Starp zoomorfiju un antropomorfiju dejojot. Divu 'Džungļu grāmatu' apskats  (1)

"Akram Khan Company" izrādē "pārrakstīti" ir ne tikai Radjarda Kiplinga stāsti, bet arī "deja" – Maugļa stāsts tiek vēstīts dažādu klimata krīzes izraisīto pārmaiņu fonā, un vienlaikus izrāde balansē starp laikmetīgo baletu un laikmetīgo deju, starp laikmetīgo teātri un multimediālu performanci. Galu galā ir jau ierasts, ka skatuves mākslinieki runā un reflektē par pasaulē aktuālo, un ikviens no mums, pat īpaši nemeklējot, zinās kaut ko bilst par mežu ugunsgrēkiem Sibīrijā vai Austrālijā, nebijušiem plūdu apmēriem tepat Jēkabpilī vai Francijas dienvidu pilsētās, kā arī par ekocīdu Ukrainā pēc Kahovkas dambja uzspridzināšanas. Mēs visi – gan cilvēki, gan dzīvnieki – dabā esam saistīti, tāpēc ir muļķīgi iedomāties, ka drīkstam nerēķināties ar dabas likumiem, bioloģiskās daudzveidības nepieciešamību, samērīgumu starp dabas resursu izmantošanu un dažādu dzīvotņu saglabāšanu. Tātad loģiski, ka šie temati nereti ietiecas mākslas notikumos.

Hana izrādes stāsta centrā ir meitene – klimata bēgle. Viņa ir noslīdējusi no plosta, kas ģimeni vedis prom no kādas kārtējās katastrofas. Meitenīti izglābj dzīvnieku kompānija. Tie nav nekādi meža "dabas bērni" – mīlīgi un pūkaini dzīvnieciņi –, bet gan dzīvnieki, kas savā ziņā arī ir bēgļi. Tie ir aizmukuši no cilvēka industriālās pasaules – dzīvnieku testa laboratorijām, zooloģiskā dārza, cirka, fermas. Tagad dzīvnieki saimnieko cilvēku pamestajā pilsētā, kas nopostīta pēc plūdiem. Meitenītes prototips (tekstos) ir klimata aktīviste Grēta Tūnberga, taču izrādē izdevies šo konkrēto pieredzi parādīt vispārinātu, akcentējot jaunu cilvēku rūpi par mūsu kopējām mājām uz planētas Zeme.

Lai gan izrādē gandrīz visu laiku fonā skan teksts, sižetam izsekot ir pagrūti. Dzirdams gan stāstnieks, gan tas, ko savā starpā runā varoņi, – dejotāji seko balsīm, it kā ilustrējot to. Radošā komanda acīmredzot vēlējusies izteikties pēc iespējas nepārprotami, taču šķiet, ka bijusi pārlieku centīga. Te ir gan videoprojekcijas un gaismu scenogrāfija, gan emocionāli pielādēta mūzika un apbrīnas vērta dejotāju ķermeņu ekspresija. Par laimi, šajā intensīvajā skatuves stāstā tieši dejotāji sagādā vislielāko gandarījumu, galu galā šī tomēr ir dejas izrāde! Izpildītāju lieliskā plastika (te manāmas gan klasiskās dejas, gan dažādas laikmetīgās dejas tehnikas) papildināta ar Bangladešas tradicionālās dejas elementiem, kas kustību partitūrai piešķir īpašu patinu. Laikmetīgās dejas mākslinieki iedvesmu horeogrāfijai nereti smeļas savā kultūrā, ar ko spēj piedāvāt patiešām oriģinālu kustību valodu. Tā arī Akrama Hana horeogrāfijā savijas "Kathak" deja un dzīvnieku plastika, klasiskās dejas ķermeņa spriegums un laikmetīgās dejas kustību autentiskums.

Īpaši atmiņā palicis dejojošais cirka lācis Balū. Dejotājs ir liela auguma, bet neticami atlētisks un enerģiski plastisks, viņš pa skatuvi burtiski ripo. Bagira ir īsta pantera savā lokanumā un kustību zibenīgumā, kas ar precīzām galvas un plecu kustībām pašapzinīgi un gudri iezīmē savu lomu dzīvnieku "bandā". Milzu čūska Kaa, kas esot aizmukusi no zoodārza, ir dejotāju plūdeni kustinātas kartona kastītes. Tās "dejo" cita citu papildinošā virtenē, izmērā no lielākās uz mazāko, ar spožām zaļām lampiņām galvas kastē. Savukārt ziloņi un putni ieraugāmi tikai animācijā. Laikmetīgā deja parasti ir abstraktāka, šoreiz horeogrāfs acīmredzot vēlējies aizsniegt plašāku skatītāju auditoriju, mēģinot padarīt sāpi par klimata postu pēc iespējas uztveramāku. Tomēr man tas šķita pārlieku didaktiski.

Izrāde sākas ar izgaismotu zaļu fona ekrānu, kura priekšā redzami melni dejotāju silueti. Tas ir skaists un tēlains gaidāmā notikuma apsolījums, kas finālā pārvēršas gandarījumā par redzēto multimediālo dejas izrādi.

Sekojot Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes "Putnu operas" panākumiem, arvien pulcējot pilnas skatītāju zāles, arī Kārļa Lāča un Raimonda Martinova baletam "Džungļu grāmata" ilgmūžība šķietami ir garantēta. Un ir jau arī savi "āķi"– komponists ir popmūzikā un teātra mūzikā gana zināms, horeogrāfs ir ilggadējais baleta solists, bet māksliniece (Elīna Milta-Niedrāja) teātrī debitējusi ar krāšņu faunas atveidojumu kostīmos... Vēl pavisam svaigais baleta klasikas "Veltīgā uzmanība" iestudējums pierādīja, cik ļoti gan skatītājiem, gan dejotājiem patīk dzīvnieki uz skatuves. Un tieši par dzīvniekiem sola stāstīt arī jaunais balets.

Horeogrāfs jau iepriekš atklāti ir paudis savu nostāju jautājumā par dzīvnieku patēriņu pārtikā, un "Džungļu grāmata" esot bijusi laba ierosme veidot baletu par cilvēku un dzīvnieku attiecībām (respektīvi, kādu ļaunumu nodarām dzīvniekiem – tos dresējam, turam būros, audzējam kažokiem vai pārtikai, neievērojot labturības apstākļus utt.). Mulsina vien paša horeogrāfa lietotā leksika, par dzīvniekiem sakot "mūsu mazākie draugi" (lasāms programmiņā), it kā tie būtu kādas mazāk svarīgas būtnes dabā. Tāpat pretruna ir tajā, ka horeogrāfs iestājas pret dzīvnieku nogalināšanu apēšanai, taču džungļu dzīvnieku pasaules (tāpat kā vispār dabā) dzīvotnes iespējamas tāpēc, ka visi ir saistīti vienotā barības ķēdē. Baleta "zvēriņš" – tīģeris – dzīvē vienā ēdienreizē apēd 35 kilogramus gaļas! Arī vilki, suņu dzimtas plēsēji, medī sev barību, un pat veģetārietis lācis šad un tad neatsakās no gaļas.

Martinova baleta iecere apaugusi ar daudziem un dažādiem slāņiem un vēstījumiem – līdzās dzīvnieku pasaules ekspozīcijai viss džungļu stāsts ierāmēts "sapnī", ko redz puisēns. Viņš, lasot grāmatu, iemieg, un tad likteņtēvs Krauklis to aizved uz sapņu pasauli. Otrajā cēlienā gan tas drīzāk ir ļauns murgs – tiek ilustrēta dzīve urbānā pilsētā ar cilvēkiem-robotiem. Vēl šajā ļaunajā sapnī puisēns pieredz vilcenes nāvi, un vesela aina tiek dejota ar virstēmu "vientulība, skumjas, dusmas, izmisums". Fināls uzlūkojams kā laimīgs, jo tīģeris tiek uzvarēts. Vai mēs vērojam, kā cilvēks nogalina dzīvnieku tāpēc, ka viņš ir sliktais zvērs? Tīģera lomā debijai gatavojas arī pats horeogrāfs.

Nav jau obligāti visur jāmeklē loģiskas cēloņsakarības, jo īpaši baletā. Kustību mākslā vajadzētu uzmanību fokusēt uz horeogrāfiju. Taču arī te ir neikdienišķi noteikumi – dejotājiem mugurā ir apjomīgi kostīmi un galvā milzīgas maskas, kas ierobežo kustību dinamiku un neatstāj arī vietu īpašai kustību oriģinalitātei. Kā oriģinālu gan var uzskatīt to aplam spogulīgo ķermeņa valodu, kas man kā skatītājam nolasās, skatoties uz dzīvniekiem, kas pa pusei it kā ir cilvēki, kam aste aug no vēdera, bet purns atrodas pakausī (pavīd neliela asociācija ar Edvarda Kluga baleta Zaļo sievieti, kura bija ar divām sejām). Īpaši gracioza šajā koncepcijā ir Alises Prudānes Vilku māte. Tomēr divpušu oriģinalitāte liek burtiski galvai sareibt, ja gribi saprast, "no kuras puses" šo tēlu uztvert – no priekšas vai aizmugures?

Jutos mazliet vīlusies, nesagaidot arī muzikālajā partitūrā nereti dauzonīgo Kārli Lāci. Bērnu (jeb ģimenes) baletā Lācim tik raksturīgās spēles ar mūzikas žanriem un stiliem itin labi iederētos. Labi, ka izrādē vismaz ir viens mazs pekstiņš komponista Lāča virzienā – lielais lempīgais Lācis kādā brīdī uzspēlē klavieres, kas uz brītiņu tiek izstumtas no kulisēm (bet tā ir tikai mirklīga aušība, kas nekur tālāk neved). Taču šādas un citādas ēverģēlības varētu sacerēt vēl vairāk un mērķtiecīgāk, ja iestudējumam būtu piesaistīts profesionāls dramaturgs un profesionāls režisors (šo arodu cilvēki mācās gadiem!). Tagadējā versijā ir korekta muzikālu gabalu secība, kas atbilst lielas formas kompozīciju veidošanai, ir krāšņi veidota dzīvnieku pasaule, kas tomēr "noēd" horeogrāfiju. Jo īpaši maskas aizēno to dejotāju individualitāti un personību, kuri dejo lielajos dzīvnieku kostīmos. Te kontrasts ar Akramu Khanu ir acīmredzams – vienā gadījumā dejotāji radījuši oriģinālu savu varoņu plastiku, kurā izpaužas gan katra dejotāja individuālās kvalitātes, gan ansambļu dejās filigrāna sinhronitāte, neraugoties uz atšķirīgajām dejotāju ķermeņa komplekcijām. Otrā gadījumā viss akcents likts uz maskas/kostīma krāšņumu jeb dabiskumu, zem kura dejotājs pazūd. Ja es būtu dzīvnieks, es pilnīgi noteikti gribētu pazust no šādas cilvēka fantāziju pasaules, kurā man roku vietā ir bluķi (Gorilla), uz kājām uzsieti groteski muskuļi (Pantera) vai tuklais viduklis iežmiegts baleta kārtainē (Cūka). Par to, kādu sveškaunu izjutu brīdī, kad izrādes finālā jau aizvērtā priekškara spraugā parādījās Cūkas lielais dibens, atļaušos paklusēt.

Viens no lielākajiem scenogrāfijas objektiem ir liela sirds. Skaidrs, ka sirds ir gan dzīvnieka, gan cilvēka dzīvības centrs. To gan jau saprot pat mazi bērni. Bet jautājums, kurš fantāzijas virziens par dzīvnieku pasauli mums pastāsta vairāk – tas, kur dzīvniekos saskatām cilvēka īpašības, vai tas, kur cilvēkos zvērus –, arvien ir atvērts.