"Debesis vaļā, bērni!" Speisa piemiņai
Foto: Juris Rozenbergs

Man nācās drusku padomāt, kad es pirmo reizi satiku Speisu. Nomācošā ziņa par viņa pēkšņo aiziešanu mudināja meklēt durvis uz dažādiem atmiņu kambariem. Ir baisi domāt par brīdi, kad jāraksta piemiņas vārdi vienaudzim. Bet nevar arī nerakstīt. Latvija ir zaudējusi turbomūziķi, kurš prata noturēt kolektīvu – veselu "Oranžo brīvdienu" saimi, kas bija plašāka, nekā redzējām uz skatuves. Prata uzrunāt un dancināt publiku gan panku festivālos, gan pilsētu svētkos, gan līdz šim lielākajā grupas koncertā "Palladium", gan dažādās vietās pasaulē.

Diezgan droši, ka pirmoreiz mēs satikāmies Buļļu kojās. "Speiss!" viņš teica. Un, kad pārjautāju, viņš atkal teica: "Mani sauc Speiss!" Tikai vēlāk uzzināju, ka patiesībā viņa vārds ir Ints Ķergalvis, bet vēl vēlāk – ka viņš ir tālos rados slavenajam Rīgas būvniekam Ķergalvim, kura 20. gadsimta sākumā celtie nami joprojām ir galvaspilsētas lepnums.

Bet atgriežamies Buļļu kojās. Visticamāk, ceturtā stāva gaitenī. Vienā tā galā bija kuldīdznieku istabiņa. (Es nesaprotu, kā un kāpēc es šādas lietas atceros.) Tas bija 2001. gads, un jauniepazītais Speiss man stāstīja par savu grupu "Oranžās brīvdienas". "OB – tu saproti?!" viņš teica. Bet, ja godīgi, man šī abreviatūras burtu spēle ar populāru sieviešu higiēnas preču zīmolu nelikās īsti asprātīga.

Tomēr Speisam piemita tāda bezkompromisa atvērtība, milzīgs draudzīgums un gaišums, pat tāds kā sirsnīgs naivums, ka baigi nebija vērts iespringt uz stilīgumu un asprātību. Un tā mēs kādu brīdi pļāpājām. Visticamāk, par mūziku. Noteikti es viņam stāstīju par jauno alternatīvo radiostaciju KNZ – Kosmosa noslēpumu zinātājs. Speiss un KNZ – tur bija kaut kas kopīgs. Dzīve apmeta loku, un vairākus gadus vēlāk Speiss vadīja šīs stacijas pēctecē Radio NABA savu raidījumu "Stacija OB", bet ar šo radio saistītā izdevniecība "Naba Music / Melo Records" izdeva vairākus viņa grupas "Oranžās brīvdienas" albumus.

Es Speisu kā cilvēku nepazinu, mēs nebijām draugi, pat tuvi paziņas ne. Vienkārši reiz Buļļu ielas koju nebeidzamajā mācību-uzdzīves-dzīves skolas gaitenī sastapušies vienaudži. Tomēr viņa sirsnīgo atvērtību raksturo kāda epizode jau dažus gadus vēlāk. Engurē pirmo reizi notika festivāls "Laba Daba". (Jā, jā, te kļūdas nav – Engurē, nevis Līgatnē.) 2006. gadā man bija skaista pirmā vasara ar bēbīti, un jaunais festivāls bija pieteikts tieši tāds, lai uz vienu dienu turp varētu doties kopā šādā ģimeniskā sastāvā. Beigu beigās "Oranžās brīvdienas" bija vienīgais koncerts, ko noskatījāmies, visu laiku bažījoties par zīdainim nepiemēroto skaļumu. Tomēr pēc koncerta sastapām Speisu, kurš laipni atvēlēja OB busu (tieši tik vareni – ar savu grupas busu viņi tobrīd tur bija), kur mierīgi pabarot un pārtīt jauno festivālētāju paaudzi.

Izrādās, es esmu Speisu intervējusi tikai vienu reizi. 2013. gadā, kad grupai "Oranžās brīvdienas" bija paredzēts uzstāties Eiropas kultūras galvaspilsētas "Rīga 2014" projektā "Vasarnīca" Esplanādē. Man jāatzīstas, ka aizgāju uz tikšanos ne pārāk labi sagatavojusies, bet kopīgais fons un Speisa vēlme sarunāties padarīja to par brīnišķīgu un vieglu darbiņu ar foršu rezultātu. Diemžēl internetā ne viss ir mūžīgs, un man par lielu nožēlu šī intervija vairs pilnā apjomā nav atrodama. Varu vien citēt fragmentu, kas bija aizķēries "Facebook". Un tas ir lielisks fragments, kas raksturo grupu – taboru, turbofolka orķestri un dzīvesprieka salūtu – "Oranžās brīvdienas" ar Speisu priekšgalā.

"Kandidēt var gandrīz jebkurš, galvenais ir vēlēties kaut ko darīt grupā. Muzikālās prasmes nav obligātas. Katram var atrast kaut ko savu. Mums ir bijis gadījums, ka piesakās čalis, kurš ļoti grib kaut ko darīt ar mums uz skatuves, bet īsti spēlēt neko neprot. Taču viņam bija gāzes pistole, ar kuru tad arī priekšnesumā piedalījās. Koncerta vidū viņam teicu, lai dejo. Ko tad stāvēs visu laiku? Bet uzstāšanās beigās puisim bija iespēja izšaut no pistoles, viņš bija sajūsmā," stāsta Speiss. Vēl grupā esot bijuši uzņemti plaukšķinātāji. Viņu dēļ reiz pat atcelts koncerts, jo viņi nav ielaisti klubā, kur bijusi plānota uzstāšanās. Sak, nav plaukšķinātāju – nav pilna grupas sastāva.

Ko man darīt, ja es gribu būt grupā "Oranžās brīvdienas"? "Ja spēsi iestāstīt un pierādīt, ka tu patiešām gribi spēlēt ar mums un visiem tas liksies OK, tad būs grupas iekšējais balsojums, kurā tiks izlemts – jā vai nē."

Esmu bijusi vairākos "Oranžo brīvdienu" koncertos. Tomēr, ja man būtu jāizvēlas viens vienīgais, kurā atgriezties, tad tas būtu 2021. gada vasarā uz peldošā kultūras un mākslas centra "Noass" – viens no pirmajiem koncertiem pandēmijas otrajā vasarā, kuru varēja apmeklēt klātienē, uzrādot vakcinēšanās sertifikātu. Tik uzlādētu, priecīgu un dzīvi apliecinošu uzstāšanos laikam varēja piedzīvot tikai tajā vasarā, kad šķita – mūžību nav tā līdzi bļauts un dejots. Un kas zina, kad atkal varēs.

Man negribas par grupu "Oranžās brīvdienas" runāt pagātnes formā. Tāpēc izcelšu vienkārši to, kas man šajā grupā patīk. Vispirms – Speiss kā dziesmu autors ir lielisks stāstnieks. Katra dziesma ir kā maza drāmiņa, komēdija vai sauciens pēc taisnīguma. "Mazo cilvēku spēks ir vārdā!"

Tāpat grupai ir vairāki lieliski, "Oranžo brīvdienu" garu papildinoši videoklipi, no kuriem man vismīļākais ir dziesmai "Nerunāsim aplinkus". To mierīgi var skatīties kā īsfilmu un rādīt bērniem vakara multenītes vietā.

Lai arī Speiss bija "Oranžo brīvdienu" priekšgalā, tas nav viena cilvēka ap sevi pulcēts pavadošais sastāvs, bet GRUPA, kurā katram ir sava svarīga loma, GRUPA, kas ir kolektīvs ne tikai uz skatuves, bet tīri labi pavada laiku kopā arī ārpus muzicēšanas. Vismaz tādu iespaidu viņi par sevi ir radījuši.

Īsti nezinu, cik ģeogrāfu (LU ĢZZF studentu) šo gadu laikā grupā spēlēja, bet ģeogrāfu himnas rindas "es miera dzīves neatzīstu / kas laime ir, to meklēšu" noteikti ir par "Oranžajām brīvdienām". Savu visai apskaužamo koncertu karti, kurā ir gan tuvākās kaimiņvalstis, gan Maķedonija, Rumānija, Bulgārija, Francija, Ukraina, Čehija un citas, šoziem grupa plānoja papildināt ar Indiju. Manuprāt, "Oranžās brīvdienas" ir pirmā Latvijas popa vai roka grupa, kurai jebkad bijusi saplānota turneja šajā valstī. Šobrīd saistībā ar Speisa aiziešanu vēl neskaidra ir šīs turnejas norise, tomēr grupai pietuvināti cilvēki stāsta, ka viņš ļoti būtu gribējis, lai uzstāšanās Indijā notiek.

"Oranžās brīvdienas" nav tāda grupa, kurai piešķir apbalvojumus. Īsti arī nešķita, ka pašai grupai tas diži rūpētu. Tāpēc man bija pārsteigums, ka šogad "Zelta mikrofonu" par labāko roka albumu saņēma tieši viņi. Rūgti sanāk, tomēr tas izrādījās ļoti svarīgs un simbolisks apbalvojums – apliecinājums grupas vietai Latvijas mūzikas zvaigznājā.

To visu rakstīt nav viegli, ik pa brīdim sirds sašķīst mazos gabaliņos, un pirksti dažbrīd neklausa, un es zinu, ka ar jebkuriem līdzjūtības vārdiem ir par maz. "Debesis vaļā, bērni/Celiet somas plecos," šīs "Oranžo brīvdienu" dziesmas rindiņas nu skan ar pavisam citu nozīmi. Taču gribas ticēt, ka Speiss – gluži kā Lī "Skrečs" Perijs – vienkārši ir pārcēlies uz citu galaktiku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!