Vai valodu karš? 'Pamiers' un 'Šķelšanās' Latvijas teātros

Ne jau kara šausmas ar planētas un kultūras iznīcināšanas aktiem Ukrainā alkstu redzēt uz skatuves. Tomēr atļaujos sagaidīt iespēju arī teātrī padomāt par mums pašiem, par mūsu izvēlēm, par sabiedrības sašķeltību un "rubļu rijējiem" (atsaucoties uz žurnāla "Ir" publikācijas nosaukumu). Tāpat joprojām atceros mērenu šoku 2022. gadā, ieraugot 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus Latgalē. Vai tad tā nav mūsu dzīve šeit un tagad? Vai arī kaut kas ir mainījies un teātris vairs nespoguļo mūsu dzīvi? Tā pa īstam šosezon par sabiedrības saliedēšanas problēmu aizdomāties man likuši divi notikumi – "Re:Baltica" četras dokumentālās sērijas (režisors Uģis Olte) un tām sekojošā izrāde "Šķelšanās", kā arī Daugavpils teātra iestudējums "Pamiers".

Protams, ir vēl daudz citu dažādu darāmo darbu, lai Latvija kļūtu arvien stiprāka valsts, taču sabiedrības saliedēšana un vienošana ir viens no svarīgākajiem. Runa nav tikai par krievu un latviešu nometnēm, jo pēc šī formālā parametra frontes līniju varētu novilkt uz līdzenas vietas: atliktu tikai identificēt, kurš runā krieviski un kurš latviski, un visus sašķelt. Dzīve (un arī māksla) diemžēl ir daudz sarežģītāka.

Vispirms bija "nemiers" ar "Pamieru". Režisors Māris Korsiets Daugavpils teātrī iestudēja ukraiņu dramaturga Oleksija Kureļeha lugu "Pamiers", kas sarakstīta vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, bet jau drīz pēc Ukrainai liktenīgā 2014. gada, kad sākās karš valsts austrumos un tika anektēta Krima. Lugā tiek atainotas septiņas dienas kādā lauku sētā kaut kur uz frontes līnijas Ukrainas austrumos, te no abām frontes pusēm atsūtīti divi Ukrainas un divi Krievijas puses karavīri, kuriem dots uzdevums salabot apšaudēs sapostīto ēku. Tiek tēlota samierināšanās situācija, kurā abām pusēm nākas sadzīvot ar pretinieku, bet pa vidu ir jauna sieviete, kas šeit dzīvo viena un turpina rūpēties par savu mājsaimniecību. Viņas vārds ir Marija, un viņai drīz ir jādzemdē (protams, tas ir arī simbols).

Neilgi pirms pirmizrādes Ukrainas vēstniecība Latvijā nosūtīja Kultūras, kā arī Ārlietu ministrijai notu, ka Daugavpils teātrī tiek iestudēta propagandas luga – Kureļehs gan esot ukrainis, tomēr dzīvo nepareizajā pusē, un viņa lugas patlaban tiekot iestudētas arī Krievijā. Skatoties "no Rīgas puses", tikpat labi var teikt, ka visa Latgale atrodas kaut kādā nepareizajā pusē un vairums tās iedzīvotāju runā nepareizā valodā. Taču mēs visi kopā arvien esam Latvijas cilvēki, pat ja viena daļa no valsts iedzīvotājiem īsti lojāla ir Krievijai. Kāpēc? Vai tā nav arī nacionālās politikas atbildība? Vai viena šāda luga, kuru var aplūkot gan kā propagandas, gan kā samierināšanas instrumentu, nodara vairāk ļaunuma nekā visi "rubļu rijēji", kas visai tiešā veidā atbalsta kara mašinēriju Krievijā? "Jo ilgāk palīdzam Krievijas elitei un pilsoņiem dzīvot tā, it kā viņu valsts sāktais karš uz viņiem nemaz neattiektos, jo ilgāk šis karš var turpināties," raksta žurnāls "Ir". Kamēr mēs te dzīvosim mierā, iestudējot lielo krievu klasiku un teātri patērējot tikai izklaidei, arvien lielāka planētas un kultūras daļa Ukrainā tiks iznīcināta.

Iestudējumā "Pamiers" atsevišķas epizodes arī man ir neērti skatīties, taču (jo īpaši pēc "Šķelšanās" projekta notikumiem) tieši uz Daugavpils teātri allaž skatos kā uz vietu, kurā dažādu pārliecību un dzimtās valodas lietotāji satiekas un var būt kopā. Piekrīti tu viņiem vai nepiekrīti. Teātrim tas, protams, uzliek papildu pienākumu izvēlēties tādu dramaturģisko materiālu, kas palīdz saprast citādo un svešo, tomēr rēķinoties ar dažādām sarkanajām līnijām. Katrā ziņā "Pamiers" ir neērts darbs, jo parāda arī to, kā propaganda spēj izspīlēties ārā no abām frontes pusēm. Bet gluži jau kā zibens spēriens pa pakrūti izskan Marģera Eglinska Če Gevaras sacītais: "Tauta tribīnēs sēž un skatās – kurš kuru?" Arvien biežāk Latviju sasniedz ziņas par Eiropas politiķu noskaņojumu, ko dažos vārdos varētu ietilpināt: "Nu cik ilgi mums vēl šīs neērtības būs jāpacieš?" Tikmēr imports un eksports joprojām plūst abos virzienos un uz latviešu teātra skatuvēm atkal atgriežas "lielās krievu kultūras" autori.

Mākslinieciskā ziņā Daugavpils teātra izrādei varbūt var pārmest skatuvisko norišu ilustratīvismu un apstākļu vienkāršošanu, taču es spēju empātiski uztvert šos cilvēkus, un brīžiem man sajūk, kurš kuru frontes pusi reprezentē. Labi apzinos, ka vienā un otrā pusē ir gan kvēli patrioti, gan tādi, kas karā atrodas pret savu gribu, ir gan nodevēji, gan upuri. Tāpat kā nav iespējams ignorēt ziņas tepat no mūsu medijiem un sociālo tīklu platformām – ir tik daudz latviešu, kas gribētu izvairīties pat no valsts obligātā dienesta! Vai tāpēc es attaisnoju Krievijas iebrukumu Ukrainā? Nē! Bet praktiski es tiešām negribētu nokļūt ne vienā, ne otrā frontes pusē, un es arī negribu skatīties iestudētas lugas, kurās ir tikai viena, pareizā patiesība.

"Pamiera" izrādes ievadā iznāk aktieri un frontāli pret skatītājiem nolasa Tarasa Ševčenko dzejoli "Novēlējums" (Заповіт), kā arī pasaka tās dienas aktuālo informāciju – "šodien ir tāda un tāda kara diena". Tas iedod ļoti svarīgu kontekstu, un tas arī ļauj daudz skarbāk vēlāk izskanēt Marijas atbildei uz jautājumu "Kāda jēga [dzīvei un vispār šim karam]?". Viņa saka: "Man drīz jādzemdē, tāda ir jēga." Es to saprotu arī tā – vienīgais veids, kā izbeigt šausmas pasaulē, ir pārstāt dzemdēt, jo vīrieši tikai turpina karot un slaktēt. Var jau būt, ka prologam vēl derētu teksts par to, ka tieši karavīri ir visvairāk noguruši un ka Kremlis varētu beidzot izvākties no okupētajām teritorijām Ukrainas austrumos un Krimā, beigt iznīcināt pasauli, piecūkot dabu un ļaut cilvēkiem dzīvot mierā.

Mans vecaistēvs karoja vācu leģionā, tētis dienēja padomju armijā, brālēns ir cietis Čornobiļā. Lai brālis nenonāktu dienestā padomju armijā, es no visas sirds vēl vidusskolas laikā iesaistījos skolēnu Tautas frontē, jo šķita, ka varu palīdzēt atgūt Latvijas suverenitāti. Tik biedējoši bija tie cinka zārki, kuros jaunieši tolaik "atgriezās" mājās gan no karadarbības zonām, gan vienkārši dienesta padomju armijā. Tagad lepojos, ka brālis ir Zemessardzē, bet, kas ir manos, viena cilvēka, spēkos, lai šodien Latgali padarītu patiesi aizsniedzamu no metropoles Rīgas? "Re:Baltica" bija lieliska ideja aizbraukt un vienkārši sarunāties ar tās puses iedzīvotājiem. Tikpat pateicīga esmu arī par izrādi, kas sekoja dokumentālajām sērijām.

Dokumentālo stāstu teātris "Šķelšanās" tika izveidots kopā ar režisoru Valteru Sīli, dramaturgu Artūru Dīci un vairākiem Mihaila Čehova teātra aktieriem. "Re:Baltica" komanda drosmīgi prata parādīt to, ka Ukrainā karš šķelšanos eskalējis dažādās sabiedrības grupās, neatkarīgi no dzimtās valodas. Ik pa laikam kādās sarunās vai sociālo tīklu platformās uzšvirkst jautājums "Kā krievi, te dzīvojot visu mūžu, var nezināt un nerunāt latviski?". Tāpēc, ka tad, ja kompānijā ir krieviski runājoši, paši latvieši visbiežāk komunikācijā ir pārgājuši uz krievu valodu. Un es tagad zinu arī to sajūtu, kā ir, kad tu saproti, bet parunāt nevari. Man, piemēram, tā ir ar latgaliešu valodu, kuru daudz esmu dzirdējusi, bet runāt vai to mācīties man nav bijis vajadzības.

Atgriežoties pie krievu valodas zināšanas – mums tik ļoti vajadzētu kādu tuvās vēstures pētījumu par to, kāpēc un kas bremzēja vispārējās izglītības nodrošināšanu tikai latviešu valodā jau 90. gados. Par pāreju uz mācībām latviski ir arī viena no "Šķelšanās" dokumentālajām sērijām, taču izrāde aizkustina tieši ar projekta dalībnieku personiskajiem stāstiem. Āķis ir tajā, ka vairākas žurnālistes projekta realizācijas gaitā ir mēģinājušas izvairīties no savām drāmām un pieredzēm, nepatīkamu šķelšanos jūtot arī sevī. Visspēcīgāko kamertoni izrādei jau sākumā uzdod žurnālistes Annijas Petrovas stāsts par savu ģimeni. Vienlaikus nervus kutinoša ir arī kulišu atsegšana, žurnālistēm stāstot par savām izvēlēm un šaubām filmas veidošanas laikā, atkal un atkal uzsverot, ka viss nav tikai melns un balts. Lai arī kara laikā mēdz teikt, ka diemžēl citādi nav iespējams, ir svarīgi, ka pa vidu vari iedziļināties arī tādos notikumos, kas atsedz cilvēcību un palīdz satikt domubiedrus.