Mīļākās dienas ar festivālu. Atskats uz "Homo Novus 2024"

Mākslinieču apvienība "Grāfienes" katrā norises vietā ar baltiem, glīti slīpiem burtiem pamanāmās vietās (uz sienas, asfalta, sētas...) bija uzrakstījusi "Šī ir mana mīļākā diena". Atkal un atkal, redzot šos uzrakstus, jutos absolūti iekļauta šajā festivālā, pat neskatoties uz to, ka piedzīvoju varbūt tikai pusi no visa iespējamā, jo norišu vēriena amplitūda ļāva festivālu izjust kā jaudīgus un krāsainus svētkus. Man pašai programma sakārtojās no pastaigas divatā ar Ķengaraga iedzīvotāju ("Ķengaraga parāde") līdz, šķiet, dārgākajai kultūrvietai Rīgā – "Hanzas peronā" ("Svētpavasaris"), no grāmatas "Spriedzes lauki" prezentācijas salīdzinoši mazā kultūrpētnieku burbulī līdz stāvovācijām cirka Kupola zālē ("Vientulības simfonija S.O.S."), no Leļļu teātra mazās zāles minisoliem ("Riekstkodis") līdz ceļojumam uz Kokaru zāli Mežaparkā ("Oda priekam"), no desmit minūšu epizodes kinētiskā skaņas instalācijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ("Plūdi") līdz trīs stundas ilgam kolektīvajam randiņam ar mākslinieci Deinu Mišelu festivāla centrā Marijas ielā 11 ("Maiks").

Viss redzētais un piedāvātais reizē ir un nav teātris, ir un nav mūzika, ir un nav deja, ir un nav kino. Dažādās skatuves valodas un formas, kādās mākslinieki izvēlējušies ar skatītāju komunicēt, veido īstu laikmetīgā teātra spriedzes lauku. Atliek tikai pieņemt noteikumus, ka teātris nu jau vairākus gadu desmitus labprāt nokāpj no skatuves paaugstinājuma, iztiek bez spožiem prožektoriem un skatītāju izvelk no ierastā tumsas komforta. Kad jau esi pieradis, ka starp skatītāju un mākslinieku var nebūt rampas, tad pat tradicionālā formātā spēlētā kustību izrādē "Svētpavasaris", pēkšņi nojūkot saprogrammētai gaismas partitūrai (vairākkārt skatītāju zālē ieslēdzās pilns apgaismojums), nemaz neliecies traucēts un izrādes uztverē neko daudz nezaudē. Ja nu vienīgi tevī ieslēdzas empātija, apzinoties, kāds kreņķis tajā brīdī ir visiem tehniskajiem cilvēkiem, kas atbild par gaismu.

Šķiet, šāda dzīves notikšana (vai nenotikšana, kā gadījumā ar izrādes gaismām) itin labi sabalsojās ar izrādes tēmu: mēs visi, augi un dzīvnieki, cilvēki un kukaiņi, atrodamies vienā caurviju vai paralēlā kustībā. Cits citu barojam un cits no cita esam atkarīgi. Arī izmantotās dejas tehnikas itāļu trupas "Dewey Dell" izrādē ir dažādas, bet redzam, kā tās cita citā pārplūst vai harmoniski dzīvo cita citai līdzās – ieraugāmi kāpuri breikojam, bet kādi smalkāki kukainīši graciozākās kustībās atgādina par klasisko deju; atpazīstama modernajai dejai raksturīgā gaismu dramaturģija un krāsainu audumu apjoms roku "pagarinājumā" ap salīdzinoši sīko dejotāja stāvu. Un acīmredzama ir laikmetīgajam teātrim raksturīgā visdažādāko teātra komponenšu savietošana mainīgā kolāžā, iztiekot bez burtiska naratīva. Protams, mēs visi esam vienā pasaulē un vienā mākslas ekosistēmā – viss viens, Latvija vai Itālija, jo daži no "Svētpavasara" kukaiņiem pilnīgi noteikti ir radinieki mūsu "Kvadrifrona" radītajām ērcēm tāda paša nosaukuma izrādē.

Iepazīstoties ar festivāla programmu un lasot par itāļu "Svētpavasari" vai čehu "Riekstkodi", protams, pirmās asociācijas veidojās ar baletu. Pirmajā gadījumā gan balets ar Igora Stravinska mūziku un Vāclava Ņižinska horeogrāfiju arī savam laikam (jau vairāk nekā pirms 100 gadiem!) bija kaut kas ultramoderns un oriģināls iepretī stabilajai klasiskā baleta tradīcijai. Skatītājam, kas jau itin labi iepazinis laikmetīgo mākslu mūsu dienās, estētiskajā ziņā itāļu interpretācija nešķitīs kas neredzēts, tomēr "kukaiņu balets" skaisti atklāj dejas valodas un kustību izteiksmības spēku – vērojot dejotājus, es viegli spēju iztēloties sevi kukaiņu bruņās un dzīvi ārpus urbānās vides.

Citādi oriģinālā veidā balets tika pārradīts čehu mākslinieču performancē ar dārzeņiem. Galda izmēra skatuves kārbu ar dzīvu sveču rampu (aizvedot uz tiem gadsimtiem, kad nebija elektrības un uz skatuves notiekošo izgaismoja dzīvā uguns) apdzīvo režisore un scenogrāfe Darja Gosteva un aktrise un dejotāja Anastasija Dobrodinska. Viņas divatā dancina ķiploku balerīnas un ingvera, baklažānu vai ķirbīša balerūnus. Tā ir mīlīga spēle jeb spēlēšanās ar objektiem populārās Pētera Čaikovska un arī Arkandželo Korelli mūzikas pavadībā, ļoti ciešā tuvplānā ar skatītājiem.

Ļoti ciešu tuvplānu, pat trīs stundu ilgumā, bija iespējams piedzīvot arī Deinas Mišelas performancē "Maiks". Izrādes pieteikumā uzsvērts, ka tā veltīta darbavietas kultūrai un ka te tiek meklētas atbildes uz jautājumu, kā mans iekšējais "es" atbilst manam ārējam tēlam. Faktiski tā skatītāju totāli iegremdē sevī un paša problēmu pasaulē. Lai gan zināms rāmis ir uzlikts – izrādei ir sākums un beigas, performantes darbībām ir sava iekšējā loģika, viņa lietišķi (bet maigi) komunicē ar "skatītājiem", kad jāatrisina kāda vajadzība, taču visu izrādes laiku mani pavadīja robežsituācijas izjūta. Tu it kā atrodies izrādē, tomēr brīvi vari nākt un iet, sekot māksliniecei vai komunicēt ar citiem "skatītājiem". Apzināti skatītāju lieku pēdiņās, jo drīzāk mēs visi šajā telpā esam dzīves vērotāji. Tu vēro Deinu Mišelu, bet sākumā uz to skaties kā vīrieti (jo izrādes nosaukums ir "Maiks", vīriešu dzimtē), tad festivāla programmā pārlasi izrādes pieteikumu un uzdod sev jautājumu, kā izrādi "atredzēt" no sākuma. Lai gan pamazām arī pieņem šo faktu kā daļu no izrādes, kurā ļoti daudz ir tādu neviennozīmīgu elementu. Tev ir iespēja sekot ikkatrai performantes kustībai un darbībai, bet reizē arī vari izmantot iespēju vispār nepamest savu ieņemto apmešanās vietu.

Konkrētu tradicionālo skatītāju sēdvietu te nav. Performante vairākkārt pamet centrālo spēles telpu, lai uzietu otrajā stāvā vai izietu uz ielas, bet tu vari mierīgi apcerēt faktu, ka arī dzīvē visu nevari redzēt, visur paspēt, visu fiksēt. Tu ievēro, ka telpā ir arī viena superērta sēdvieta, biroja krēsls, bet, kad tu kādā brīdī tajā iesēdies (iepriekšējais sēdētājs izrādi tomēr pametis pavisam), performante tevi tomēr negaidītā momentā maigi palūdz pārsēsties uz vienkāršāka krēsla. Tā tu saproti, ka esi sēdējis uz scenogrāfijas "daļas", un atkal – gribi vai negribi – esi iemests vienā no robežsituācijām. Patiesībā arī jebkurā vistradicionālākajā darba birojā mēs visu laiku esam uz robežas starp to, ko darām mehāniski (pēc zināmiem priekšstatiem par procesu vadību), un to, ko iekšēji jūtam, domājam vai patiesi vēlamies. "Maiks" tiešā veidā provocē uz diskusiju pašam ar sevi – kā būt ar sevi, kā būt reglamentētajā pasaulē, kā iekļauties dzīvē un kā saglabāt savu es.

Negaidīti intīma un personīga izvērtās "Ķengaraga parāde". Ne vienmēr metos mākslu interakcijās, taču, ierodoties šī notikuma sākuma punktā, uzreiz ļāvos piedāvājumam parādi piedzīvot ar "privātu" pavadoni. Pirms festivāla biju lasījusi uzsaukumus, kuros tika meklēti Ķengaraga iedzīvotāji, tāpēc mani vadīja ziņkāre šajā individuālajā ceļojumā satikt īsto vietējo. Es trāpīju uz dzejnieci Ievu Melgalvi. Protams, šajā pastaigā es kaut ko arī redzēju no paša Ķengaraga, taču ekskluzīvā iespēja – būt divatā tieši ar dzejnieci, kas dzīvo tepat Daugavas malā un tepat Daugavas malā arī man personiski lasa savus dzejoļus, – bija vairāk nekā brīnums. Satiekot reālus konkrētās apkaimes cilvēkus, manā gadījumā dzejnieci, un pēc tam arī garāmejot daudzus citus vietējos iedzīvotājus, kas zīmē, dzied, spēlē galda spēles, koklē un dejo (šķietami parastā pastaigā, kā to bija nosaukuši "Ķengaraga parādes" veidotāji Reiņa Botera vadībā), konkrētā apkaime parādījās ļoti cilvēcīgi un silti.

Ja "Svētpavasaris" un "Riekstkodis" asociatīvi vispirms aizveda pie baleta fenomena, tad "Oda priekam" un "Vientulības simfonija" primāri ļāva aizdomāties par mūziku. Un arī šie notikumi mazāk bija mūzika, bet vairāk – performance vai fiziskais teātris. Turklāt tie abi vienlīdz labi ļāva spēlēties ar priekšstatiem par to, kas ir un kas nav teātris. Tā īru mākslinieces Amandas Kūganas "Oda priekam", kas tapusi sadarbībā ar nedzirdīgo mākslinieci Liannu Kvigliju un Latvijas Nedzirdīgo savienību, ir daudzu ikdienā šķietami neredzamu cilvēku oda ierobežotības pārvarēšanai. Notikumā skatītāji nosēdināti starp koristiem, kas zīmju valodā dzied vārdus slavenās Bēthovena simfonijas fragmentam. Man gan liktos godīgāk, ja dzirdīgajiem klausītājiem fonā neskanētu mūzika. Labi pazīstamais Bēthovena fragments pārāk uzstājīgi atņēma uzmanību koristu "dziedāšanai". Taču īsto gandarījumu bija iespējams saņemt beigās, redzot patiesu un neviltotu prieku projekta dalībnieku acīs. Joprojām interesanti domāt – vai nedzirdīgo zīmju valodu arī var definēt kā horeogrāfiju? Vai valoda var būt horeogrāfija? Varbūt, ka tad, ja tā ir kustību sērija, nešaubīgi. Vai šaubīties liek tas, ka nekad iepriekš par to nebiju aizdomājusies? Savukārt virs spēles telpas (Mežaparka estrādes Kokaru zālē) sakarinātie un izgaismotie krāsainie apģērbu gabali neprovocēja pilnīgi nekādas asociācijas.

Taču tieši tik krāsaina, kādas bija nedzirdīgo izrādes "debesis", atmiņā palikusi Rīgas cirka Kupola zālē spēlētā "Vientulības simfonija S.O.S.". Lai arī virsrakstā iekodēts kas skumīgs (kurš gan varētu gūt baudu no patiesas vientulības?), es izrādi sauktu par īsta prieka simfoniju. Tas ir teatrāls spēles un dzīves prieks, pasmaidot par sevi un savām vājībām, nekautrējoties no saviem intīmajiem sapņiem, kaut ko par sevi citiem atklājot un kaut ko paslēpjot. Katram performantam ir sava maza pasaulīte – miniatūrs namiņš, kas ir maza daļa no pasaules, kas visu laiku griežas. Šo "pasauli" – ap sevi rotējošu vairāku stāvu un nišu platformu – radījusi dāņu mākslinieku grupa "MØR collective" kopā ar mūsu Katrīnu Neiburgu. Izrāde apspēlē ideju par ikdienu, kurā dzīvojam cits citam cieši līdzās, bet ikdienā varbūt pat nesatiekamies gadiem. Es, piemēram, katru vakaru dzirdu, kā kaut kur augšējos mājas stāvos dipina mazs kaimiņš, par ko vienmēr priecājos, bet uz ielas vai pagalmā es neatpazītu, kurš bērns tas ir. Tas ir daudzdzīvokļu māju paradokss. Tā arī šajā simfonijā katrs tūcījas pa savu teritoriju, kādā brīdī saņemas pat šķērsot starpsienas, cerot satikt vēl kādu... Lai galu galā tā īsti nesatiktos, jo izrādās, ka arī vienatnē iespējams daudz ko piedzīvot pa īstam. Interesanti, ka šajā izrādē (atšķirībā no "Maika") skatītāji rātni sēž savās vietās un tiem īsti nav iespējams kaut kur pārvietoties, lai redzētu to, kas notiek "pasaules" otrā pusē. Ik pa laikam "pasaule", daiļu milzu peļu iekustināta, tiek nedaudz pagriezta, taču skaidrs, ka nekad nebūs tā, ka visu redzēsi, piedzīvosi, sapratīsi. Taču arī šajā gadījumā tas nedzen frustrācijā. Tieši tāpat kā apziņa, ka septembrī Rīgā viss notiek vienlaikus: festivāla "Homo Novus" notikumi pārklājas ar Dzejas dienām, "Balto nakti" un "Survival Kit", brīžiem cits citu reklamējot vai sūri konkurējot. Tava brīva izvēle, ko un cik daudz piedzīvot, lai tieši tava pasaule piepildītos ar emocijām un pieredzi. Pareizu un visaptverošu programmu nav, ir tikai daudzu mākslinieku realizētu ideju krāsains kaleidoskops, un kultūras rudens šogad Rīgā ir ļoti dāsns.