Aizsaulē devusies kādreizējā Dailes teātra aktrise Ludmila Tarasova

Atvadīšanās no skatuves mākslinieces notiks sestdien, 14. decembrī, pulksten 10 Rīgas Krematorijā.

Ludmila Tarasova (1939-2024) bija viena no Dailes teātra aktieru 3. studijas absolventēm un teātrī strādāja no 1962. gada līdz 1995. gadam. Izrādēs nospēlētas vairāk nekā 80 dažādas raksturlomas.

Kā vēstīts Dailes teātra publicētajos atvadu vārdos, Ludmila Tarasova lepojās ar piederību ventiņiem, taču pirms tur nonāca, viņas ģimene piedzīvoja daudz dramatisku laiku un notikumu. Dzimusi Arhangeļskā, kara laikā ar ģimeni evakuēta uz Vāciju, bet 1947. gadā, pārdzīvojušas virkni sāpīgu zaudējumu, nu vairs tikai ar mammu atbraukušas uz Latviju. Tā bijusi vecāsmātes vēlēšanās, lai kāds atgriežas Latvijā. 1959. gadā Ludmila beigusi Ventspils mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļu. Iestāšanās Dailes teātra aktieru studijā bijusi likumsakarība, jo jau no agras bērnības Ludmila sapņojusi par aktrises profesiju. Diplomdarbos Ludmila Tarasova spoži atveidoja Lisī Īva Žamiaka lugā "Pajumti Matuflo ģimenei" (rež. Pēteris Pētersons), bija Ludmila Gunāra Priedes speciāli diplomdarbiem rakstītajā lugā "Nāk dēli mājās" (rež. Pēteris Pētersons). Pabeidzot studijas, viņas talantu novērtēja Dailes teātra vadītājs Eduards Smiļģis un viņa kļuva par Dailes teātra aktrisi.

Par aktrisi savulaik teātrī sacīts: "Apveltīta ar skatuvisku temperamentu, plastiku, izteiksmīgu ķermeni un centību. Muzikāla. Pie tam raksturīgi ir tas, ka viņa, patstāvīgi sagatavojot lomas, prata atrast jaunas, interesantas nianses, kas bagātināja un padziļināja skatuves tēla jēgu un būtību." Teātris īpaši izceļ vairākas lomas, piemēram, Aņas loma Eduarda Radzinska lugas "Filma top…" iestudējumā, kā arī Anitras loma Henrika Ibsena "Pērā Gintā". "Bet laikam jau raksturīgākā iezīme, kas piemīt Ludmilai, ir mūžīga neapmierinātība ar padarīto, vēlēšanās ielikt katrā darbā maksimālo sirds kvēli," tā par aktrises spilgtāko lomu atveidojumu teikts kādā teātra arhīva avīžrakstā.

Paralēli darbam teātrī Ludmila Tarasova piedalījusies radio un TV iestudējumos, kā arī filmējusies tādās kinofilmās kā "Klāvs, Mārtiņa dēls", "Tauriņdeja" u. c.

Ar aktrises dalību izveidotas vairākas dzejas koncertprogrammas, piemēram, Olgas Lisovskas dzejas kompozīcija kopā ar komponistu Ungaru Savicki, Mirdzas Ķempes dzejas kompozīcija kopā ar pianistu, profesoru Hermani Braunu, Friča Bārdas dzejas izrāde "Dzīvība", kas tapa kopā ar komponistu Imantu Zemzari un režisoru Kārli Auškāpu, kā arī daudzas citas. Pēc Dailes teātra lielu daļu sava mūža Tarasova veltījusi pedagoga darba aicinājumam, savas skatuves zināšanas un profesionālo pieredzi nododot nākamajām paaudzēm. Viņa bija aktieru meistarības un grima mākslas pedagoģe gan Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, gan Latvijas Kultūras darbinieku tehnikumā, kā arī pasniedzēja Skolēnu (Pionieru) pils teātra studijā "Zīļuks".