmirstami.
Tālāk sekoja lidojums uz Austrāliju – ļoti skaistu un brīnišķīgu zemi. No Losandželosas uz Sidneju bija jālido ļoti ilgi, pēc tam viena diennakts kaut kur pazuda. Atpakaļ lidojot, dabūjām to atpakaļ. (Smejas.)
Austrālijā pašlaik ir vēls rudens, bet arī tas ir ļoti skaists. Braucu kopā ar Dzintru Geku, kas ir mana laulātā draudzene. Mums bija daudz tikšanos arī ar turienes latviešu kopienām, kurās ir ne tikai sirmas galvas, bet arī jauni cilvēki, kuri jau trešajā paaudzē prot latviešu valodu. Un viena otra latvieša sieva, kura nav latviete, iemācījusies valodu.
Arī mēs Latvijā, kamēr bijāt prom, lasījām labas atsauksmes no 'Los Angelos Times'. Daudzviet pasaulē jūs ciena un apbrīno – vai esat pieradis pie lielās pasaules uzmanības?
Esmu emocionāls cilvēks un mani laimīgākie brīži ir bijuši mūzikā. Protams, man arī ir liels prieks, ka manu mūziku atskaņo. Katram komponistam iespēju robežās gribas būt klāt tur, kad atskaņo viņa mūziku. Eiropā viss ir ļoti tuvu – divas stundas un esi jau otrā Eiropas galā. Austrālija, ASV – tas jau ir liels lidojums.
Es vienmēr esmu teicis – manas kompozīcijas ir mani bērni un man tie rūp, mana sirds ir pie viņiem. Tādēļ es diezgan daudz braucu un esmu klāt atskaņojumos. Tā ir arī zināma kompensācija – otrs komponista dzīves aspekts. Viens ir tās nedēļas un mēneši, ko komponists pavada viens pats savā darbistabā, strādājot pie saviem jaunajiem skaņdarbiem un pēc tam, protams, patīkami ir būt tur klāt un sajust, ka mūzika uzrunā, vienkārši skan.
Ir pagājis gads, kopš nodibināts Pētera Vaska fonds. Kas interesants šī gada laikā īstenots un kādi ir nākotnes plāni?
Varētu teikt, ka šis ir tikai sākums. Gluži vienkārši, esot, dzīvojot Latvijā un esot iekšā tajā, kas notiek mūsu dzīvē, sevišķi mūzikas dzīvē, man radās sajūta, ka varbūt kaut ko var darīt, lai kaut kas būtu mazliet citādāk, interesantāk un bagātāk. Man arī šķiet, ka mūsu komponisti, īpaši jaunā paaudze, ir ļoti interesanti un izcili. Varbūt viņi raksta par maz, jo gluži vienkārši nav tāda īsta pasūtījuma. Arī mūsu valsts naudas maciņi ir diezgan paplāni. Tad es iedomājos – kāpēc žēloties un šausmināties, cik mums ir grūti un slikti, salīdzinot ar kaimiņiem, var arī mazliet kaut ko tomēr varēt. Kādēļ gan es nevarētu kādu naudiņu, ko es nopelnu par saviem atskaņojumiem un vēl kādiem vieniem otriem darbiem, ielikt tādā idejā – naudas maciņā, lai pasūtītu jaunajiem komponistiem jaunus darbus? Sevišķi to daru kamermūzikā, jo kamermūzika ir mūzikas dzīves mobilākā daļa - piemēram, stīgu kvartets var spēlēt jebkur!
Virkne darbu jau ir pasūtīti un top. Tā ir viena sfēra. Otra – gribas, lai latviešu mūzika skanētu arī ārpus tradicionālajām koncertvietām. Visā civilizētajā Eiropā, it sevišķi vasarā, ir ļoti daudz vasaras kamermūzikas festivālu. Viens tāds ir tagad Lielupes krastā Mežotnē, kur ir brīnišķīgas telpas. Regīna Deičmane ar savu laulāto draugu ir ļoti atsaucīgi tam, un mūzika vasarā var skanēt arī Mežotnē. Es ceru, būs arī citi tādi festivāli. Ir ļoti svarīgi, lai tādos festivālos skan arī mūsu mūzika. Man vienmēr ir šķitis, ka latviešu mūzika skan daudz par maz. Ļoti bieži to vienkārši nezina.
Vēl viens būtisks faktors – Mūzikas akadēmijā aug jauni, ļoti interesanti komponisti. Ir arī ļoti daudz talantīgu izpildītāju jeb interpretu, bet kaut kā tā sanāk, ka viņi reti satiekas radoši – jaunie interpreti pārlieku reti spēlē savu vienaudžu mūziku, tādēļ tapa ideja Mūzikas akadēmijā sarīkot konkursu klavieru miniatūrām, kuras sacer jaunie, topošie komponisti un atskaņo jaunie, topošie interpreti – pianisti. Gribējās viņus savest kopā, lai viņi zinātu, ka mācās vienā augstskolā un var spēlēt ne tikai tās pārbaudītās lietas, ko spēlē visas pasaules pianisti, bet arī savas paaudzes komponistu darbus. Tā ir tēma, kas mani ir ilgi nodarbinājusi un tagad mēģinu šo ieceri realizēt un iespēju robežās studentus arī ieinteresēt. Cerams, ka turpmāk strādāsim un radīsies arvien mūsu pašu darbi, kurus atskaņos mūsu pašu mūziķi.
Pirms kāda laika bija plaša diskusija, vai bērni jāņem līdzi uz kultūras pasākumiem, jo mazuļi mēdz uzvesties skaļi. Kur ir tā robeža, kad bērns tiešām traucē gan māksliniekiem, gan koncertu apmeklētājiem?
Es arī visus savus piecus bērnus jau no mazotnes vedu uz koncertiem – ne ar vienu nebija nekādas problēmas, ka viņi dīdītos, čīkstētu vai pieprasītu, ka grib iet laukā. Es nezinu, cik daudz viņi saprata, bet viņi sēdēja klusi, ar interesi. Vienreiz gan mans dēls Matīss manā jaunībā, kad es biju samērā moderns un tāda bija arī mana mūzika, vienu manu skaņdarbu atskaņoja un viņš sēdēja kaut kur citur un, kad nāca agresīvas skaņas no klavierēm, pat drīzāk no klavieru stīgām, viņš nāca pie manis un tas viņam likās par daudz traki.
Ja vecāki saprastu to, ja vestu bērnus uz operām! Bet varbūt, ka vajag riskēt un vest uzreiz uz koncertiem. Jo tad viņi sāk saprast mūziku ar lielo burtu. Ja to brīdi palaiž garām, tad var būt jau arī par vēlu. Ļoti žēl, ka izaug jauna paaudze, kura zina tikai to mūziku, kas skan masu medijos. Tā ir fona mūzika labākajā gadījumā. Bet kādēļ gan vajadzīga fona mūzika, ja tik skaists ir klusums? Bet šeit būtu daudz ko darīt – ja katra ģimene sāktu ar to, ka saprastu, cik svarīga ir bērniem ieaudzināt mīlestību, izpratni, emocionāli izjust mūziku. Ģimenes izpratne ir pirmā, kas palīdz tikt līdz tam. Cilvēki, kas saprot mūziku, ir laimīgi, jo mūzika nekad tevi nepievils, nenodos. Grozi kā gribi – tā ir vislielākā dieva dāvana. Ja tāda dāvana ir, cilvēks vienkārši ir laimīgs.
Ja bērns nespēj pieņemt spēles noteikumus, ka visi klusē un klausās, tad ir skumji. Tad tas traucē citiem. Tomēr tā diskusija ir dīvaina – protams, ka bērni ir jāved, jāpalīdz viņiem izprast un iemīlēt skaistumu, kas mums tik ļoti pietrūkst dzīvē. Ne jau tikai mazuļi trokšņo – bieži vien koncertus izjauc kāds cilvēks, kurš uzskata, ja viņš ir nopircis biļeti, tad viņš klepo un viņam šķiet, ka tas ir pats par sevi saprotams. Mazuļiem nevajadzētu pārmest. Viņi taču beigu beigās ir bez grēka vēl.
Kādas ir jūsu mīļākās skaņas?
Protams, tās ir skaņas, ko piedāvā daba. Mans skaņu ideāls ir putni, kas ir pati muzikālākā dabas daļa. Tas ir brīnums, kā putni dzied un gavilē, Jāņu dienu sagaidot. Es visai bieži mēģinu arī savā mūzikā vismaz daļu no tā visa attēlot. Tā ir nesabojātās, ekoloģiski tīrās pasaules himna. Dieva radītās pasaules skaistums ir mans galvenais iedvesmas avots – skaistā Latvija.
Atgriežoties mājās no trīs nedēļu ilgā tālā brauciena, lidojot pāri Kurzemei, bija viens no skaistākajiem brīžiem, ko es atceros – Kurzemes meži, zaļi lauki, ezeri un upes… Tas ir vienkārši brīnums! Mūsu zeme ir visskaistākā. Kaut mēs viņu vairāk mīlētu un biežāk jautātu "ko es varu darīt Latvijai?", nevis pārmestu, ka Latvija ir tāda un tāda. Latvija ir tāda, kādu mēs viņu būvēsim ar savu mīlestību, ar savu darbu, ar savu ticību.
Kāda ir jūsu attieksme pret mūziķiem, kuri ilglaicīgi dodas prom no valsts, lai pakāptos pa karjeras kāpnēm vai kādu materiālu apsvērumu dēļ?
Es ļoti saprotu operdziedātājus, kuriem pašlaik ir labākie gadi! Viņi nevar Rīgas operā dziedāt un gaidīt, kad viņiem kādu vienu vai divas reizes mēnesi iedod ko nodziedāt. Tāpat arī ar mūziķiem un diriģentiem. Viens, kas ir būtiski - lai viņi nepazustu Latvijai, lai būtu biežāk šeit, lai nāktu ar savu iniciatīvu dziedāt vasarā kādā festivālā par brīvu, bet lai palīdzētu šeit cilvēkiem ar savu talantu dzīvi darīt skaistāku.
Pasaule ir atvērta un tas ir tik saprotams. Arī talants ir maksimāli jārealizē un pasaule tam pašlaik ir atvērta. Latvija tam ir par mazu, tomēr Latvija talantus neslēpj, rāda tos pasaulei, bet tādēļ šiem talantiem nevajadzētu pazust Latvijai.
Vai komponistam, jūsuprāt, jābūt absolūtai muzikālajai dzirdei?
Droši vien par sliktu jau nenāk (pasmaida), bet man, piemēram, tādas nav. Atceros, ka mans kompozīcijas profesors mani mierināja, ka ne jau absolūtā dzirde visu nosaka. Kādu Dievs devis, tāda ir. Es nezinu, vai viņu var izkopt, kādreiz bija tādas teorijas... Es sadzīvoju arī ar to, ka man nav absolūtā dzirde.
Jūs noteikti varētu zināt atbildi uz jautājumu, kur mūzika rodas.
(Smaida. Paveras pa logu, ilgi domā, turpina smaidīt.)
Cik daudz komponēšanas procesā ir racionālā un cik daudz emocionālā?
Tas racionālais, protams, ir. Bet ir arī tas, ko mēs saucam par emocionālo, dvēselisko pusi. Patiesībā sākumā mūzika rodas no haosa. Tāpat kā viens no pasaules radīšanas variantiem. Sākumā bija haoss un tad no tā haosa pamazām kaut kas izveidojas – tā rodas mana mūzika. Sākumā ļoti daudz skaņu, liels haoss un tad ir jāatrod viena idejas sēkla, motīvs,
kuru sāc audzēt. Mūzikas rašanās tālāko procesu varu salīdzināt ar to, kā jūs, sievietes, iznēsājat bērniņus. Tā es iznēsāju savas muzikālās kompozīcijas.
Arī deviņus mēnešus?
(Smejas.) Ja kompozīcija ir liela, tad deviņus mēnešus. Ja tā ir mazāka - pāris mēnešus. Tā tas patiešām ir – tu dzīvo ar to ideju, "iznēsā" viņu, attīsti. Ja esi komponists, tas ir pilna laika darbs. Viens to dara lēni un neatlaidīgi, bet cits ātri un spontāni. Ir kādi skaņu brīnumi, kurus nemaz nevar izskaidrot. Arī iracionālais tajā visā ir, to noteikti nevar izslēgt. Reizēm, kad es kādu savu kompozīciju neesmu kādu laiku dzirdējis, man pašam ir pārsteigums, kā es to visu varēju tā dabūt gatavu – tās daudzās skaņas ielikt kaut kādā loģiskā ietvarā, lai būtu forma… Tas ir smags, bet ļoti interesants darbs.
Es nezinu kā rodas mūzika, bet viņa tomēr piedzimst un ļoti gribas iet mūzikā arvien vairāk. Viena dzīve ir tā, kurā mēs cīnāmies, strādājam, ejam un braucam... pārdzīvojam, bet otra ir garīgā vertikāle, kura iet uz augšu. Ja tās nav, cilvēkam ir ļoti garlaicīgi dzīvot. Tā nav nekāda dzīve, ja nav garīgās vertikāles. Ja to kopj, cilvēks ir cilvēks. Garīgai dzīvei vajag garīgo barību un mūzika ir tā, kas vistuvāk garīgajai vertikālei tiecas. Mūzika ir viens veids, kā katram kopt savu garīgo vertikāli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!