"No mākslas aiziet nebiju gatavs." Saruna ar komponistu un aktieri Mārtiņu Eglienu  (4)

Kad Egliens sāka zaudēt balsi, viņš nesaprata, kas notiek. "Vienā rītā pamodos un parunāt vairs nevarēju gandrīz nemaz. Bet arī tad man vēl bija sajūta, ka tā vienkārši ir kaut kāda pārslodze un viss tūlīt pāries," viņš stāsta. Diemžēl nepārgāja. Uz notiekošo Egliens cenšas skatīties filosofiski: "Ar mani tas notiek tāpēc, ka vēl neesmu izgājis to ceļa posmu, kas man jāiziet."

Pēc aiziešanas no Nacionālā teātra Egliens ir pievērsies citai mākslas formai, kas arī ir viņam tuva jau daudzus gadus, – viņš sācis komponēt. 1. oktobrī mūzikas namā "Daile" ir gaidāma dzejas izrādes "Vīna dvēsele" pirmizrāde, kurā skanēs 12 Egliena komponēti skaņdarbi ar Jāņa Petera dzeju Egliena sievas aktrises Ditas Lūriņas un aktiera Gundara Grasberga interpretācijā.

Vai, esot uz skatuves, tev ir gadījušās situācijas, kad kaut kas neiet, kā plānots?

Jā, protams!

Kā tu ar to tiki galā?

Vienas konkrētas receptes man nav. Tas ir jautājums par to, cik ātri tu spēj reaģēt uz katru konkrētu situāciju, jo paredzēt, kāda tā būs, nekad nevar. Tajā brīdī tu dari pirmo, kas ienāk prātā, neatkarīgi no tā, kā tas var ietekmēt turpmāko, jo tad ir tikai viens uzdevums – vienkārši kaut kā jātiek uz priekšu, jātiek līdz galam, un viss.

Vai tu atceries brīdi, kad saprati, ka zaudē balsi?

Tas bija it kā pakāpeniski, jo īpaši sākuma posmā, kad man vēl nebija aizdomu, ka to zaudēju. Likās, tā ir kaut kāda pārslodze. Balss ir ļoti jutīga, tā reaģē uz daudz ko. Kaut kad pirms Ziemassvētku koncerta, tātad pirms vairāk nekā diviem gadiem, tā lieta pēkšņi kļuva straujāka. Tikai tad sāku meklēt ārstu palīdzību, jo likās, ka nu jau notiek kaut kas aizdomīgs.