Kad 2022. gada februārī sākās kara šausmu "tiešraide", neviens radošais cilvēks nespēja pastrādāt. Šķita, ka vispār nekam vairs nav jēgas, daudzi jutās kā paralizēti. Protams, nav iespējams reflektēt par to, kas vēl nav beidzies, tomēr pārsteidz arī tas, cik apolitisks kopumā teātris ir Latvijā. Divu gadu laikā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā teātris par karu un tā kontekstu, iemesliem un sekām, ja vispār tam pieskaras, pārsvarā runā zemtekstos un līdzībās.
Ne jau kara šausmas ar planētas un kultūras iznīcināšanas aktiem Ukrainā alkstu redzēt uz skatuves. Tomēr atļaujos sagaidīt iespēju arī teātrī padomāt par mums pašiem, par mūsu izvēlēm, par sabiedrības sašķeltību un "rubļu rijējiem" (atsaucoties uz žurnāla "Ir" publikācijas nosaukumu). Tāpat joprojām atceros mērenu šoku 2022. gadā, ieraugot 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus Latgalē. Vai tad tā nav mūsu dzīve šeit un tagad? Vai arī kaut kas ir mainījies un teātris vairs nespoguļo mūsu dzīvi? Tā pa īstam šosezon par sabiedrības saliedēšanas problēmu aizdomāties man likuši divi notikumi – "Re:Baltica" četras dokumentālās sērijas (režisors Uģis Olte) un tām sekojošā izrāde "Šķelšanās", kā arī Daugavpils teātra iestudējums "Pamiers".
Protams, ir vēl daudz citu dažādu darāmo darbu, lai Latvija kļūtu arvien stiprāka valsts, taču sabiedrības saliedēšana un vienošana ir viens no svarīgākajiem. Runa nav tikai par krievu un latviešu nometnēm, jo pēc šī formālā parametra frontes līniju varētu novilkt uz līdzenas vietas: atliktu tikai identificēt, kurš runā krieviski un kurš latviski, un visus sašķelt. Dzīve (un arī māksla) diemžēl ir daudz sarežģītāka.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
