'Leģenda par kādu mūžu'. Nacionālā teātra kolēģi par Mihailu Kublinski

"Mihails Kublinskis aizgāja vientulībā un, visticamāk, liktenis respektēs viņa vientuļnieka dzīvi arī pēc dzīves, jo atvadas būs klusas, kā jau tas epidēmijas laikā pieklājas," Nacionālā teātra kolēģu vārdā raksta teātra zinātniece Ieva Struka.

Kā vēstīts Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā – publisks Mihaila Kublinska piemiņas brīdis notiks tad, kad tas būs iespējams.

"Radošā mūža pēdējos gados viņa uzturēšanās vieta bija galvenokārt teātra Aktieru zāle, paša radīta un iedibināta tālajos 20. gadsimta 70. gados, tā kļuva par patvērumu un trimdu reizē, kad viņa paša cilvēka mūžs pārkāpa septiņdesmitgadu slieksni. Droši vien šais gados viņš jutās kā Indrānu tēvs, jo reiz bija piesaistījis publiku desmitiem iestudējumos lielajā zālē, tostarp iestudējis Atmodas laika "Indrānus". Vienlaikus Kublinskis bija rezignēts fatālists, kas pārāk daudz no dzīves negaidīja un līdz ar to dzīvei neko daudz nepārmeta," piemiņas publikācijā raksta Ieva Struka.

Viņa atgādina, ka Kublinskis darbu Nacionālajā teātrī uzsācis kā mēbeļnieks-rekvizitors, vēlāk kļuva par aktieri un režisoru. Taču viņa nospēlētās lomas palikušas režijas darbu ēnā, kas Kublinski ierakstījuši Latvijas teātra vēsturē.

"Viņš bija izsmalcināts estēts un tādas bija viņa izrādes, arī vēlāk, kad mainījās laikmets un izpratne par to, kādam jābūt modernam teātrim, kas tad arī pabīdīja viņu malā no līdera pozīcijām mākslā. Bet estētisms nozīmē izkāpinātu skaistuma izjūtu. Tiem, kas dzīvojuši padomju laikā, tiem, kas atceras vienādi neglītos brūnos, zaļos un pelēkos kabinetus, kāpņu telpas, grīdas un gaiteņus, komunālos dzīvokļus un šaurās hruščovku virtuvītes, ir vieglāk iztēloties, kā ir dzīvot tādā laikā, ja Dievs tev devis izkāpinātu skaistuma izjūtu. Kā "griež" sirdī, acīs, ausīs un citos maņu orgānos.
Šodien gribas domāt, ka tieši šis iekšējais konflikts aizved Mihailu Kublinski līdz teātra skatuvei un liek no tās runāt par skaisto, sludināt skaisto un tikai lielās, dziļās, traģiskās jūtās ieraudzīt skaisto." raksta Ieva Struka.

Kā biežāko režisora domubiedru teātra zinātniece un Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja min mākslinieku Gunāru Zemgalu. Savukārt izrādēs savas skaistākās lomas nospēlēja aktrise Lāsma Kugrēna. "Nebūs melots, ka viņa iemiesoja Kublinska ideālu – ārējs trauslums un milzīgs iekšējs spēks. Viņa bija Kublinska princese un Kublinska karaliene. Princese Alē "Lauva ziemā" un Elizabete "Marijā Stjuartē". Valdnieka meita Elektra izrādē "Elektra – mana mīla". Tāpēc viņu gribas minēt kā pirmo un pavisam savrup no citiem kolēģiem," vēsta Ieva Struka.

Tāpat teātra zinātniece uzsver, ka pateicoties Mihailam Kublinskim, pārliecinoši Nacionālā teātrī savu vietu ieguva Lolita Cauka, lielas lomas pie viņa nospēlēja Māra Zemdega, bez Kublinska izrādēm grūti iedomāties Kārļa Sebra, Jāņa Kubiļa, Inta Burāna, Ģirta Jakovļeva, Ulda Dumpja mūžu. Savukārt Aktieru zāles izrādēs uzplaukuši šobrīd 30 un 40 gadnieku paaudzes Nacionālā teātra aktieri Evija Krūze (Skulte), Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, Liene Gāliņa, Jānis Āmanis, Madara Saldovere, Kaspars Dumburs un citi.

Atgādinām, ka 2017. gadā Mihails Kublinskis par mūža ieguldījumu Latvijas teātrī tika godināts "Spēlmaņu nakts" ceremonijā.

Pilnā apjomā nekrologs lasāms Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā.