Joseliani pieder pie tā sauktā gruzīnu kino "zelta laikmeta" paaudzes, kas sevi spilgti pieteica 1960.-1970. gados, radot filmas, kurās neslēpa opozīciju pastāvošajiem ideoloģiskajiem un estētiskajiem kritērijiem. Pēc Valsts konservatorijas Tbilisi absolvēšanas studējis Maskavas Valsts universitātē Mehānikas un matemātikas fakultātē un Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režijas fakultātē. Viņa pirmo pilnmetrāžas filmu "Aprīlis" (1962) ar padomju cenzūras lēmumu aizliedza, tāds pats liktenis piemeklēja "Lapkriti" (1966), kas Kannu kinofestivālā 1968. gadā saņēma prestižo FIPRESCI balvu, "plauktā" nonāca arī "Strazda dziesma" (1970) un "Pastorāle" (1975). Saasinātais konflikts ar padomju varu beidzās ar Joseliani emigrāciju uz Franciju 1979. gadā.
Viņa nākamās filmas – "Mēness favorīti" (1984), "Un tapa gaisma" (1989), "Tauriņu medības" (1992), "Ardievu, mīļās tēva mājas!" (1999), "Pirmdienas rīts" (2002), "Dārzi rudenī" (2006) – plūkušas laurus nozīmīgākajos Eiropas festivālos: Kannās, Venēcijā, Berlīnē. Joseliani jaunākajā darbā "Šantrapas" saskatāmi autobiogrāfiski motīvi – tās centrā ir jauns gruzīnu kinorežisors, kuru dzimtenē apklusina cenzūra, tomēr emigrācijā Francijā viņam nākas sastapties ar jaunām grūtībām. Režisoram raksturīgajā ironiskajā un mazliet parodējošajā manierē filma atklāj universālus motīvus, kas saistīti ar mākslinieka izteiksmes brīvību un nerimtīgajiem centieniem atrast vietu, kuru varētu dēvēt par mājām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!