Vērtējums:
Gribētos jau apgalvot, ka saprātīgi domājošs cilvēks spēj "redzēt cauri" stereotipiem par transseksuāļiem, nevērtēt Hegartiju kā "sievišķīgi dziedošu vīrieti" vai automātiski, izdzirdot par "baroka popu" vai klasiskajā mūzikā bāzētiem populārās mūzikas atvasinājumiem, nesāk vaikstīties. Bet realitāte parāda, ka Entonijs Hegartijs ir ļoti izteikts "ienīsti/dievini" mākslinieks. Varbūt tāpēc, ka "Antony and the Johnsons" nav tik viegla ceļa gājējs kā, piemēram, Stefins Merits ("Magnetic Fields"), Marks Lanegans, Ričards Houlijs un citi, kas vienkārši ir skaisti dziedoši vīrieši, kas dūdo par mīlas lietām. Nē, Hegartija izpildījumā tam visam klāt ir tāda deva smeldzes un seksualitātes, ka pat tagad, uzreiz pārlasot iepriekšējo teikumu un atskārstot, kādus mūziķus esmu pielīdzinājis "Antony and the Johnsons", gribētos teikt, ka esmu izkūkojis prātu un neko vairs nesaprotu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!