Foto: Sanktpēterburgas filharmonijā atvadās no izcilā diriģenta Marisa Jansona

Kā ziņots iepriekš, pēdējo reizi filharmonijas Lielajā zālē Jansons uzstājās šī gada februārī kopā ar Akadēmisko simfonisko orķestri.

Latviju atvadīšanās ceremonijā pārstāvēja kultūras ministrs Nauris Puntulis (VL-TB/LNNK), Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina. Tāpat uz Sanktpēterburgu dosies arī Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais un Latvijas Radio "Klasika" vadītāja Gunda Vaivode.

"Mariss Jansons ir pasaules un Latvijas kultūras virsotne. Mūziķis no Dieva – viss viņa mūžs bija kā izcils paraugs kalpošanai savai mūzai – mūzikai. Tai, kas vieno nācijas un dažādās kultūras. Viņa absolūtā muzikalitāte, atdeve līdz pēdējam koncertam, sirdssiltums un cilvēkmīlestība atvēra jebkura mūziķa un klausītāja sirdi.

Cik labi, ka Maestro paguva Latvijā, savā dzimtenē, realizēt sapni un kopkoncertā muzicēt ar pianistu Raimondu Paulu. Pēdējais Marisa Jansona koncerts Rīgā notika tieši pirms gada - Latvijas simtgades ietvaros. Tā bija neaizmirstama velte mūsu valstij! Viņš sapņoja ar Bavārijas orķestri koncertēt Dzintaru koncertzālē Jūrmalā - Latvijai viņa domās vienmēr bija nozīmīga vieta!

Marisa Jansona vārds paliks ikviena Latvijas iedzīvotāja sirdī un mums ir jādara visu iespējamo, lai Maestro atmiņa viņa dzimtenē tiktu iemūžināta," atvadu runā sēru pasākumā sacīja Nauris Puntulis.

Atgādinām, ka Mariss Jansons mūžībā devās savā Sanktpēterburgas mājvietā šā gada 30. novembrī. Krievijas medijos kā Jansona nāves cēlonis minēta akūta sirds mazspēja.

Jansons ilgstoši sirga ar sirds slimību, tādēļ pēdējā laikā atcēla vairākus koncertus, taču oktobra beigās pēc sešu mēnešu pārtraukuma Jansons stājās pie diriģenta pults kopā ar savu Bavārijas Radio simfonisko orķestri.

Jansons dzimis 1943. gada 10. janvārī Rīgā latviešu diriģenta Arvīda Jansona un dziedātājas Iraīdas Jansones ģimenē.

1946. gadā viņa tēvs Arvīds Jansons tika uzaicināts strādāt par Jevgeņija Mravinska asistentu Leņingradas filharmonijā, un 1956. gadā arī ģimene pārcēlās pie tēva uz Ļeņingradu, kur tēvs bija diriģents Ļeņingradas filharmonijā.

Jansons studēja vijoļspēli, klavierspēli un diriģēšanu Ļeņingradas konservatorijā, papildinājās pie Hansa Svarovska Vīnes Mūzikas augstskolā (1969) un pie Herberta fon Karajana Zalcburgā.
No 1973. gada Jansons vadīja daudzus slavenus simfoniskos orķestrus Eiropā un ASV, tostarp bijis Ļeņingradas Filharmonijas diriģenta asistents, kā arī vadījis Oslo Filharmonijas orķestri, Pitsburgas Simfonisko orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri un Amsterdamas Karalisko "Concertgebouw" orķestri.

2006. gadā, 2012. gadā un 2016. gadā Jansons vadījis Vīnes filharmonijas Jaungada koncertus.
Pasaulē slavenais diriģents saņēmis daudzas nozīmīgas balvas. 1999. gadā viņš kļuva par Britu Karaliskās Mūzikas akadēmijas goda locekli, savukārt 2001.gadā – par Vīnes "Gesellschaft der Musikfreunde" goda locekli. 2000. gadā viņam piešķirts Norvēģijas Karaliskais Nopelnu krusts. 2006. gadā viņš saņēma Latvijas valsts augstāko apbalvojumu II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

2006. gadā Jansons saņēma "Grammy" balvu kategorijā "Labākais orķestra sniegums" kopā ar Sergeju Aleksaškinu un Bavārijas radio simfonisko orķestri un kori par Šostakoviča 13. simfonijas izpildījumu.

1996. gadā operas "La Boheme" diriģēšanas laikā Oslo Jansons pārcieta smagu sirdslēkmi.