Nacionālajā teātrī sākas "Skroderdienu" laiks

Ir divi aktieri, kuri savu lomu šajā iestudējumā ir nospēlējuši jau vairāk nekā simt reižu, proti, visus gadus un visās izrādēs. Viena no tām ir Ditas Lūriņas Antonija. Otrs – Juris Lisners Ābrama lomā.

2024. gada "Skroderdienu" Dūdars joprojām būs Uldis Anže vai Ainārs Ančevskis, Alekša lomā – Raimonds Celms, Elīna – Ieva Aniņa.

""Skroderdienas" ir iespējams izveidot dažādi – pat kā drāmu, ja tiksiet galā ar dziesmām, vai kā grotesku, ja tiksiet galā ar Jāņu nakts liriskajiem skatiem. Tāpēc es teiktu, ka "Skroderdienas" pašas par sevi jau ir žanrs. Tāda pamatīga buķete, kur kopā samesti pļavu, grāvmalu ziedi ar dārza rozēm un pa vidu var uzdurties bitei. Mūsu teātrī tā ir norise, process, rituāls, kurš maina laiku – tā ir kā pavasara rumulēšanās ar tuvojošos Jāņu smaržu, tāds kā lielisks trekns otas triepiens uz jauna audekla – vasaras audekla," stāsta izrādes režisore Indra Roga.

20. gadsimta sākumā, 1902. gadā, kad luga tika pirmizrādīta, tā "izgāzās" un to nospēlēja vien dažas reizes. Pēc bargās Jāņa Asara recenzijas tā klusi nozuda no Rīgas Latviešu teātra repertuāra ar prognozi, ka uz skatuves nekad vairs neatgriezīsies. Atgriezās, un – uz palikšanu. 2010. gadā režisore Indra Roga, iestudējot jau desmito šīs lugas inscenējumu Nacionālajā teātrī, atrada tajā, kā pati teikusi, "svaigumu", un, acīmredzot, tas ļauj "Skroderdienām Silmačos" joprojām pulcēt skatītājus nu jau 13. gadu, pārvarot divus pandēmijas klusos pirmsjāņu laikus.

"Var teikt, ka "Skroderdienas" Nacionālais teātris ir tik ļoti piesavinājies, ka tās pieder šim teātrim. Un, pat ja cits teātris tās izrāda, apziņā ļaudīm vienalga paliek doma, ka jāaiziet būtu vēl uz īstajām "Skroderdienām". Un īstās ir Nacionālajā. Jo mums tā nav vienkārši izrāde, – tas jau ir rituāls, kur lomu tēlotāji no kārlēniem vai rūdiem pārtop par dūdariem un ieviņas par pindacīšām vai bebenēm," saka Indra Roga.