Drosmes vasara. Atskats uz Valmieras Vasaras teātra festivālu

Ir vērts Valmieras Vasaras teātra festivāla nogali plānot jau laikus – ideālā variantā jau līdz ar festivāla norišu izziņošanas datumu padomāt par naktsmājām. Valmiera ir gana viesmīlīga, taču, tuvojoties augustam, izvēles iespējas sarūk stipri ātri. Laicīgā naktsmāju nokārtošana garantēs arī to, ka citi "no gaisa nokrituši" šķēršļi, visticamāk, šo pasākumu nespēs izkonkurēt. Otra lieta, kam ir vērts pievērst uzmanību jau pirms visiem notikumiem, – mēģināt savu programmu saplānot pēc iespējas izretināti. Jo festivāls ir jāpiedzīvo, nevis jāskrien no vienas izrādes uz nākamo, cerot, ka tā īsā laikā būs iespējams iegūt maksimumu. Nebūs. Un trešā lieta – nemēģināt izkalkulēt, kuri notikumi varētu būt tieši man saistoši un interesanti un ko izlaist, jo gandrīz viss festivālā parasti notiek pirmo reizi un īstais piedzīvojums un gandarījums pēkšņi var tikt piedzīvots tur, kur to vismazāk gaidi.

Pati gan šogad pamanījos uzkāpt uz viena no "grābekļiem" – citu profesionālo pienākumu dēļ gandrīz visu programmu biju spiesta sagrupēt divās dienās. Tādējādi dienas bija traki intensīvas, izrādi Sedā nācās izlaist. Un – pats bēdīgākais – nebiju klāt festivāla atklāšanā. Pieņemu, ka tieši šogad, kad izrāžu norises vietas, šķiet, bija īpaši izkliedētas, festivāla atklāšanas gaisotne būtu bijusi palīdzīga nejusties kā Pallem vienam pašam pasaulē. Bet pilsētai tik ļoti piestāv teātra festivāla šarms. Vai tas būtu raksturīgs tikai tiem gadiem, kad norisinās bērnu programmas un izrādes notiek mazākā teritorijā, un uz ielām vairāk dzirdams ģimenisks ņigu ņegu? Klusībā priecājos, ka jau nākamgad pilnīgi droši gaidāms tieši ģimenes festivāls, un ceru, ka festivāla centrs būs kaut kur labi aizsniedzamā, saredzamā un arī pilsētas iedzīvotājiem vai caurbraucējiem labi "sataustāmā" vietā. Šajā ziņā nepārspējama pieredze līdz šim bijusi iekārtošanās Vecpuišu parkā 2019. gadā.

Došanās pie terapeitiem un dakteriem nav diez ko izklaidējoša, un no laba prāta cilvēks parasti arī nemeklē šādu pieredzi. Līdzīgi sajutos brīdī, kad vajadzēja pieņemt lēmumu –apmeklēt visas festivāla izrādes vai vismaz dažas izlaist? Izlaist, piemēram, "Ik dienas" un "Izdzīvošanas piezīmes", kuras pilnīgi noteikti nesolīja skaistu vai jautru izklaidi. Lai arī nekad nav pievīlusi ne Valtera Sīļa, ne Mārtiņa Eihes humora izjūta vai viņu radošo komandu spēja par sarežģīto un sāpīgo runāt bez brutālas didaktikas.

Režisora Valtera Sīļa veidotais darbs "Ik dienas" uz Valmieras centrālās ielas jau pieteikumā uzrunāja tāpēc, ka tika veidots sadarbībā ar ukraiņu teātra māksliniekiem. Tā ir svarīga pilsoniskā pozīcija – arī mākslas valodā kopā ar ukraiņiem mēģināt reflektēt par aktuālo karadarbību kaimiņu valstī. Izrādē "stāstnieks" Jānis Kronis ir mediators daudzu īsu etīžu izspēlei uz ietves, pie māju ieejām, priekšpagalmā, skatītāju podestu priekšā. Ainiņas ar dažādu mazas pilsētiņas iedzīvotāju dienas gaitām, pārdomām, traģēdijām un izaicinājumiem izspēlē trīs ukraiņu aktieri: Natalka Kobizka (Наталка Кобізька), Kostantīns Tiščenko (Костантин Тищенко) un Hrigorijs Baklanovs (Григорий Бакланов). Tas, ka viņi Latvijā var spēlēt teātri, viņu labbūtībai nekādi nepalīdz, taču mums, kas ziņas par karu Ukrainā vairs nepatērē "ik dienu", ir ārkārtīgi svarīgi redzēt šo cilvēku trauksmi, mēģināt vismaz ieklausīties tajā vājprātā, pie kura pat viņi paši nosacīti ir jau pieraduši. Un man patīk, ka izrāde nedod skaidras atbildes, kas mazāk grēko ar šo pieradumu – viņi, kas ik dienu var tikt konfrontēti arī ar briesmīgākajām kara šausmu epizodēm, vai mēs, kas patiesībā spējam palīdzēt tikai simboliski.

Vēl grūtāk bija noskaņoties Mārtiņa Eihes (režisors) un Kristas Burānes (dramaturģija) izrādei "Izdzīvošanas piezīmes", kuras stāsts veidots, līdzās savijot ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejas ("Visgarākais ceļojums") un vācu žurnālistes Martas Hillers dienasgrāmatu ("Kāda sieviete Berlīnē: Dienasgrāmata no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam"). Zabužko balss festivāla izrādē bija piešķirta Sandijai Dovgānei, kura diezgan precīzi bija uzķērusi ukraiņu rakstnieces intonāciju esejās, savukārt Gerdai Enburei lieliski izdevies izrādes stāstījumā sabalansēt vājprātīgo seksuālās vardarbības pieredzes traumu un nepazaudēto sievišķību, jutību un cilvēcību. Esmu pateicīga, ka izrāde deva iespēju iepazīt šo balsi no laika, kad krievi Otrā pasaules kara beigās tik vareni bija tikuši "do Berļina". Bail pat iedomāties, kādas vēl sieviešu pieredzes mums nāksies dzirdēt pēc Ukrainas uzvaras karā. Neticami, ka paši vācieši tik samiernieciski izturējās pret krievu seksuālajiem noziegumiem pret vācu sievietēm. Ukrainai vienkārši ir jāuzvar šajā karā, un es ticu, ka sieviešu nestie upuri netiks noklusināti! Kompliments Grāfienēm, kas atradušas formu nemitīgajai vīriešu "staigāšanai pāri sievietes ķermenim" – jaunu un jaunu kleitu uzvilkšana un atkal noraušana. Kleitas pārvēršas lupatu kaudzē, kamēr sievietes cilvēciskais kodols joprojām paliek tīrs un mierīgs. Vai un kā šādi stāsti varētu aizsniegt tos, kas sirdī ir imperiālisti, – lūk, tas ir jautājums.

Laikā, kad baidāmies par to, vai agresīvais "kamiņlācis" neiebruks arī mūsu zemē, uzskatu, ka ikviens, kurš gatavs pasaulē laist bērnus, ir drosmīgs. Ivetas Poles izrāde "Daudz laimes dzimšanas dienā" primāri gan nav tieši par šādu drosmi, taču nereti arī grūtniecība un dzemdības ir reāli izdzīvošanas stāsti. Turklāt apbrīnojama ir šajā darbā iesaistīto mākslinieku drosme būt tik atklātiem, aci pret aci ar skatītāju stāstot savus personiskos stāstus. Tāpat jutu gandarījumu izrādes otrajā daļā, kad mākslinieki ar krietnu devu ironijas teatrālā performancē izspēlēja dzīvības nākšanu pasaulē. Jā, protams, bērniņa dzimšana ir kaut kāds nesaprotams kosmoss, taču tikpat lielā mērā tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi, neskaista cīņa, jo pielādēta ar sāpēm un ir burtiski asiņaina. Robeža starp momentu, kad tu bērnu, kurš raud un raud, un raud, dusmās esi gatavs mest pret grīdu, un to, kurā pats vari apraudāties, liegi dziedot savam mazulim šūpuļdziesmiņu, ir netverama. Iespējams, tāpēc mirklī, kad šajā izrādē sāk skanēt "Aijā, Ancīt, aijā", es iekšēji sāku raudāt. Un es jūtu, ka šī ir mana šī gada festivāla pirmā emocionālā kulminācija. Nē, man nebija par skaļu (pati sava bērna dzemdībās mājās kliedzu kā traka) un man nebija nekā pretīga (lai gan parasti man aktīvi nepatīk, ja teātrī ķeskājas ar pārtiku) – dzemdības ir dabisks process, taču neprognozējams un reizēm nevadāms. Kompliments radošajai grupai par to, ka šajā – nosacīti sieviešu – stāstā klāt bija arī vīrietis. Rūdolfs Gediņš gan ar savu pieredzes stāstu, gan performatīvi atraktīvajā otrajā daļā dabiski bija viens no aktrišu Elīnas Hanzenas, Antas Aizupes un Madaras Reijeres kompānijas. Tieši tāpat kā tas notiek normālās ģimenes dzemdībās.

Kad cilvēka bezrūpīgā bērnība pagājusi un pats kļūsti patstāvīgs, dzīve prasa cita veida drosmi. Piemēram, izvēlēties profesiju. Par to domāju, skatoties režisora un pedagoga Elmāra Seņkova studentu izrādi "Kristāla bērni", kurā studenti izspēlē plejādi ar dzīvē sastaptiem tipāžiem. Tas bija traks piedzīvojums, jo etīdes bija košas, asprātīgas, enerģiskas, ticamas, amizantas, politiski aktuālas, aizkustinošas, biedējošas... Un visi, visi jaunieši – skaisti un drosmīgi.

Šādā jaunības pilnbriedā, izrādās, var būt tikai viens solis līdz eksistenciāliem izdzīvošanas jautājumiem, par ko lika aizdomāties Matīsa Budovska (režisors) un Lindas Rudenes (dramaturģe) filozofiskā traģēdija "Šķirsts". Komiķis Rūdolfs Kugrēns nopietni pieteicis sevi dramatiskā teātra aktiera ampluā – katrā ziņā, izrādi vērojot tuvplānā no pirmās skatītāju rindas, manu uzmanību gandrīz visu laiku piesaistīja Kugrēna Noasa jūtīgi nopietnā klātbūtne. Kad cilvēks mēģina saprast, kas ir un kas nav svarīgi mirkli pirms mūžības, – sieva, brālis, kolēģi? It kā tuvākie cilvēki, tomēr emocionāli teju gaismas gadu attālumā. Brīnišķīgs telpas piepildījums scenogrāfes Martas Treines un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa iztēles realizācijā.

Festivāla otro dienu nejauši biju iesākusi ar šīs izrādes "blices" pagājušā gada hitu – brīvlaika izrādi par Silviju Hektori, bīstamo saulīti, sunīti Spraitu un citiem briesmīgi priecīgiem jaukumiem ("Briesmīgi priecīgas lietas")... Tāpēc dienas noslēgumā "Šķirsts" bija kā īstais punkts uz "i", jo vai katru no aktieriem bija iespēja redzēt pavisam citā tēlā. Bet varbūt tie bija tie paši bērni, tikai izauguši? Briesmīgi ir apzināties, ka bērni var arī nepieaugt vai nesagaidīt mierīgas vecumdienas. Tāpēc teju veldzējoši bija atcerēties pirms dienas, vēlajā piektdienas vakarā, izbaudīto Edgara Mākena koncertizrādi "Jaunība" – mierpilnu un cieņpilnu muzikālu stāstu par jauna cilvēka izjūtām un sajūtām ar aktrisi Agnesi Budovsku priekšplānā. Ak, skaistā jaunība! Reizēm tomēr tā var būt gan īsta bauda pašiem, gan visu vecumu vērotājiem.