Juris noslaucīja brilles. Klāss Vāvere Kulakova piemiņai

Nezinu, ne ar ko sākt, ne ar ko beigt. Un kādēļ vispār. Kā jau šādās reizēs tik bieži, viss sanāk par sevi, ne to, par kuru būtu jārunā. Kaut, iespējams, daudz labāk un precīzāk būtu klusēt. Jo Juris jau ir visu pateicis un uzrakstījis. Notīs, paaudzē un Latvijā. Laikam jau šādās reizēs vispirms nāk atmiņas, bet domas pēc tam. Tātad atmiņas.

"Pērkonu" biju redzējis, iespējams, vairāk nekā jebkuru citu grupu. Viņu enerģijā bija kaut kas tik dzīvs un aizraujošs, mūsu jaunībai ārkārtīgi svarīgs un vajadzīgs, bet ļoti reti sajūtams. Un, kad tas beidzot bija noticis, atradināties nebija iespējams. Taču uz Ogri es neaizbraucu. Man nepatika tā vieta un lielie pūļi. Nākamajā dienā Juris piezvanīja neticami agri, varbūt ap kādiem vienpadsmitiem. Kaut visi zināja, ka viņam pašam zvanīt pirms pusdienlaika ir bezjēdzīgi. Ja arī viņš atsaucās, saruna nebija iespējama – pauzes klausulē bija bezgalīgas, tās pārtrauca tikai kāds šņāciens, khm, mhmmm vai uhm... arī viņa domām vajadzēja atmosties. Bet toreiz viņš pateica visu uzreiz: "Mhmmm... izskatās, ka mums atkal būs ilgs atvaļinājums."

Pēdējos 30 gadus esmu bieži nodomājis, ka ir netaisni un aplami "Pērkonu" tik ļoti asociēt ar šo nelaimīgo, stulbo un destruktīvo vilciena epizodi. It kā tā būtu viņu vērtība. Juris pats tolaik ne bez dusmām (un tā galīgi nebija viņam raksturīga īpašība, vismaz ārēji ne) runāja par huligāniem, tādēļ daudzus gadus vēlāk likās kaut kādā ziņā veldzējoši lasīt, ka viņš par toreiz notiesātajiem izsakās ar smeldzi un empātiju. Bet skaidrs jau, ka citādi šie akcenti vēstures lapās salikties nemaz nevarēja. Ogres koncerts un viss ar to saistītais, lai cik pretrunīgs (tieši tādēļ!), bija paaudzes un laika zīme. Tāpat kā "Pērkons" un pats Juris.

Pirmo es dzirdēju viņa balsi. Skolas laikā man bija magnetofona lente ar grupas "Arka" koncertierakstu, kurā neaizmirstami zīmīga balss pieteica Šūmaņa "Jautro zemnieku, kurš atgriežas no darba", arī Musorgska "Nakti kailajā kalnā" un, šķiet, kaut ko no Grīga. Es nezināju, kā sauc cilvēku ar šo savdabīgi artikulēto runasveidu, bet man viņš patika. Drīz vien iznāca slavenā "Zodiaka" plate un paklīda baumas, ka īstenībā "Zodiaks" esot tā pati "Arka", tikai studijā kaut kas starp viņiem noticis un grupa sašķēlusies. Tagad liekas gandrīz neticami, bet neatceros, ka kādreiz būtu ar Juri to pārrunājis. Kaut dažus gadus tikāmies vismaz reizi nedēļā. Taču bija tik daudz visa kā cita. "Pērkona" atgūšanās no pirmā mājas aresta, jaunās dziesmas, cerības un eiforija, otrais aizliegums, Edgars Liepiņš, Ieva un Veidenbaums, neskaidri uzmundrinošās 80. gadu vidus vibrācijas, kompozīcijas studijas pie Pētera Plakida, kino, teātris, Imants Kalniņš, Melgalvs, Apolinērs, Ziemeļnieks, mūzikas, mākslas un kultūras vēsture, par ko es, savā pašapzinībā visai lecīgs žurnālistikas students un populāra žurnāla redaktors, zināju apkaunojoši maz; kopīgie vakari mani nepadarīja īpaši erudītāku vai gudrāku, bet ļāva apjaust savas bagāžas niecību, drusku mācot pazemību. Pat savu pirmo nelegālo videoseansu ar Valentīnas Freimanes komentāriem (Šlēndorfa "Skārda bungas", "Brāļi Blūzi" un tā filma ar Džeku Nikolsonu kā pensionētu astronautu, kurai nekad nezinu nosaukumu) es piedzīvoju, pateicoties Jurim. Protams, viņam pašam es to nekad nepateicu, bet joprojām reizēm pie sevis nodomāju, ka kaut kādā mērā esmu viņa audzināts. Starp citu, rokmūziku Juris pārzināja mazāk, nekā varētu domāt, taču arī tās izpratni es mācījos no viņa.