Šī gada 3. septembrī mūžībā devies bijušais Valmieras teātra režisors un kādreizējais Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Valentīns Maculēvičs, liecina teātra mākslai veltītā interneta medija "kroders.lv" publicētā informācija.
Valentīns Maculēvičs (1950-2024) studējis Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultātē, 1977. gadā absolvējis Maskavas Lunačarska Teātra mākslas institūta režijas fakultāti un sācis strādāt par Valmieras teātra režisoru. 1981. gadā iestudēja Paula Putniņa lugu "Uzticības saldā nasta", kuras izrādīšanu Latvijas PSR varas iestādes aizliedza.
Kā vēsta "kroders.lv", Maculēvičs no 1982. līdz 1983. gadam stažējās Maskavas Dramatiskajā teātrī, no 1983. līdz 1992. gadam bija Valmieras teātra režisors. Vēlāk bija Jaunatnes teātra aktieru trupas mākslinieciskais vadītājs (1992—1996), tad Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs (1996—2001) un direktors (2000—2001). Kopš 2001. gada darbojies kā neatkarīgais režisors, īsu laiku bijis politiskā teātra "Pro et Contra" (dibināts 2005. gadā) mākslinieciskais vadītājs un režisors, vēlāk strādājis Liepājas teātrī un neatkarīgajos teātros "Kabata" un "Austrumu robeža".
Valentīna Maculēviča radošajā dzīvē nozīmīgākais darba periods saistīts ar Valmieras teātri (1983-1992), kur tapa Latvijas teātra vēsturē leģendāri iestudējumi – Raiņa "Spēlēju, dancoju" (1981), Raiņa "Mīla stiprāka par nāvi" (1983), Edmona Rostāna "Sirano de Beržeraks" (1985), Raiņa "Daugava" (1988), Viljama Šekspīra "Romeo un Džuljeta" (1989), Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1990) u.c.
Kā atgādina "korders.lv", Valentīna Maculēviča nozīmīgākais iestudējums ir Raiņa poēmas "Daugava" skatuves versija Valmieras teātrī (1988), kurā pirmo reizi izskanēja komponista Mārtiņa Brauna "Saule. Pērkons. Daugava" un citas dziesmas no īpaši šai izrādei radītā dziesmu cikla.
"Bez mūžam nemierā esošā Valmieras teātra režisora Valentīna Maculēviča Latvijai nebūtu Mārtiņa Brauna dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava", kas 1988. gadā, viņa iedvesmota, tapa Valmieras teātra izrādei – Raiņa "Daugavai". "Teātris nav spogulis, teātris ir palielināmais stikls", mēdza teikt Valentīns Maculēvičs, un metās cīņā – katrā mēģinājumā, katrā izrādē, un arī dzīvē. Un bija gan uzvaras, gan zaudējumi, un bija cīņu biedri un tie, kas no cīņas izstājās," tā atvadu vārdos raksta kolēģi Valmieras teātrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
