'Rīgas festivālā' koris 'Latvija' atskaņos grandiozās Rahmaņinova 'Vesperes'  (5)

Viens no Eiropas šobrīd pieprasītākajiem profesionālajiem koriem - VAK "Latvija" Rīgas festivālā atskaņos Sergeja Rahmaņinova grandiozo nakts lūgšanu, kas tapusi I Pasaules kara sākumposmā un ko mēdz dēvēt par skaņdarbu, kas visprecīzāk norāda uz kāda noteikta vēstures laikmeta beigšanos. Sergeja Rahmaņinova sakrālo mūziku baznīcas pārstāvji sprieduši pārāk laicīgu esam, savukārt padomju muzikologi to pieminējuši nelabprāt pārlieku dievišķās ievirzes dēļ. Gadsimta sākumam netipiski minimālistiskiem, lakoniskiem, mierīgiem un tomēr ietilpīgiem izteiksmes līdzekļiem radītajās "Vesperēs" izskan tikai Rahmaņinovam raksturīgās cēlās skumjas un meistara izcilās, pat unikālās spējas radīt formā nevainojamu, gandrīz bezgalīgu mūziku, kas rosina gan prātu, gan dvēseli. Pēc paša teiktā, Rahmaņinovs tā arī nespējis noticēt, ka komponējis kaut ko tik spēcīgu. Gan no garīgā viedokļa, gan arī no sociālā un politiskā skatpunkta Vesperes ir viens no 20. gadsimta sakrālās mūzikas stūrakmeņiem.

Pēc pirmatskaņojuma 1915. gada 10. martā Sergeja Rahmaņinova "Vesperes" daudz nedziedāja. Pirmā gada laikā bija kādi četri koncerti, divos no tiem vāca ziedojumus I Pasaules karā ievainotajiem. Pēc tam notikušās revolūcijas, pilsoņu karš, jaunās kārtības ieviešana un tamlīdzīgas nodarbes gandrīz pilnīgi lika krustu šī ģeniālā opusa nonākšanai koncertapritē. Vienīgais izņēmums - 1926. gada koncerts Maskavas konservatorijas Lielajā zālē. Pēc tam bija klusums līdz pat 1982. gadam, kad "Vesperes" iestudēja Gļinkas kapelas koris Vladislava Černušenko vadībā. Vesperu pamatā ir skaniskie iespaidi, ko Rahmaņinovs guva no krievu folkloras senākajiem slāņiem un krievu pareizticīgo baznīcas dziedājumiem. Komponista vecmāmiņas Sofijas Butakovas mājā Novgorodā tika ievērotas senas krievu tradīcijas, un kur nu vēl pati Novgoroda ar klosteriem, ikonām, freskām un zvanu torņiem. Tolaik Krievijā vispār bija vērojama vēlme atgriezties pie tradīciju saknēm, pie visa īsteni krieviskā. Mūzikā to jau bija darījuši Musorgskis, Rimskis-Korsakovs, Borodins. Var teikt, ka Rahmaņinovs ar "Liturģiju" un Vesperēm vainagoja šo milzīgo krieviskās mākslas un krievu dvēseles būtības lepnuma vilni, ko saārdīja 1917. gada notikumi un viss, kas pēc tam.