Festivāla apskats: dubļu iesvētītais 'Positivus'  (13)

Lai arī "Positivus" savus pašreizējos vaibstus un apjomu sāka pieņemt ap festivāla trešo norises gadu, tieši šogad - jau sesto reizi apmeklējot pasākumu, arvien biežāk fiksēju sevi domājam, par to cik ļoti tas ir audzis. Mazliet zaudējis savu sākotnējo identitāti, tomēr sestdienas naktī, starp lietu, dubļiem un pēdējiem pūļiem pie "I Love You" un "Red Bull" skatuvēm, tas bija atstājis patiešām stabila, vērienīga un Eiropas festivālu kartē uz palikšanu ienākuša pasākuma pēcgaršu.

Šo sešu gadu laikā festivāls apaudzis ar visdažādākajām atrakcijām un tradīcijām. Mūzika ir "Positivus" aisberga redzamākā daļa, kurai tad arī šajā stāstā tiks pievērsta lielākā uzmanība. Savukārt, par kebabiem un neizbēgamām sekām, ko nes sev līdzi aptuveni 25 000 cilvēku liels pūlis var izlasīt citos stāstos.

Pirmā diena

Joprojām piekopju vecu, totāli nemodernu, bet uzticamu metodi – ieviešu papīra formāta festivāla programmiņu, kurā ar sev vien zināmiem simboliem un gradāciju atzīmēju – "obligāti jāredz", "varētu būt interesanti", "ir ok" u.c. grupas, un tad iespēju robežās, tam arī sekoju, līdz festivāla pēdējā naktī noderīgais papīra gabals ir kļuvis par apbružātu, saņurcītu, iespaidiem pilnu suvenīru. Tad nu lūk, kopumā šogad festivālā tika piedāvāta it kā daudzveidīga un svaiga programma, tomēr neviens "obligāti jāredz" tajā netika atzīmēts, savukārt "varētu būt interesanti" vai "derētu redzēt" izteikti rindojās tieši festivāla otrajā dienā.

Mans "Positivus" šogad iesākas ar māsu Hannas un Koletes Turlovu grupu "2:54", kas pēc ierakstiem bija atstājusi ļoti labu iespaidu un uzdzinusi nostaļģiju pēc "Curve", "Lush" un citām neatkarīgajām 90. gadu meitenēm. Tas tika sagaidīts, kā, iespējamais labākais festivāla koncerts. Tomēr vēl kaut kur aizķērusies mana ikdienas steiga un pašu māsu jūtamais biklums, īsti nepārliecina.

Šī uzstāšanās arī rada bažas, ka ideja pārcelt otru lielāko jeb Nordea skatuvi uz veco Zvejnieku parka estrādi nav bijusi pārāk spožā doma. Kaut vai tāpēc, ka tieši tur jau piecus gadus iestaigāta galvenā artērija uz pludmali, un kura gan mākslinieka ego un pašpārliecinātību ceļ fakts, ka uzstājies lielceļa malā? Savukārt tādu populāru mākslinieku kā King Charles un Demjens Raiss koncertos, ja vien neesi gatavs kādu ar varu grūst nost no vecajiem estrādes soliņiem, no tālienes vai no sāniem uzstāšanos faktiski vispār nebija iespējams ne redzēt, ne klausīties. Tāpat traucējošs bija pārāk draudzīgais attālums ar deju mūzikas skatuvi, par kuru daudz daiļrunīgāka par mani bija grupa "Fanfarlo", kas "Red Bull" dancātājiem koncerta laikā veltīja pāris "biezus" vārdus.

Neliels reids pa mazajām skatuvēm, kur savu atbalstītāju barus un bariņus pulcē gan latviešu, gan igauņu mākslinieki. Tikmēr uz lielās skatuves savu performanci sākusi grupa "Instrumenti", pie festivāla lielākās "Tele2" skatuves pulcējot neticami lielu auditoriju. Nekā neticama gan patiesībā tur nav, ņemot vērā grupas aizvien pieaugošos panākums un ziemā notikušos koncertos Valmierā, Liepājā un Rīgā. Tā kā abu puišu uzstāšanās ir nevainojami iestudēts uzvedums, un redzēts jau iepriekš ne vienu reizi vien, tad pēc pāris Shipsi un Reynsi dziesmām šoreiz priekšroka tiek dota grupai "Iļģi". Populārā latviešu post folkloras grupa pārsteidz ar ļoti reti spēlēto folkoperas "Spēlēju dancoju" programmu, ko pilnā apjomā ap 2000. gadu Daugavgrīvas cietoksnī uzveda teātra festivāla "Homo Novus" ietvaros. Daļa sanākušo pie "Nordea" skatuves gan izskatās apmulsuši par šādu programmas izvēli, tomēr prom neiet un visi ar skaļām ovācijām sagaida "Iļģus" vēlreiz uz skatuves uz noslēdzošo "Tumsa, tumsa, kas par tumsu". Un šonakt par tumsu nudien neviens nebēdās.

"Iļģiem" seko King Charles, kurš kopš pērnā gada uzstāšanās ir nobruģējis ceļu uz latviešu un igauņu publikas sirdīm un pie "Nordea" skatuves pulcē milzīgu atbalstītāju kori. Tomēr snaikstoties gar uz soliņiem sakāpušajiem stāviem, lēmums nebojāt pērnā gada koncerta labās atmiņas tiek pieņemts visai ātri un, lai vēlāk neatkārtotos, līdzīgi nākamajā dienā būs arī ar Demjenu Raisu.

King Charles tiek nomainīts pret pavisam jaunajiem igauņiem "Mimicry" "I Love You" teltī. Tas ir duets, ko veido ārkārtīgi stilīgs pārītis - puisis metroseksuālis un niknā meitene pie sintezatora, ar mērķi radīt "mindblowing party music". Taču ar ko viņi varētu atšķirties no šādiem pašiem veiksmīgiem un ne tik veiksmīgiem pārīšiem visā pasaulē, pagaidām nav skaidrs. Kopumā koncerts ir gana agresīvs, enerģisks un arī diezgan pārliecinošs. Kad tā izskaņā vēlos uzmundrināt grupu, un saukt līdzi pūlim "Atkārtot!" saprotu, ka tas nav īsti tas, ko skandē publika. Šķiet, tajā brīdi es "I Love You" teltī esmu vienīgā latviete.

Grupa "Keane", kurai ticis pirmā vakara galveno mākslinieku gods, jau redzēta citos festivālos, tomēr šī ir reize, kad uzkavējos viņu sabiedrībā ilgāk nekā iepriekš – hedlaineri galu galā. Tomēr viedoklis paliek tāds pats – nepamatoti augstās domās par sevi, diezgan garlaicīgi un neinteresanti. Te vairāk acis zib apkārt publiku vērojot, kas uz koncertu sanākusi milzīgā skaitā un sirsnīgi rauj līdzi visas populārākās kompozīcijas. Ja esam iemācījušies izbaudīt šādus pasākumus, par ar to gan prieks.

Vēl mirklis ar pārbāztu "Palladium" telti un grupu "Astro'n'out" un vakara slepenajiem māksliniekiem jeb iepriekš neizziņotajiem "Satellites LV". Aust gaisma,"...atkritumu civilizācija....", plastmasas glāzes dekoratīvi gozējas puskrēslā. Gods kam gods, nākamajā rītā teritorija izskatās sakopta, un vispār jau "Positivus" salīdzinot ar vācu, dāņu vai britu festivāliem ir izpucēta balles zāle. Tomēr varbūt ir vērts ieviest arī šeit daudzviet praktizēto glāzes naudu? Pirmajai dzēriena glāzei papildu piemaksa, ko vēlāk nododot vai iegādājot jaunu dzērienu, var saņemt atpakaļ.

Otrā diena

Otrā diena sākas ar šampanieša brokastīm, nē, es gribēju teikt grieķu salātiem un zvilnēšanu saulē pie "Kuchenbeat". Tur top tradicionālais "Positivus" foto ar leģendāro Ilāriju (ja kāds nezina, kas ir Ilārijs, tad to var aplūkot šeit) un ceļš ved tālāk uz "Skyforger" koncertu. Tā apmeklējumu pēc satīriskā video ar kritiku organizatoriem par slavenākās latviešu metālmūzikas grupas uzstāšanās laiku, daudziem ir šķitis principiāli obligāts. Iepriekš paklīdušas maldīgas baumas, ka "Skyforder" spēlēs folkprogrammu, tomēr grupa nedomā nevienu īpaši saudzēt un savu, it kā neērto spēlēšanas laiku spridzina no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Absolūti izgāžas manas cerības uz kino telti. Šajā festivālā pieprasītas ir ne tikai mūzikas grupas, bet arī filmas. Uz "Dokumentālistu" par Ķemeru Intu un režisoru Ivaru Zviedri cilvēki lavās gan paceļot telts malas, gan snaikstās bariņā viens pār otra galvām pie pārpildītās kinotelts ieejas.

Uz pēcpusdienu klāt arī festivāla lietus, kura dēļ šis tas tomēr tiek upurēts, piemēram igauņu uzlecošās zvaigznes "Ewert and the Two Dragons", toties basās kājas un siltās peļķes ir pašā laikā Jamie N Commons koncertā. Kāds kaut ko ierunājas par Bauskas kantrīfestivālu, bet es diezgan vīzdegunīgi iesaku paklausīties Džoniju Kešu. Pat Džeimijs sajauc dziesmas tekstu, apsmejas, šķelmīgi miedz ar aci un uzdzied par elles dusmām, bet vēlāk klejo pa festivāla teritoriju jauniegūto draugu un pielūdzēju pavadīts. Kaut kur jau dzirdēts stāsts? Iespējams, arī viņš atgriezīsies nākamgad un tad viņu tāpat kā King Charles sagaidīs latviešu un igauņu apvienotais koris.

Brīnumjauka vieta ir Dabas skatuve kāpu priedēs, kura gan, jāatzīst, kursējot starp lielajām skatuvēm un abām teltīm, piemirstas. Taču saulrietā mani tur ievilina savdabīga "Sus Dungo" meiteņu versija par "Beirut" dziesmu "Elephant Gun", tā arī tur palieku un nokavēju labu daļu šī vakara "viskarstāko" mākslinieku - "The Vaccines" uzstāšanos. Tomēr uz hītiem un neprātīgajām dubļu dejām paspēju tieši laikā un noķeru tādu brīvības, prieka un nepiespiestības sajūtu, kādu iedomājos bijušu laikos, kad rokfestivālu kultūra tikai dzima un veidojās. Vai pie vainas dubļi, smiešanās sejā lietum, vai paši "The Vaccines", nemācēšu pateikt, bet noteikti šis ir viens no patiesākajiem un īstākajiem festivāla mirkļiem šogad.

Iespējams, uz šīs "dubļu vakcīnas" un labā noskaņojuma viļņa par pārsteigumu izvēršas arī grupas "Manic Street Preachers" uzstāšanās. Ja iepriekš redzētie koncerti bija likuši domāt par pagājušo godību un apputējušām zvaigznēm, tad te, pavisam negaidīti, viņi bija visā savā godībā – zem mirdzošiem, kristāliskiem ziedu zariem, 90. gadu britu mūzikas prominences. Enerģiskāki, trāpīgāki un uzrunājošāki nekā līdz šim bija gadījies redzēt, arī tepat Salacgrīvā 2008. gadā. Nekādu izmisīgu popdziesmu kaverversiju, tikai precīza, sabalansēta hītu parāde, kas noslēdzas ar klasisko "If You Tolerate This Your Children Will Be Next" - frāzi, kas iesit dunku pakrūtē droši vien katrai jaunai paaudzei pa savam.

Festivāls izskan, vēl skats no kāpām, lai novērtētu notikuma lielumu, un tad, ar līkumu pa pludmali uz telti...

...taču... beidzamos trīs gadus ir izkopta kāda jauka tradīcija... nē, festivāls nebeidzas. Kaut kur "I Love You" teltī notiek vēl kāds koncerts. Ja pērn mūs pārsteidza grupa "Aparāts", bet vēl pirms tam īpaši "Positivus" festivālam radītā grupa "Zvani". Tad šogad treknu punktu pieliek ārprātīga, Latvijā vispopulārākās trimdas latviešu grupas "Mācītājs on Acid", uzstāšanās. Kroga "Aptieka" saimnieka Kristapa Krēsliņa grupa kopš 90. gadiem Latvijā nav spēlējusi un mazāk šokē, bet vairāk uzjautrina. Smieklīgs grims, dziesma par haizivi, kedas par bungu vālītēm.... Beidzot "I Love You" teltī satieku tos, kuri likās, šogad festivālam metuši līkumu.

Lietus atkal gāž aumaļām, zem telts jumta krājas tumīgs un silts gaiss. Patiešām, īstus festivāla dubļus "Positivus" savā pastāvēšanās vēsturē vēl nebija piedzīvojis.